“Vējš, smiltis, Stenlijs Kubriks - viņi taču tur nemaz nebija!” trakās lietas, kam tic cilvēki, kuri apšauba nolaišanos uz Mēness

Šķiet neticami, bet vairāk nekā pusgadsimtu pēc “Apollo 11” misijas, kuras rezultātā cilvēks pirmo reizi spēra soli uz Mēness, joprojām ir cilvēki, kuri ir droši, ka tas viss bijis “rūpīgi iestudēts teātris”. Iedziļināmies populārākajās sazvērestību teorijās ap Mēness apciemošanu un skaidrojam, kur slēpjas patiesība.

Karogs, kas “plīvo bez vēja”

Viena no visbiežāk piesauktajām epizodēm, kas esot pierādījums tam, ka nolaišanās uz Mēness ir viltota, ir video, kur redzams, ka ASV karogs kustas. Sazvērestību teoriju piekritēji uzreiz secina – ja kustas, tad noteikti ir vējš, un tātad “filmēts ir tepat uz Zemes”.

Tomēr realitāte ir daudz vienkāršāka un balstās izpratnē, loģikā. Astronauti, iestiprinot karogu Mēness virsmā, to mehāniski iekustināja. Tā kā uz Mēness praktiski nav atmosfēras, nav arī gaisa pretestības, kas kustību ātri apturētu. Rezultātā karogs “šūpojas” daudz ilgāk nekā tas notiktu uz Zemes.

Turklāt pats karogs nebija parasts – tam bija īpašs horizontāls stienis, kas noturēja audumu izplestu. Tas radīja ilūziju, ka karogs plīvo vējā, lai gan patiesībā tas vienkārši saglabā savu formu vakuumā.

“Debesis bez zvaigznēm – tātad kinostudija!”

Vēl viena populāra sazvērestību teorija: Mēness fotoattēlos neredz zvaigznes, “tātad tas viss filmēts uz Zemes, kur fonu var kontrolēt!”.

Šī ideja balstās uz intuitīvu, bet nepareizu pieņēmumu par to, uz kādiem principiem balstās fotografēšana. Kameras, kuras izmantoja astronauti, tika pielāgotas ļoti spilgtai videi – Mēness virsma un skafandri atstaro intensīvu Saules gaismu. Lai šos objektus pareizi nofotografētu, ekspozīcijas laiks tika samazināts.

Rezultātā vājie gaismas avoti – zvaigznes – vienkārši “pazūd” no kadriem. Tas pats efekts redzams arī uz Zemes: dienas laikā mēs neredzam zvaigznes, lai gan tās tur joprojām ir.

Pēdas “sausajos putekļos”

Skeptiķi bieži norāda: kā gan uz pilnīgi sausas virsmas var palikt tik skaidras pēdas? Uz Zemes taču smiltīm vajag mitrumu, lai tās turētos kopā!

Taču Mēness virsma nav līdzīga pludmales smiltīm. Tā sastāv no ļoti smalkām, asām daļiņām – regolīta, kas veidojies miljardiem gadu ilgu meteorītu triecienu rezultātā. Šīs daļiņas savstarpēji “saķeras” daudz efektīvāk nekā noapaļotas smiltis uz Zemes.

Tāpēc astronautu pēdas saglabājās tik skaidri – pat bez mitruma. Faktiski tās var saglabāties miljoniem gadu, jo uz Mēness nav vēja vai lietus, kas tās izdzēstu.

Ēnas, kas “nepakļaujas fizikai”

Slavenajās fotogrāfijās no Mēness virsmas redzams, ka ēnas krīt dažādos virzienos, kas daudziem šķiet pierādījums vairākiem gaismas avotiem, kas “nozīmētu, ka viss notikušais ir uzfilmēts studijā ar prožektoriem”.

Tomēr šeit darbojas perspektīvas un reljefa efekti. Mēness virsma nav plakana – tā ir nelīdzena, ar krāteriem un pacēlumiem. Pat nelielas izmaiņas virsmā var radīt iespaidu, ka ēnas virzās citādi.

Papildus tam Mēness putekļi atstaro gaismu, radot sekundāru apgaismojumu. Tas var “izgaismot” objektus no dažādiem leņķiem, radot ilūziju par vairākiem gaismas avotiem, lai gan galvenais avots joprojām ir Saule.

