Jānis Jurkāns atgriezīsies Latvijā pie savas sievas Lindas Apses
Atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns ar sievu, pasniedzēju un grāmatu autori Lindu Apsi dalās savā pieredzes stāstā, kā piecu gadu garumā izdevies dzīvot attāluma attiecībās. Taču jau šajā vasarā abu laulības dzīvē gaidāmas nopietnas pārmaiņas.
Pirms trim gadiem Linda Apse pārdeva savu iemīļoto Mežaparka māju, kurā bija nodzīvojusi 25 gadus, iekopusi dārzu, izaudzinājusi bērnus, kas kļuvuši par ārstiem, un pārcēlās uz Rīgas kluso centru. Dzīvokli viņa nopirka, attālināti konsultējoties ar vīru Jāni Jurkānu, kas videozvanā no Spānijas dienvidiem, Andalūzijas, kopā ar Lindu izstaigāja katru jaunā Rīgas dzīvokļa kvadrātmetru. Kad sieva vaicājusi, ko par jaunajām mājām vīrs domā, viņš atzinis, ka dzīvokļa iekārtojums ir gluži kā radīts Lindai. “Līdzko pārcēlos uz centru, automašīnu atdevu māsai. Vienīgi, ja kādreiz ir kāds tālāks brauciens, tad auto paņemu no māsas vai saviem bērniem,” par dzīvi galvaspilsētas centrā sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" sajūsmu pauž Linda. Viss nepieciešamais tagad ir ērti sasniedzams: “Iekāpju 5. trolejbusā un 12 minūšu laikā esmu aizbraukusi līdz Āgenskalna tirgum, kur nopērku ļoti garšīgu frikadeļu zupu. Ātri izskrienu tirgu un ātri atpakaļ, pusotras stundas laikā esmu visu izdarījusi.”
Kā saglabāt laulību, ja katrs dzīvo savā valstī
Kad pirms pieciem gadiem politiķis Jānis Jurkāns pārdeva īpašumu Liepupes pagastā un veselības uzlabošanas dēļ pārcēlās uz saulaino Spāniju, viņa sieva Linda atbalstīja mīļotā vīrieša izvēli, bet skaidri zināja, ka pati paliks Latvijā un pie vīra brauks ciemos. “Sākotnēji bija domāts, ka Jānis tur pavadīs dažus mēnešus un atgriezīsies. Bet tad sākās Covid-19 ierobežojumi, un tā arī viņš tur palika. Kad pandēmijas ierobežojumu dēļ atcēla avioreisus, sešus mēnešus Jāni neredzēju klātienē,” atceras Linda. Tādējādi šo gadu laikā viņiem izveidojies mūsdienās tik populārais attāluma attiecību modelis.
Lindas rīts sākas ar zvanu mammai, kurai šogad paliek 80 gadi, un tad seko zvans vīram. “Ar Jāni dienas laikā runājam un sazvanāmies desmit reižu. Kad vakaros nāku no treniņiem sporta klubā, piezvanu viņam videozvanā un parādu, kā izskatās un skaisti izgaismota Rīga. Vai arī parādu, kā izskatās Āgenskalna tirgū, kur Jānim varētu patikt. Te viņš varēs zivis pirkt,” stāsta Linda.
Jurkāns ir noilgojies pēc sievas
Taču pavisam drīz attāluma attiecības kļūs par reālu kopdzīvi, jo Jurkāns jūnija beigās ir iecerējis atgriezties Latvijā: “Esmu ļoti priecīga, ka Jānis atgriežas. Tomēr nevaru tik bieži apciemot Jāni, kā gribētos, jo man ir lekcijas, darbs. Tas nav kā aizbraukt uz Latgali ciemos pie vecmāmiņas. Vispirms aizlido, tad paiet laiks, kamēr aklimatizējos, paciemojos un atkal atpakaļ. Patiesībā varu teikt, ka esmu 80 % Latvijā un 20 % Spānijā. Jānis man nekad nepārmet, kāpēc es nebraucu. Viņš zina, ka es kāpšu lidmašīnā, kad man būs brīvs laiks no studentiem, kad tas netraucēs manam darbam.”
