Dabiskās krāsas var sargāt māju 1000 gadu. Ciemos pie Kuldīgas meistara Edgara Raituma. FOTO

1997. gadā Edgars sāka gatavot krāsas un es biju viena no pirmajām, kas izmēģināja savu koka namiņu nokrāsot ar dzeltenu miltu krāsu, tad žurnāla “Vides Vēstis” redakcijas, kas atradās vienā no Hartmaņmuižas kompleksa ēkām, istabas sienas nokrāsojām ar zilo mālu krāsu un fasādi – ar lineļļas krāsu.

Joprojām vienmēr prasu Edgaram padomu, kad jāizlemj vecu logu vai durvju liktenis un visbiežāk šie seno galdnieku meistardarbi tiek restaurēti, vai, ja nekas nav glābjams, izgatavota kopija. Tagad satiekoties, izrādās, mēs ar Edgaru vienlaikus pirms septiņiem gadiem esam kļuvuši par kurzemniekiem.

Uz Kuldīgu mani atveda liktenis ar zilām acīm: Guna. Biju atbraucis vadīt semināru restaurācijas nometnē, un viņa arī tur bija. Nu mums ir divi dēli: Miķelim ir pieci gadi, bet Pēterītim vairāk nekā divi. Kuldīgā es jūtos kā zivs rumbā. Te esmu nodibinājis savu uzņēmumu “Raituma krāsas”, te kopā ar domubiedriem un īstiem sava aroda meistariem bijušā gāzes kantora telpās Virkas ielā 11 gatavojam dažādas krāsas un restaurējam logus un durvis.

Pirmo reizi ar seno krāsu gatavošanu iepazinos zviedru amatnieku nometnē, tā arī visus šos gadus turpinu no viņiem smelties zināšanas, Zviedrijā arī iepērku pigmentus un citas krāsu gatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas. Bet visu šo lietu uzsāka francūži: kad pēc kara vajadzēja saglābt grūstošās pilis, viņi nolēma iesaistīt senatni mīlošus brīvprātīgos un sāka apmācīt cilvēkus. Uz Latviju zviedri un norvēģi sāka braukt deviņdesmitajos gados un tā šī kustība iet plašumā.

Nu, simfoniskā orķestra mūziķi arī ģērbjas vecmodīgi un atskaņo sen tapušu mūziku. Un vienmēr ir, kas to klausās. Daudzās jomās ir brīdis, kad sasniegta virsotne un pēc tam seko drīzāk lejupslīde, ne progress. Cilvēkam atliek vien izvērtēt, kas viņam ir vajadzīgs un kas – nē.

Pret uzturu esam kļuvuši ļoti uzmanīgi, tāpat vajadzētu izturēties pret savu mājokli, kurā pavadām lielāko dzīves daļu. No manām krāsām izgaro vien mazliet terpentīna balzama (ja tāds tur piejaukts) vai ūdens. Kaļķu krāsai pat piemīt spēja attīrīt un dezinficēt gaisu.

Šīs krāsas nesatur gaistošos organiskos savienojumus jeb GOS, tajās nav pildvielu un citu piemaisījumu, kurus var nosaukt smalkos vārdos, bet tie tur simts gadus nav vajadzīgi. Pēc remonta ar lineļļas un krīta krāsām var sākt dzīvot jau nākamajā dienā. Krāsas, kas gatavotas no dabīgiem pigmentiem, zvīļo, jo satur miljoniem kristāliņu.  

Krāsai ir divas funkcijas: sargāt un rotāt. No katras krāsas nāk cita enerģija, cilvēks pats labi izjūt, kuru krāsu viņam vairāk vajag. Man patīk pelēkie toņi, vienu pat esmu nosaucis Raituma pelēkais. Uz pelēkā labi izceļas mūsu košās personības (smejas). Otra funkcija: sargāt koksni, jo tikko koks ir nozāģets, daba to cenšas sadalīt pirmelementos. Dabīgās krāsas kokam ir kā ārstnieciskā kosmētika, kā sargājoša miziņa: tā ļauj materiālam elpot, mitrums brīvi pārvietojas un tāpēc koks nekad nepūst un ēkas kļūst mūžīgākas. Norvēģijā esmu redzējis darvotas koka baznīcas, kam ir teju vai 1000 gadu!

Es negribu nomelnot sintētiskās krāsas, kas radītas ērtākai lietošanai, bet tās ir pārprastas ērtības, līdzīgi kā ātrais ēdiens. Šīs krāsas virsmu pārklāj ar plastmasai līdzīgu plēvīti un bieži vien pēc gadiem atklājas, ka koks zem necaurlaidīgās krāsas ir sācis pūt.

Gaistošie organiskie savienojumi izdalās mēnešiem, arī tad, kad telpa vairs nesmird. Meistari, kas sāk strādāt ar ekoloģiskiem materiāliem, vairs neko citu rokās neņem. Ja kādam vajag padomu, droši zvaniet vai brauciet ciemos, mājaslapā raitums.lv ir daudz informācijas par dažādām krāsām, kā arī krāsu skala, lai vieglāk izvēlēties mīļāko toni.

Uz atvadām Edgars man uzdāvina Kuldīgā vārītas brūnganas darvas ziepes ar linsēklām un tagad ikreiz, kad mazgājos, sajūtu senaizmirsto darvas smaržu.

Dabīgās krāsas ēku ārsienām

Kokdarvas krāsas - kokdarvas, linsēklu eļļas un pigmenta maisījums

Kokdarva darbojas kā saistviela un piešķir krāsai noturību un elastību, bet pigments piedod krāsai toni un segtspēju. Tīra darva jau no viduslaikiem izmantota koka ēku un laivu pasargāšanai. Tā aizsargā koku no erozijas un mikroorganismiem un piedod virsmai spēju atgrūst ūdeni. Tāpēc šīs krāsas joprojām ir populāras. Parasti darvošanas procesu veic vasarā sausā laikā ar 60 grādu karstu darvu.

