“Depresija atnāca klusi…” Dziedātāja Adriana Miglāne atklāti par tumšāko posmu dzīvē
Dziedātāja Adriana Miglāne, kura pērn šķīrās no uzņēmēja Oļega Zabirko un atzina, ka kādu laiku bija aizrāvusies ar alkoholu, nesen atklāti izteikusies arī par piedzīvoto depresiju.
“Ir lietas, par kurām es ilgi klusēju, jo esmu pieradusi būt stipra. Būt tā, kura iedrošina citus. Tā, kura lūdz par citiem. Tā, kura ienes telpā gaismu. Bet bija laiks, kad man pašai bija tumšs. Depresija neienāca ar troksni. Tā atnāca klusi. Ar nogurumu, kuru nevar izgulēt. Ar sajūtu, ka es dodu visiem, bet iekšā kļūstu tukša. Ar brīžiem, kad es smaidīju ārēji, bet iekšā lūdzu Dievu vienkārši izturēt dienu. Man, kura vienmēr jūt citus tik dziļi, bija grūti, kad neviens īsti nejuta mani. Pat nenojauta, kas notiek manā sirdī!” atzina Adriana.
Kā atzīst Adriana, pēdējo mēnešu laikā viņai kļuvis absolūti neizturami smagi. Viņa ticējusi, cerējusi un bijusi laimīga, ka beidzot viss izdosies, taču vienā dienā tas viss salūzis tikai tāpēc, ka viņa nav ideāla. Tas bijis sāpīgi.
“Es sapratu, cik ļoti cilvēks kļūst ievainojams, kad viņš ir mīksts. Kad viņš mīl dziļi. Kad viņš dod no sirds. Un depresijā tieši tādi cilvēki bieži cieš klusumā. Bet es arī iemācījos kaut ko ļoti svarīgu. Nav svarīgi, cik daudz cilvēku ir apkārt. Svarīgi ir, kuri paliek, kad tu vairs nespēj būt ērta. Kad tu neesi tikai smaids. Kad tu neesi tikai enerģija. Kad tu esi nogurusi, jūtīga, klusa. Depresijā cilvēkam vajag klātbūtni. Ne padomus. Ne kritiku. Ne “saņemies”. Vienkārši cilvēku, kurš nebaidās no tavas tumsas,” pauda dziedātāja.
Viņa stāsta, ka šodien var droši teikt — viņu izglābusi ne tikai ticība un sarunas ar Dievu, bet arī tie daži cilvēki, kuri palikuši līdzās un nav izvēlējušies vieglāko ceļu. Tie bijuši cilvēki, kuri spējuši viņu ieraudzīt arī brīžos, kad viņa pati sev bija “pazudusi”. Adriana uzsver, ka depresija viņu nav salauzusi — tā viņu padarījusi dziļāku, jūtīgāku un patiesāku, un, iespējams, tieši tāpēc viņa šodien spēj tik ļoti sajust citus.
Noslēgumā Adriana vēršas pie ikviena, kurš šobrīd jūtas pazudis, uzsverot, ka tas nenozīmē būt “par daudz” vai būt vājam — tas nozīmē būt cilvēkam ar dziļu sirdi.
Viņa aicina izvēlēties cilvēkus, kuri spēj turēt otru sirdi ar cieņu, jo depresijā vissvarīgākais nav izskatīties stipram, bet gan justies drošībā. Adriana atzīst, ka pati vēl mācās — ne tikai dot mīlestību, bet arī to pieņemt, un pateicas tiem, kuri palīdzējuši viņai izkļūt no šī stāvokļa, īpaši vienam cilvēkam, kurš viņu turējis aiz rokas un iedrošinājis uzticēties, kļūstot par viņas “sargeņģeli” un palīdzot šodien justies kā citam cilvēkam.
