Džona Lenona sapņa piepildīšana. Apokaliptiskā seriāla "Pluribus" recenzija

Pirms ķeramies pie «Pluribus» apspriešanas, sāksim ar nelielu latīņu valodas atkāpi. Vārdu pluribus no latīņu valodas varētu tulkot – viens no vai kāds no. Pluribus ir vārda plurēs locījums ablatīvā. Ablatīvs ir latīņu valodas lietvārda locījums (līdzīgi kā nominatīvs, datīvs…). Tomēr mūsdienās pluribus vairāk saistās ar Cicerona izteicienu «E pluribus unum», kas, tieši tulkojot, nozīmē – viens no daudziem. Šī frāze rotā arī ASV ģerboni, tāpēc amerikāņu auditorijai seriāla nosaukumu tulkot nemaz neprasās, un, iespējams, citiem nosaukums latīniski izklausās stilīgāk.

«Pluribus» seriālā viena no varonēm ir lubeņu rakstniece Kerola Sturka. Viņa ir sava kārtējā dižpārdokļa tūrē. Grāmatas literāro kvalitāti apšauba pat viņas izdevēja un dzīves biedre Helēna. Kerola ir ļoti pārtikusi, bet tikpat īgna un ar dzīvi neapmierināta. Kāpēc? Laikam jau viņas rakstītais nesaskan ar viņas literārajām ambīcijām, bet tas ir tikai mans minējums. Iespējams, šis Kerolas īgnums labi kalpo, lai mēs paši viņā spoguļotos un ieraudzītu, ka viss jau it kā mums ir kārtībā, tomēr ilūzijas un fantāzijas par to, kādai vajadzētu būt dzīvei, nesaskan ar to, kāda ir realitāte.

Kādā vakarā viens pēc otra Kerolas priekšā sāk ģībt cilvēki. Tostarp viņas dzīvesbiedre Helēna, kura kritienā gūtās traumas rezultātā mirst. Pēc apkārtējo neliela letarģiskā miega cits pēc cita ļaudis pamostas un ceļas kājās. Tomēr pasaule apkārt Kerolai vairs nav tāda kā agrāk. Visi apkārt ir inficējušies ar vīrusu no citas planētas. Šī vīrusa rezultātā visas cilvēces apziņa ir kļuvusi vienota. Respektīvi, jebkādas kaut viena mūsu planētas iedzīvotāja zināšanas un prasmes ir pieejamas visiem pārējiem. Kurjers prot veikt sarežģītas medicīniskas operācijas, lidmašīnu prot vadīt pārdevēja, bet katrs bērns zina visus intīmākos noslēpumus par Kerolu. Turklāt vienotā cilvēce ir bezgalīgi laipna un atsaucīga izpildīt jebkuru Kerolas vēlmi.

Lieki piebilst, ka jaunā situācija un dzīvesbiedres nāve jau tā īgno Kerolu padara neciešamu. Viņu ar smaidu spēj izturēt tikai apgarotiem zombijiem līdzīgie ļaudis, kuri dzīvo vienotā laimē un ar Kerolu sarunājas laipni, tāpat kā mākslīgā intelekta čatbots ikdienā. Pēc brīža izrādās, ka bez Kerolas dažādos pasaules nostūros vēl ir 12 cilvēki, kuri neizskaidrojamu iemeslu dēļ nav inficēti ar šo vīrusu. Ne visi no viņiem ir noskaņoti tik kaujinieciski kā amerikāniete Kerola. Kāds pēc iespējas ātrāk vēlas pievienoties pārējo vienotajai laimei, lai būtu kopā ar sev mīļajiem, bet citi vienkārši bauda jaunās pasaules kārtības pavērtos bonusus.

Mākslīgais intelekts melnā humora mērcē

«Pluribus» ir apokalipses un zinātniskās fantastikas žanra kokteilis ar brangu melnās komēdijas jumtiņu. Šāda tipa darbi ir labs laukums, lai uz ekstrēmos apstākļos novestas pasaules fona izgaismotu cilvēku dabu. Ar katru no tēliem, kurus vīruss nav skāris, seriāla autoriem ir iespēja izgaismot cilvēka būtības īpatnības un dīvainības. Atliek tikai pašam aizdomāties, kuram no varoņiem vairāk līdzināmies paši. Zināmā mērā «Pluribus» kļūst par fabulu ekrāna formātā.