Kokdarvas krāsa pieņemas labumā līdz ar katru jaunu kārtu. Līdz mūsdienām saglabājušās viduslaiku koka baznīciņas ir izdzīvojušas tieši tradicionālā darvas krāsojuma dēļ. Tāpēc Edgars Raitums dod priekšroku kokdarvas krāsām un ar miltu jeb zviedru krāsām krāmēties vairs neiesaka, jo tad biežāk ēka jāpārkrāso.

Tā sauktās zviedru krāsas pieskaitāmas līmes krāsu tipam un ir domātas rupju, neēvelētu koka virsmu krāsošanai. Par zviedru krāsu parasti tiek uzskatīta sarkanā krāsa, kaut gan to iespējams pagatavot gandrīz visos toņos. Zviedru krāsas ir videi nekaitīgas un viegli atjaunojamas sedzošas krāsas ar matētu virsmu, gaisa un ūdens caurlaidīgs. Dzelzs vitriols nodrošina aizsardzību pret koksni noārdošiem mikroorganismiem.  

Karsēta lineļļa darbojas kā saistviela un piešķir krāsai noturību un elastību, bet pigments piedod krāsai toni un segtspēju. Krāsa piemērota gludi ēvelēta koka, apmetuma, metāla, akmens un citu materiālu krāsošanai. To plaši lieto arī iekšdarbiem.

•    Krāsas slānis ir sešas reizes plānāks par alkīda vai lateksa krāsas kārtu, kam ir tiešs sakars arī ar krāsas patēriņu.

•    Lineļļa iesūcas virsmā pat līdz 2 mm dziļumam, vienlaicīgi ļaujot materiālam staigāt un elpot.

•    Kvalitatīva lineļļas krāsojuma garantija ārsienām ir 10–15 un vairāk gadu, atkarībā no krāsotās virsmas novietojuma pret debespusēm.

•    Lietojot krāsā tādus pigmentus kā cinka baltums vai dzelzs oksīdi, tiek panākta koka virsmas noturība pret baktērijām un sēnītēm.

•    Lai uzklātu nākamo krāsas slāni (kopumā krāsojums sastāv no grunts vai otējuma un diviem maksimāli plāniem krāsas slāņiem), jāgaida 2-3 dienas.  

Krāsas iekštelpām

ir vienkārša un labi pārbaudīta krāsa iekšdarbiem - sienu un griestu krāsošanai. Tā ir pilnībā matēta, sedzoša un elpojoša. Līmes krāsu var klāt uz koka, apmetuma, džutas auduma, papes, kartona virsmām. To gatavo no ūdens, minerālpigmentiem un kaulu vai celulozes līmes.  

izceļ koka tekstūru un rada pulētas virsmas sajūtu. Krāsu klāj plānā kārtā, rūpīgi ierīvējot koka virsmā. Papildus spīdumu iegūst pulējot virsmu ar dabīgā matariāla audumu, kokvilnu, vilnu u.c.  

Latvijā pazīstama kopš viduslaikiem. Pamatā ir kaļķūdens vai kaļķa piens un pigments. Kaļķa krāsa ir videi nekaitīga, sedzoša, ar vienmērīgi matētu virsmu. Pielietojuma iekšdarbiem un ārdarbiem, mitruma caurlaidīga. Kaļķu krāsas vislabāk klāt vairākās plānās kārtās, ne biežāk kā kārtu dienā. Krāsu klāj tikai virs kaļķa apmetuma. Vislabākais krāsojums izdosies mitrā laikā, jo kaļķis reaģē ar ogļskābo gāzi mitrā vidē un krāsa pagūst vienmērīgi sacietēt. Ja krāsa papildināta ar līmvielu, tad to var klāt biezākā kārtā, lai iegūtu intensīvāku toni.

Atjaunojot tradicionālo krāsojumu, ieteicams lietot tā paša tipa krāsu, jo iepriekšējie slāņi kalpo par pamatu jaunajam – nu gluži kā kulturālā sabiedrībā!

Raksturīgākās kļūmes

Krāsu klāj pārāk biezā slāni. Lineļļas krāsa ir jāizrīvē kā kosmētika uz ādas, tā, lai tā tikai aizķeras aiz koksnes, nevis jāsmērē kā sviests uz maizes. Arī tad, kad eļļo grīdu, tā jāklāj plānā kārtiņā, jo peļķe nekad neizžūs.

Lupatas, ar kurām klāta lineļļa, pamestas murskulī, pašaizdegas. Tāpēc lupatas vai nu jāizžauj vai jāsalej ar ūdeni.

tā ar laiku padara dzeltenīgu balto toni. Tāpēc rūpīgi jāizvēlas izgatavotājs.

Tīrot nost veco krāsu, vienmēr j ālieto respiratori un jāvēdina telpa. Tīrot no logu rāmjiem un durvīm senu balto krāsu ļoti jāuzmanās, jo pirms gadiem simts ļoti plaši lietoja toksisko svina mīnija krāsu.

Ar dabīgajām krāsām krāsotas ēkas

Visvairāk ar Edgara Raituma krāsām krāsotas mājas ir Kuldīgā: pazīstamākais ir Kuldīgas vecais rātsnams, citur: Žaņa Lipkes memoriāls, daudzas atjaunotās mājas Ķīpsalā, Kalnciema kvartāls, Ventspils vecā dzelzsceļa stacija, Zeimuļs Rēzeknē, Tāšu muiža un citas.