“To visu uzfilmēja Stenlijs Kubriks!”

Leģendārais amerikāņu kinorežisors Stenlijs Kubriks uzfilmēja daudz ko leģendāru un neaizmirstamu, taču viltus kadri ar nosēšanos uz Mēness nebija viņa darbs.

Viena no populārākajām un kultūrā iesakņotākajām teorijām ir, ka nolaišanos uz Mēness esot režisējis tieši viņš. Nav noslēpums, ka Kubrisks savā industrijā bija mega-autoritāte gaismošanas jautājumos.

Šī sazvērestības teorija tad arī balstās uz viņa filmu vizuālo kvalitāti, īpaši “2001: A Space Odyssey”, kas iznāca neilgi pirms NASA astronauti apciemoja Mēnesi. Daudzi uzskata, ka tikai Holivuda varēja radīt tik “reālistiskus” kadrus.

Taču ironija slēpjas tajā, ka tieši 1960. gadu tehnoloģijas nebija pietiekami attīstītas, lai tik pārliecinoši imitētu zemas gravitācijas kustību. Ja tas būtu filmēts uz Zemes, būtu redzamas tehniskas nepilnības – troses, nedabiska kustība vai citi efekti, kurus tajā laikā nebija iespējams pilnībā noslēpt.

“Nāvējošā” kosmosa radiācija

Viena no zināmākajām sazvērestību teorijām par Mēnesi ir saistīta ar tā saucamajām Van Allena radiācijas joslām. Tiek apgalvots, ka “astronauti nevarēja izdzīvot” tās šķērsojot.

Šī teorija ignorē vienu būtisku faktu – uzturēšanās laiku. “Apollo” misijas šķērsoja šīs zonas relatīvi ātri, un starojuma deva, ko astronauti saņēma, bija ierobežota.

Turklāt kosmosa kuģi bija projektēti ar aizsardzību pret radiāciju. Mūsdienu analīze apstiprina, ka saņemtā deva bija salīdzināma ar medicīniskām procedūrām, kas ir pilnībā pieņemama un savienojama ar dzīvību.

“Nav neatkarīgu pierādījumu!”

Viens no spēcīgākajiem argumentiem sazvērestību piekritēju vidū – viss par un ap nosēšanos uz Mēness balstās tikai uz NASA vārdiem.

Tomēr patiesībā Mēness misijas tika rūpīgi novērotas arī no citām valstīm, tostarp Padomju Savienības, kas tolaik bija ASV galvenais konkurents kosmosa sacensībā. Ja būtu notikusi jebkāda veida “šmaukšanās”, tas būtu ideāls propagandas ierocis, ko PSRS neatstātu neizmantotu.

Turklāt uz Mēness joprojām atrodas atstātie instrumenti, piemēram, lāzerreflektori, kurus zinātnieki izmanto līdz pat šodienai, lai precīzi mērītu attālumu starp Zemi un Mēnesi.

“Artemis II” – jauns sākums misijām uz Mēnesi

“Artemis II” misija, kuras astronauti jau veiksmīgi nonākuši atpakaļ uz Zemes, kļuva par pirmo pilotējamo lidojumu Mēness tuvumā vairāk nekā 50 gadu laikā.

Viktors Glovers, Rīds Vaizmens, Kristīna Koka un kanādiešu astronauts Džeremijs Hansens ne tikai atkārtoja vēsturisko lidojumu apkārt Mēnesim, bet arī testēja jaunākās tehnoloģijas, demonstrējot, cik tālu kosmosa izpētes iespējas ir attīstījušās kopš “Apollo 11” laikiem.

Un pats svarīgākais – šodien viss notiek globālas sabiedrības acu priekšā: tiešraides, neatkarīgi novērotāji, starptautiska sadarbība. Tas padara sazvērestības teorijas arvien grūtāk uzturamas.

Sazvērestības teorijas par Mēness apciemošanu nav tikai par faktiem – tās ir par uzticību, emocijām un cilvēku vēlmi “atrast slēpto patiesību”.

Taču, skatoties uz mūsdienu sasniegumiem un jauno kosmosa ēru, kļūst arvien skaidrāks – reālie notikumi, kas mūs sagaida, varētu būt daudz iespaidīgāki par jebkuru izdomātu stāstu.