"No Rīgas iet Vilciens uz Valku" - kāds ir kapelas "Bumerangs" fenomens 40 gadu garumā
Mūsdienu mūziķi var tikai sapņot par tādu popularitātes lavīnu, kādu astoņdesmito gadu beigās piedzīvoja kapela "Bumerangs" no Valkas. Kaut ko tādu Latvijas estrāde vēl nekad nebija piedzīvojusi un diez vai vēl kādreiz piedzīvos, jo "Bumerangs" spēlēja pa trim četriem pilnībā izpārdotiem koncertiem dienā dažādās Latvijas malās. Sarunu ar "Bumeranga" dalībniekiem lasi žurnāla "Latvijas Leģendas".
Šogad kapelai aprit 40. gadskārta, un tas ir īstais laiks, lai kopā ar "Bumeranga" ilggadējiem mūziķiem Ventu Armandu Kraukli, Aivaru Trēziņu un Juri Skrajānu atskatītos uz to laiku piedzīvojumiem.
Kapelas "Bumerangs" fenomenālajiem panākumiem ir loģisks izskaidrojums – Valkas mūziķi trāpījās īstajā laikā un īstajā vietā. Sākās Atmodas pirmās vēsmas, kas līdzi atnesa nacionālās pašapziņas vilni, bet šādos apstākļos "Bumerangs" ar savu latviskumu un patriotismu kļuva par vienu no sava laikmeta simboliem. Turklāt arī līdz tam aizliegtās, aizmirstās un nezināmās latviešu dziesmas šo nacionālo pašapziņu pacēla vēl augstākā līmenī. Tāpēc nebūs neko daudz pārspīlēts, ja teiksim, ka "Bumerangs" bija viens no Atmodas celmlaužiem. Kaut gan pats sākums 1986. gadā neko tik iespaidīgu nesolīja.
Viss sākās ar kāzām
Parasti gados jauni cilvēki sapņo par spēlēšanu rokgrupā, bet jūs izveidojāt kapelu, lai spēlētu "No Rīgas iet vilciens uz Valku"...
Krauklis: Tā dziesma gan parādījās vēlāk. "Bumeranga" rašanās bija, lai arī likumsakarīga, tomēr nejaušība. Daļa vēlāko "Bumeranga" muzikantu tiešām sākumā spēlēja roku, piemēram, mūsu bundzinieks Edmunds Mednis, savukārt Aivars Trēziņš Valkas Kultūras namā spēlēja popu, bet es vadīju Kārķu lauku kapelu, par ko man vietējais sovhozs maksāja naudu. Taču manas kapelas mūziķiem pavisam ātri sākās zvaigžņu slimība. Mums bija sarunāts spēlēt kādās piecās kāzās, taču jau trešajās brīžam man nācās spēlēt vienam pašam, jo pārējiem radās “svarīgākas” darīšanas. Tā nu man nācās zvanīt, lai atteiktu spēlēšanu nākamajās kāzās Omuļos – teicu, ka nevaru apsolīt, ka viss būs kārtībā. Kāzu rīkotāji, protams, nebija priecīgi un lūdza tomēr kaut ko izdomāt. Tad nu sazvanīju tos puišus, ar kuriem kādreiz kopā biju kaut kur spēlējis, kā arī dziedājis Valkas kamerkorī. Pēdējais faktors ir ļoti būtisks, ja runājam par "Bumeranga" skanējumu, jo vokāli mēs bijām patiešām ļoti spēcīgi. Visi bijām labi dziedātāji, varbūt tikai basģitārists Andris Mekšs šajā ziņā nebija īpaši skolojies, taču arī viņš reizēm varēja šo to piedziedāt.
Tajās Omuļu kāzās spēlējām šādā sastāvā: Aivars Trēziņš, Edmunds Mednis, Vitolds Krieviņš un es. Skanēja ļoti labi, un cilvēkiem ļoti patika. Neatceros, kurš no mums teica: klau, bet mēs taču varam šādi te pelnīt naudu! Klāt vēl paņēmām Mekšu, kurš arī bija spēlējis visādos sastāvos. Tad likās, ka vajadzētu to darīt nopietnāk, un Aivars sāka meklēt dažādas seno laiku dziesmas, lai repertuārs būtu plašāks, paņēmām arī kaut ko no tautasdziesmu apdarēm. Slavenais "Vilciens Rīga–Valka" nāca jau vēlāk, par ko paldies Aivaram, kurš bija sameklējis vecās "Bellacord" plates.
Kā kļuvāt par "Bumerangu"?
Krauklis: Mēs Valkā sarīkojām speciālu balli, kurā izsludinājām konkursu par nosaukumu. Versijas bija visādas: "Valkas piecīši", "Runči", laikam arī kaut kādi "Bebri", atsaucoties uz tolaik populāro filmu "Vajadzīga soliste", kur bija grupa "Valkas bebri". Mums tie varianti diez ko nepatika, tāpēc beigās īsto nosaukumu izgudroja Aivars ar domu, ka mūsu senči tās vecās dziesmas, kas tagad ir aizmirstas, ir izmetuši kā bumerangu, bet tagad tās atgriežas atpakaļ, mēs tās esam noķēruši un metam publikā.
