Agnese Rakovska pirms Eirovīzijas: "Es negribu strādāt ar atlaidēm!"

Arī tas. Nevarētu teikt, ka dziesmas nebija. Pati konkursa norise bija visai mulsinoša. Zinu, ka daudziem mūziķiem «ar stāžu» nebija pieņemams tas, ka žūrija tevi visu priekšā tirzā. Arī šoreiz tas ir mazliet dīvaini, vēl jo vairāk tāpēc, ka vasarā Liepājas koncertā iesildījām grupu «Prāta vētra», bet tagad Kaspars [bundzinieks Kaspars Roga] sēž žūrijā. (Smejas.) Bet nevar noliegt, ka konkurss kļuvis daudz kvalitatīvāks. Šogad «Supernovā» jūtu attieksmi, par kuru jāslavē. Beidzot māksliniekam, kas piedalās, jau pieteikšanās anketā tiek vaicāts, kas ir darīts līdz šim un kāds ir piecgades plāns. Vispirms – ko vari izdarīt šeit uz vietas! Ja nekā nav, ir absurds tādu dziedātāju sūtīt tālāk.

Iedomājies, cik lielu ieguldījumu no brauciena uz Eirovīzijas finālu varēja saņemt, piemēram, Dons. Parādīt sevi. Bet kur pašlaik ir grupa «Ārzemnieki»? Tas ir ļoti aktuāls jautājums, par ko netiek runāts, – Eirovīzija nav vienkārši pasākums, kurā noskanēt foršai dziesmai. Kā lasām presē, «Supernova» izmaksā 100 000 eiro. Gadījumā, kad aizbrauc bezperspektīvs mākslinieks, tā nauda ir izšķiesta, jo netiek dabūta atpakaļ no mūzikas, ko vēlāk varētu pārdot ārzemēs. Konkurss jāuztver kā platforma, uz kuras tālāk tiek attīstīts mūziķa produkts citā līmenī – kaut kas auglīgs ilgtermiņā. Viens no mūsu veiksmes stāstiem ir Aminata. Viņa ierakstīja albumu, ar ko aizbrauca uz turieni, prezentēja sevi, pašlaik strādā ar ārzemju cilvēkiem, viņas singls izdots remiksā Amerikā... Domāju, drīz dzirdēsim par Aminatu plašākā mērogā. Tāpēc konkurss ir vieta cilvēkiem, kas jau sevi zināmā mērā pierādījuši. «Eirovīziju» skatās 200 miljoni cilvēku, kāpēc izniekojam šo iespēju?

Ne gluži. Izdevām kā singlu, tad sapratām, ka dziesma ir tāda, ar ko varam startēt konkursā. Dziesmas melodija ir mana brāļa Kristiāna iniciatīva. Kā mūziķis viņš nekur nefigurē, bet ir nenormāli talantīgs.

Nē! Radikāli atdalījāmies pirms apmēram trim gadiem. Tas bija grūti, bet tā bija jānotiek. Paaudžu atšķirība sāka kļūt arvien izteiktāka. Bet nekad nenoliegšu, ka man tēvs bijis lielākais skolotājs, kas mani ievedis šajā visā. Viņš bija man klāt, kad neklājās tik gludi, no viņa nāk fundamentāli svarīgās lietas. Viņš izveidojis to stabilo bāzi, uz kuras tagad strādāju. Tētim ir sava grupa «Bastards», kam iznāca arī albums pagājušajā gadā.

(Smejas.) Mums kopā bijis daudz kuriozu. Atceros, pirms vienas Eirovīzijas atlases gājām uz tirgu, lai tētim pirktu vilnas zeķbikses. Koncerta tērpam tādas vajadzēja. Pārdevēja prasa, kāpēc man vajag XXL izmēru, ja man pietiktu ar M vai S. Saku – man nevajag, bet tētim... Viņa nevarēja saprast, kas mēs par ģimenīti. Labākais tas, ka viņš tagad ziemā nēsā tās zeķbikses, jo tajās ir ļoti silti un forši. (Smejas.)

Mans vēstījums ir par krāsainu pasauli – ka katram ir sava vieta un tiesības uz kaut ko. Gribētu, lai cilvēki domātu mazliet plašāk. Dziesma ir stāsts par attiecībām. Tā manā galvā tapa, domājot, ka ir attiecības, kurās otra cilvēka dēļ esi gatava uz visu – arī uz to, ka viņš tevi izmanto un tev kāpj uz galvas. Tu esi tik ļoti noburta ar to visu, ka esi gatava atteikties no sevis. Jautājums ir – kur tu esi gatava novilkt robežu un apstāties. Esmu par robežām, kas ir cilvēcības jautājums personīgi un globāli.

