Kurmis dārzā: visas iespējamās metodes, lai viņu padzītu

Kurmja dzīves sistēma

Pirms sākt cīņu ar kurmi, noskaidro, kā tas dzīvo un darbojas.

Kurmis ir pilnīgs pazemes iedzīvotājs: tur tas dzīvo, vairojas, guļ un barojas, tāpēc izveido sarežģītu alu sistēmu, kas sastāv no vairāk nekā 100 metru garām ejām un kambariem un iesniedzas vairāku metru dziļumā. Eju garums atkarīgs no kurmja barības daudzuma – sīkiem dzīvniekiem un kukaiņiem. Jo mazāk barības, jo vairāk eju, par kurām liecina svaigi zemes uzkalniņi – kurmja rakumi. Īstenībā pļavās un ganībās augsnē ir daudz vairāk slieku un kukaiņu nekā kultivētā mauriņā, tāpēc, cīnoties ar kurmi, to ne vienmēr vajag nogalināt, labāk aizdzīt no dārza pļavā.

Kurmji dzīvo pa vienam, nevis ģimenēs (izņēmums – vairošanās laiks agrā pavasarī), tāpēc naivi iedomāties, ka no daudzajiem rakumiem dārzā izdosies noķert tikpat daudz kurmjus. Bieži vien lielo postu nodarījis viens vienīgs melnsvārcis. Pats lielākais uzkalniņš ir nevis rakums, bet miga, kas atrodas samērā tuvu zemes virskārtai. Mazie rakumi ir haotiski veidojumi, kuros kurmis reti kad otrreiz atgriežas, tomēr pēc tiem var noteikt eju trajektoriju. Visbiežāk līdzekļi cīņai ar kurmi jānovieto migā vai ejās, kur dzīvnieks pārvietoja, un kas patiesībā ir garas, visos virzienos ejošas tuneļu sistēmas. Tāpēc bieži vien cīņa par teritoriju starp saimnieku un kurmi ilgst ne vienu vien gadu, un tiek izmēģinātas visdažādākās metodes un līdzekļi.

Paņēmieni un līdzekļi cīņai ar kurmjiem

Ir vairākas metožu grupas, ar kurām speciālisti un zinātāji iesaka aizbaidīt kurmjus: bioloģiskā jeb aizbaidīšana ar smaku, troksni un vibrāciju, kurmju mehāniskā traucēšana, ķeršana un indēšana. Cīņai ar kurmjiem var izvēlēties divus piegājienus – izmēģināt tā saucamos tautas līdzekļus vai iegādāties speciālistu izveidotos preparātus un līdzekļus specializētā veikalā.

Bioloģiskie atbaidītāji jeb atbaidīšana ar smaku

Tiek uzskatīts, ka kurmja smalkais deguns jāsabojā ar kodīgām smakām, lai tas vairs nevar sameklēt barību. Izmantojot tautas līdzekļus, kurmi var aizbaidīt ar darvu, dīzeļdegvielu, petroleju, ielejot tās alā vai ievietojot ejās naftas produktos izmērcētas lupatas vai virves. Radikālos gadījumos iesaka pat tās aizdedzināt (tas gan var beigties slikti ne tikai kurmim!). Tikpat efektīgi esot arī citi smakojoši šķīdumi – terpentīns, lizols, virca, cigarešu izsmēķu uzlējums, skuju ekstrakts un tamlīdzīgi. Pilnīgi nekaitīgi dārzam un mājdzīvniekam, bet neciešami kurmjiem ir asi smaržojoši augi – sīpoli, ķiploki, melnā plūškoka un kaņepju zari vai fritilārija jeb ķeizarkronis, kurus stāda dobēs un zem augļu kokiem vai iebāž alās sakapātā veidā.

Tautas līdzekļu pluss – tie pārsvarā ir lēti un var izmēģināt daudz dažādu paņēmienu, mīnuss – nav zināms, kādu iespaidu kodīgās vielas atstāj uz augsni un dārza lietotājiem.

Dažādi dārzu speciālisti piedāvā dažādus kurmju aizdzīšanas pasākumus, izbraucot pie klienta jebkurā Latvijas vietā. Viens no efektīgākajiem līdzekļiem ir speciālas granulas, kas, reaģējot uz mitrumu, izdala gāzi ar spēcīgu ķiploku aromātu. Kurmji jutīgi reaģē uz šo gāzi un parasti pamet savu teritoriju.

Pakalpojuma plusi – ar šo darbu nav jānodarbojas pašiem, firmas darbinieki atbrauc un visu izdara. Mīnuss ir tas, ka kurmji pārceļas pie kaimiņa, tāpēc, ja nav vēlēšanās kaimiņam ieriebt, izdzīšanas pasākumu vajadzētu veikt kopīgi. Granulas nedrīkst nonākt saskarē ar mitrumu ārpus kurmju rakumiem, jo kodīgā gāze var būt bīstama mājdzīvniekiem. Labi rezultāti esot garantēti, ja pasākumu veic divas reizes gadā, pavasarī, kad kurmji vairojas, un vasaras vidū. Pakalpojuma cena atkarīga no apstrādājamā dārza vai mauriņa platības un attāluma no Rīgas.