Nākamais pakāpiens bija, kad 1987. gada vasarā mūs uzaicināja braukt pie Baškīrijas latviešiem kopā ar Valkas deju kolektīvu un Valkas teātri, kā arī izrādīt jau pieminēto filmu "Vajadzīga soliste", jo tās scenārija autors bija Valkas kinoteātra direktors Gunārs Liedags. Kopā ar mums brauca arī rakstniece Marina Kosteņecka. Brauciens bija ļoti emocionāls un interesants, jo Baškīrijā bijām ne tikai latviešu, bet arī vietējo ciemos. Īpaši palika prātā, kā baškīri reaģēja, kad filmā Lelde Vikmane peldkostīmā skrēja pa pludmali – visa zāle tad noelsās. Mums īpaši pieteica sargāt dejotājas, jo pēc tādas filmas visādi varētu gadīties.
Pēc tā brauciena Marinu Kosteņecku uzaicināja uz Latvijas Televīzijas raidījumu "Dialogs" pastāstīt par redzēto, un viņa uzstāja, lai arī "Bumerangs" piedalās. Tur bija dzīvais izpildījums, un, kā mums pēc tam stāstīja, raidījuma vadītāja ļoti nebija gribējusi "Bumerangu" ņemt – sak, kas tie tādi, vai viņi vispār spēs dzīvajā kaut ko nospēlēt?! Tādēļ bija sagatavots arī kaut kāds rezerves variants, ko rādīt mūsu vietā, taču viņiem par lielu pārsteigumu mēs savas dziesmas nospēlējām perfekti.
Pēc tam mēs pamodāmies slaveni. Kā mūs parādīja televīzijā, tā jau nākamajā dienā Aivara telefons bija karsts – pirmajos gados viņš sastādīja "Bumeranga" grafiku. Pirmais koncerts mums bija Balvu estrādē, kaut gan pirms tam vēl ātri vajadzēja sagatavot programmu, jo līdz tam taču mēs pamatā bijām spēlējuši tikai kāzas. Paņēmām Valkas kamerkora tērpus – frakas un baltas kurpes –, kas lielākajai daļai publikas patika, lai gan bija arī tādi, kas teica, ka nav pareizi šādos tērpos spēlēt tautasdziesmas. Pa vidu dziesmām salikām jokus un tekstus, un tā šī lieta aizgāja! Fanu pulks mums bija patiešām liels.
Un tad jums piedāvāja braukt uzstāties Amerikā...
Krauklis: 1987. gadā mēs bijām jau ļoti, ļoti populāri. Un tad atskanēja zvans, ka 1988. gadā mums ir iespēja braukt uz Ameriku kopā ar deju kolektīvu "Gauja". Skaidrs, ka mēs bijām gatavi braucēji un ļoti nopietni gatavojāmies šiem koncertiem, jo nekur ārzemēs taču nebijām bijuši. Tā kā es biju žurnālists un tātad ideoloģiskās frontes cīnītājs, tad mani pat izsauca uz "partkomu" un teica, ka man jānoinstruē pārējie, kā uzvesties Amerikā. Ka jāgatavojas stāstīt, cik te izslauc no govs un tādā garā, jo padomju cilvēkam taču jālepojas ar savu valsti. Es arī apsolīju to darīt, taču nevienam Amerikā ar tādiem stāstiem virsū nebāzos.
Trēziņš: Un vēl pirms Amerikas brauciena no partkoma atnāca rīkojums, ka mūs kārtīgi jāapģērbj. Aizveda uz Valkas universālveikalu un ļāva par valsts cenām sapirkties deficītos apģērbus un apavus. Tas bija tiešām smieklīgi.
Krauklis: Cik nikna bija universālveikala direktore par to, ka viņai tagad kaut kādiem ārpussistēmas cilvēkiem jāatdod deficītas preces, kas jau ir sadalītas! Bet neko nevarēja darīt, jo līdzi nāca partijas komitejas instruktore ar rīkojumu – šiem te puišiem visu to labāko! Tās čehu kurpes, ko toreiz nopirku, man vēl ilgi kalpoja...
Kādās pilsētās Amerikā pabijāt?
Krauklis: Čikāgā, Klīvlendā, Ņujorkā, Bostonā, kantrimūzikas mekā Nešvilā, kā arī Toronto un Monreālā Kanādā. Un vēl es Amerikā satiku īstu amerikāņu komunistu! Tonijs Hudlstons – tā viņu sauca. Viņš atnāca pie mums prieka pilns par to, ka beidzot saticis padomju cilvēkus. Cik viņš bija vīlies, ka pateicām – zini, tas komunisms patiesībā ir pilnīgi garām! Pēc tam mums bija bankets amerikāņu nacionālās gvardes kazarmās, kas ilga līdz kādiem četriem rītā, bet otrā rītā jāiet uz parādi. Savukārt Tenesī jau no paša rīta ir karsti, man tā jau slikti, taču vēl tajā karstumā jāiet tautastērpā... Domāju, ka neaiziešu līdz galam, bet te parādās Tonijs ar aukstu alus skārdeni... Tas bija garšīgākais alus manā mūžā.
Visu interviju ar kapelas "Bumerangs" dalībniekiem lasi žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunajā numurā. Vēl tajā raksti par to, kā Latvija zaudēja Palangu un kādu lomu pēdējo 100 gadu vēsturē spēlēja tabaka, kā arī kādreizējās Latvijas PSR Tautsaimniecības sasniegumu izstādes gides Īrisas Danelsones atmiņas par darba gaitās piedzīvoto un Alfreda Rubika kritienu. Un vēl - fotostāsts par latviešu attiecībām ar zivīm un Vides aizsardzības kluba viceprezidentes Elitas Kalniņas atskats uz kluba senās slavas dienām un pieticīgo tagadni.