Jānis Jurkāns arī neslēpj, ka ir noilgojies pēc Latvijas un savas mīļās sievas. Taču pa šiem gadiem secinājis, ka attāluma attiecības ne ar ko neatšķiras no ģeogrāfiski tuvām attiecībām: “Jebkuru attiecību pamatā ir zināmi elementi. Un svarīgākais ir draudzība. Vispirms tavam partnerim ir jābūt tavam draugam, kuram vari kratīt sirdi un uzticēties. Un draugs uzticas tev. Tu šim cilvēkam uzticies un jūties drošs, jo jums ir godīgas attiecības. Un godīgas attiecības nevar būt tad, ja tu otru cilvēku nerespektē. Dzīvē vispār respekts ir ļoti svarīgs. Tā vai citādi, tuvi vai attālināti ir svarīgi, ka attiecībās respektē otra cilvēka laiku un viņa brīvību. Daudzi cilvēki, uzsākot attiecības, domā, ka ar to arī pietiek. Bet nesaprot pamatlietu, ka visu mūžu ir jārestaurē savs pievilkšanas spēks. Ja tu to nedari un palaidies, tad zaudē cieņu un visu pārējo, uz kā balstās tavas attiecības.”
Linda Apse: “Mēs ar Jāni esam kā divi vienā”
Turpretī Linda, raksturojot abu attiecības, stāsta: “Mēs ar Jāni esam kā divi vienā. Viņš zina visu, ko es daru. Man reizēm vaicā: “Nu, kā jūs tā varat? Jānis tik ilgi ir prom!” Mēs katrs darām savas lietas. Viņam pašlaik tur ir labi, ir saule, un viņš spēlē golfu ar vīriem no dažādām pasaules valstīm. Viņš jau mazliet runā arī spāniski, un, ja vēl kāds polis atbrauc, viņš var arī savā dzimtajā poļu valodā sazināties. Es zinu, ka tas nav uz visiem laikiem, jo vienā brīdī viņš atgriezīsies. Viņam taču ir tiesības padzīvot tur, kur vēlas. Ja tu cilvēku mīli, tad nevajadzētu būt problēmām. Problēmas ir tad, ja attiecības ir kā projekts, kad mēģini kaut ko dabūt sev, taču nedabū. Tādas attiecības ilgi neiztur. Tāpēc, ka visu laiku ir spriedze, jo ir noteikumi. Bet mūsu starpā ir iespēja, ir mīlestība un nav nekādu noteikumu. Jānis ir pieaudzis cilvēks, viņš zina, ko dara, un viņam tur ir forši. Mūsu attiecības vispār uzskatu par likteņa svētību.
Šajos 17 gados, kopš esam kopā, Jānis man nekad neko nav pārmetis. Mēs nedalām darbus un bez kaut kādām pozām izdarām to, kas jāizdara. Ar Jāni ir neiespējami sastrīdēties, jo viņš ir tik labvēlīgs un labdabīgs. Viņš ir uzaudzis starp savām četrām māsām, viņa ģimene jau padomju laikā gāja uz katoļu baznīcu. Tādējādi Jānī nav ne piliena nicīguma, arogances.”
Savas tēvu zemes patriote
Lindai pašai gan nekad nav bijusi vēlme pavisam pārcelties uz Spāniju pie vīra: “Te ir mana tēvu zeme. Es esmu patriote! Es pat Spānijā neaizraujos ar iepirkšanos, apģērbu pērku Latvijā pie vietējiem ražotājiem un jaunajām dizainerēm. Tāpat arī iegādājos Latvijā ražotu un audzētu pārtiku. Man tas ir ļoti būtiski. Ziniet, pat tad, kad savulaik beidzu Kembridžu un saņēmu darba piedāvājumus, mani nav vilinājusi dzīve ārzemēs. Kāpēc man vajadzētu dzīvot svešā zemē un palīdzēt cilvēkiem, kas nav manējie? Ir jāstrādā saviem cilvēkiem, un Latvijā ir mani cilvēki. Latvieši, krievi, baltkrievi, poļi. Te jau nedzīvo tikai etniskie latvieši, es runāju par mūsu sabiedrību kopumā.