Tā var teikt. Jo ikdienā arī tikpat kā neizmantoju kosmētiku. Daudz sanāk krāsoties, kad jākrāsojas, un ārpus skatuves nevēlos noslogot seju ar lieku materiālu. Un ir ērti, ka mani neatpazīst. (Smejas.)

Jogurts ar melno krāsu, ko pagatavoja rekvizitore.

Man ir vīzija par to, ko es gribētu. Tad ir modes mākslinieki, ar kuriem strādāju, tagad pieslēdzies Artis Štamgūts. Mākslas akadēmijas studentu darbus mēdzu izmantot. Agrāk arī pašai patika kaut ko šūt. Mammai nebija daudz naudas, jo ģimenē bijām trīs bērni. Atceros, vecāmāte man iedeva rokas šujmašīnu, noārdīju mammas aizkarus, un no džinsiem, to ārmalas vīlē ielaižot mežģīnes, uztaisīju «kļošenes». Visi skolā teica, ka man ir stilīgas bikses. (Smejas.)

Man patiktu pašai veidot apģērba detaļas, ja vien būtu laiks. Gribētu iemācīties tamborēt visādus dekorus, esmu jau nopirkusi tamborēšanas grāmatu, dziju un adatas. Starp citu, strādāšana ar pirkstiem attīsta prātu. Ja mājās nav ko darīt, nesēdiet internetā, bet padariet kaut ko ar rokām!

Daudz... Reiz mēģināju skaitīt, nojuka.. Simtos. Vairākos.

Grupas lieliskie fani un ģimene, īpaši – manas vecmāmiņas! Viena mani aktīvi atbalsta Rīgā – lasa visus komentārus internetā, aktīvi atstāsta, ko kurš ir teicis, rakstījis, feisbukā visu izčeko. Otra vecmāmiņa krāj rakstus par mani un ļoti gaida televīzijas raidījumus, jo dzīvo dziļi mežā Kuldīgā, kur tikai nesen ievilka elektrību, un televizors viņai ir retā iespēja mani satikt.

Nē, bet nesen tētis uzdāvināja ukuleli – instrumentu ar četrām stīgām, to spēlēju. Bet gribu kādreiz dzīvē iemācīties spēlēt arī ģitāru.

Dzert vairāk ūdens. Man ļoti negaršo ūdens. Ir cilvēki, kas var dzert daudz, bet es to daru ar lielu piespiešanos.

Pirmo reizi startējam ar tik lielu pārliecību par saviem spēkiem. Paldies tiem, kas ar mums ir kopā, mēs tiešām jūtam to atbalstu! Bet mums vajag vēl mazliet, jau jūtu Ukrainas robežu. (Smejas.) Ar grupu esam izbraukājuši lielākās mūzikas konferences Eiropā un Amerikā, esam tik daudz jauna uzzinājuši par sevi – tas ir ļoti palīdzējis mums kā grupai audzēt pašapziņu. Šoreiz man ir daudz vieglāk uzkāpt uz skatuves un pateikt: ««Line» ir tā dziesma, kurai jābrauc uz Eirovīziju!» Gribu iet līdz galam, lai rezultāti ir nepārprotami, un to, ka esam labākie, pasaka gan žūrija, gan skatītāji. Man tas ir svarīgi. Es negribu strādāt ar atlaidēm.

Dzimusi 1986. gada 11. maijā.

Augstākā izglītība: finanses (Banku augstskola) un audiologopēdija (Rīgas Stradiņa universitāte).

Piedalījusies TV šovā "Zvaigžņu lietus 1" (kopā ar multimākslinieku Arti Dzērvi) un "Izklausies redzēts", tāpat piedalījusies projektā "Krodziņā pie Paula", kas bija Maestro TV raidījumu cikls. 2010. gadā “Triānas Parks” izdeva debijas albumu “EnterTainment”.

Grupa “Triānas Parks” ar Agnesi Rakovsku uz Eirovīziju cierējusi jau sešas reizes. 2008. gada nacionālajā atlasē ar dziesmu "Bye Bye" ieguva 4. vietu, tāpat arī 2009. gada Eirodziesmā ar dziesmu "Call Me Any Time You Need A Problem" tika iegūta 4. vieta. 2010. gada Eirodziesmas finālā “Triānas Parks” ieņēma 6. vietu ar dziesmu "Lullaby For My Dreammate (Diamond Lullaby)", bet 2011. gada Eirodziesmā ar dziesmu "Upside Down" kvalificējās finālam, taču nepiedalījās tajā Agneses slimības dēļ. 2012. gadā grupa ar dziesmu Stars Are My Family iekļuva finālā un ieguva 8. vietu. 2017. gadā “Triānas Parks” jeb “Triana Park” ar dziesmu “Line” triumfēja nacionālajā atlasē “Supernova 2017” un brauks uz Eirovīziju!