Tiem, kas paši vēlas pieteikt karu kurmjiem, tiek piedāvātas Latvijā ražotas (nopērkamas specializētos dārzu veikalos) granulu sveces – celulozes kapsulās pildīts kaļķa un amonija sulfāta maisījums, kas, ievietots kurmju alās un nonākot saskarē ar mitrumu, izdala kurmjus atbaidošu smaku.

Tautas līdzekļi: tukšu pudeļu ierakšana zemē – tajās svilpo vējš, radot dobju skaņu, kas nepatīk kurmjiem. Troksni un vibrāciju rada arī skārda vai koka vējdzirnaviņas, kuru kārti ierok zemē (vējdzirnaviņām griežoties, kārts vibrē), taču efekts no tām ir tikai vējainā laikā, kad rodas vibrācija (vai arī ierīce jādarbina ar elektrību).

Elektriskie ultraskaņas impulsu atbaidītāji tiek uzskatīti par vienu no nekaitīgākajiem un efektīvākajiem līdzekļiem. Ierīce darbojas no baterijām vai tīkla. Ultraskaņas impulsi tiek raidīti ik pēc 10–15 minūtēm 15 metru  rādiusā 500–1000 kvadrātmetru lielā diapazonā, kurmjiem tas nepatīk, un tie aiziet citur. Tomēr, tiklīdz aparāts tiek izslēgts, kurmji vienā mierā var atgriezties.

Mehāniskā traucēšana

Šīs metodes drīzāk kavē kurmja iekļūšanu dārzā, nevis der viņa aizbaidīšanai. Tautas metodes piedāvā ierakt kurmju alās, ejās vai apkārt dārzam izraktos grāvjos (lai kurmis netiek iekšā) polietilēna plēves, ruberoīdu, šīfera plāksnes, sīkrūtotu dzelzs tīklu, būvgružus, stikla un keramikas lauskas, kā arī dažādus asumus, piemēram, ērkšķu stublājus, asos dadžus vai dzeloņstieples, jo kurmis negribēs sabojāt savu jutīgo purniņu un nemēģinās pārvarēt šos šķēršļus.

Metodes mīnuss – šos līdzekļus var lietot tikai neliela izmēra dārzā, un mehāniski bojāt augsni ar būvgružiem un lauskām nav gluži prātīgi… Pluss – ir, kur izmantot celtniecības atkritumus.

Nehumāni, bet iedarbīgi līdzekļi kurmju iznīcināšanai ir dažāda veida indes. Tās parasti ir sarežģītas lietošanā ( it kā, lai būtu drošākas) un nereti sastāv no diviem komponentiem. Tomēr, lietojot indi dārza teritorijā, pat ievērojot visus drošības pasākumus, nevar garantēt, ka nesaindēsies mājdzīvnieki, jo indi bieži vien liek uz ēsmas (piemēram, gaļas), un, lai arī to ievieto dziļi alā, gan suņi, gan kaķi kurmim paredzēto cienastu var atrakt.

Latvijā inde nopērkama granulās, divkomponentu gēla (liek uz ēsmas) vai šķidruma (pilina uz vates tampona) veidā, ko liek kurmju alās.

Neapšaubāmi efektīgs, tomēr bieži vien nežēlīgs instruments kurmju iznīcināšanai ir lamatas. Tautas metodes piedāvā ķert melnīšus ar dakšām vai ar pašdarinātām lamatām – ierokot zem kurmja ejas podu, spaini, burku, kur iekrītot, tas vairs netiek ārā un ir viegli izceļams.

Dārzkopības veikalos var iegādāties visdažādākās ejās ievietojamas lamatas – sākot ar giljotīnu un beidzot ar humānu cauruli, kas izveidota tā, lai zvēriņu nenogalinātu. Tuneļveida lamatiņu abus galus noslēdz elementāras durtiņas, kurmis iekšā tiek, bet ārā ne. Bruņojoties ar bieziem cimdiem, kurmi var izņemt, nopētīt un… ielaist pļavā, lai dzīvo.

Informācija pārdomām. Kurmim ir zīdaini samtains kažociņš, tāpēc retākie un arī dārgākie dāmu kažoki tiek darināti nevis no šinšillas vai nercādas, bet gan kurmjādiņām.   

Rakstā izmantota informācija no Andra Šķēles grāmatas Sveiks, kurmi!.  

Žurnāls "100 Labi Padomi" / Foto: Shutterstock