Kas notiks, ja mēs visi brauksim prom?! Kurš vēl par manu tēvu zemi ir atbildīgs, ja ne es pati? Jānim ir citādi, viņš ir pensijā un uz Spāniju aizbrauca savu veselību uzlabot. Viņš nevienu brīdi nav emigrējis no šīs valsts. Viņš uz laiku bija aizbraucis un tagad būs atpakaļ. Līdz ar Jāni atbrauks arī viņa spāņu kaķis Toms, kas ir pieklīdis kaķis no Madrides un pa šo laiku tik ļoti iemīlējis savu saimnieku, ka viņu nemaz nevarētu atstāt citu cilvēku uzraudzībā.”
Raksta grāmatas un lasa lekcijas
Vaicājot, kā būs, kad atgriezīsies Jānis, vai viņš neizjauks Lindas ikrīta mierpilno rutīnu ar grāmatām un nodarbošanos ar jogas vingrojumiem, Linda iesmejas ar sev raksturīgajiem dzidrajiem smiekliem un atbild, ka tad varēs abi ar Jāni lasīt un veikt jogas vingrojumus.
Dienas pirmo daļu Linda velta grāmatu rakstīšanai: “Ja man nebūtu viegli attiecībās, es nespētu rakstīt grāmatas. Taču, tā kā mēs viens otram uzticamies, mans prāts ir pilnīgi brīvs rakstīšanai.”
Mārim Verpakovskim veltītās grāmatas atvēršanas pasākums
29. novembrī aizvadīti grāmatas par visu laiku izcilāko spēlētāju Māri Verpakovski atvēršanas svētki. Pasākumā pulcējās sportisa draugi, bijušie cīņu biedri ...
Beidzamos divus gadus Linda Apse strādā pie grāmatas par komponistu Imantu Kalniņu, kuras nosaukums būs "Zvaigžņu ielas simfonija". “Braucu uz Liepāju, kur Imants un viņa sieva Agriņa mani gaida. Viņi ir tik humora pilni... Komponistam šā gada 26. maijā būs lielā jubileja – 85 gadi –, un viņam ir apbrīnojami fantastiska atmiņa,” par grāmatas tapšanu stāsta autore. Līdz šim jau iznākušas Apses sarakstītās biogrāfiskās grāmatas par šaha lielmeistari Danu Reiznieci-Ozolu, pavāru Mārtiņu Rītiņu un futbola zvaigzni Māri Verpakovski. Savukārt pēcpusdienās Linda pasniedz studentiem lekcijas Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā par kritisko domāšanu, retoriku un mākslīgo intelektu.
Disciplinēti uztur sevi formā
Linda Apse savos 54 gados izskatās perfekti. “Es par sevi rūpējos, tas ir mans obligātais uzdevums. Ja gribu, lai prāts strādā un naktīs varu labi izgulēties, man ir jāizkustina ķermenis. Tie pat nav estētiski, bet uz veselību balstīti apsvērumi. Vismaz piecas reizes nedēļā eju uz sporta zāli. Pat, ja arī man šķiet, ka nav laika un kaut kas ir jādara, es to visu nolieku pie malas un dodos sportot, jo veselā miesā ir vesels gars. Nav tā, ka es sevi taupītu sporta zālē, varu pavadīt stundu vai arī pusotru stundu, bet, ja nav enerģijas, pasportoju un pakustos vismaz pusstundu. Un atpakaļceļā uz mājām pastaigājos pa parku, papriecājos par izgaismoto Mākslas muzeju. Es sevi esmu piespiedusi būt aktīvai, jo mājās jau vienmēr ir viegli palikt. Tāpēc man arī patīk Jāņa nostāja šajā jautājumā. Viņš katru rītu peldas baseinā, pēc tam vingro, spēlē golfu vai brauc ar velosipēdu. Pret savu veselību mēs abi izturamies atbildīgi.”