Aiz fantastikas šajā seriālā var atpazīt daudz ko pazīstamu no šodienas vai nesenas pagātnes. Pirmkārt, infekciju, ar kuru saslimst visa pasaule. Otrkārt, visu pasaules iedzīvotāju prāts pārvēršas par staigājošu "Chat GPT" mākslīgā intelekta sarunu biedru. Tas prot visu, tas runā visās valodās, tas atbild kaitinoši laipni, lai cik rupji pret to izturētos. Treškārt, ar Kerolas tēlu tiek koši ironizēts par to, ka tieši pārtikusi amerikāniete no visiem neinficētajiem ir tā, kura vēlas glābt pārējo pasauli pat tad, ja citu kontinentu iedzīvotāji nemaz to negrib.

Ironija viennozīmīgi ir seriāla stiprākais trumpis. Galvenais scenārists un viens no režisoriem ir Vins Giligens, kurš stāvējis pie mūsdienu TV seriālu popularitātes viļņa šūpuļa. Vēl iepriekšējā gadsimta izskaņā viņš ir piedalījies «X failu» rakstīšanā, bet vēlāk bijis tāda kulta seriālu autors kā «Pārkāpt robežu/Breaking Bad» un «Labāk zvaniet Solam!». Scenārija lapās jūtamo dzēlīgo toni ekrānā ir brīnišķīgi iedzīvinājusi Rī Sīhorna. Viņas uzdevums nav no vieglajiem, jo lauvastiesu no šīm deviņām sērijām viņai nākas spēlēt kaut ko līdzīgu Robinsonam Krūzo, kas atrodas uz vientuļas salas. Aktrise ir ar bagātīgu lielo TV seriālu biogrāfiju, tomēr viņas vārds vēl gluži nav aktrises zīmols pats par sevi. Sīhornai izcili padodas izspēlēt košu pirmās pasaules problēmu un īgnuma buķeti.

Brīdī, kad pasaule ir pārvērtusies par Džona Lenona dziesmas «Imagine» iemiesojumu (pāris no dziesmas rindiņām pavirši varētu tulkot apmēram šādi: «iztēlojies, ka nav valstis, nekas kā vārdā nogalināt vai mirt…»), nākas secināt, ka kaut kas skaists un īsts tomēr ir vecajos labajos cilvēku trūkumos un nepilnībās. Iespējams, ka mūsu trūkumi mūs padara par cilvēkiem ne mazāk kā labais mūsos.

Slow TV

Seriāla autors Vins Giligens ar «Pluribus», manuprāt, ir devies kādā jaunā virzienā lielbudžeta TV pasaulē. Kamēr seriāli savā starpā sacenšas par dinamiku un sižeta virāžu daudzveidību, «Pluribus» atļaujas būt pārsteidzoši lēns. Daudzi teiks, ka pat garlaicīgs un man nebūs, ko iebilst. Tāda izjūta, ka veidotāji pat ir iedvesmojušies no «Slow TV». Žanra, kas radās 2000to gadu sākumā Norvēģijā un pakāpeniski atrada savu vietu dažādu publisku telpu fonā. Šajās TV pārraidēs varam redzēt, piemēram, nemontētu septiņu stundu vilciena braucienu vai trīs stundu pastaigu sniegotā mežā.

Vai «Pluribus» eksperiments ir veiksmīgs, jāspriež katram pašam, jo deviņu sēriju (neviena no tām nav īsāka par 40 minūtēm) garumā nekas pārlieku daudz nenotiek. Sekojam ilgām un nesteidzīgām Kerolas jaunās pasaules kārtības pieredzēšanas ainām. Kā ideja tā ir asprātīga, jo ierasts zinātniskās fantastikas un katastrofu stāstos pieredzēt sprādzienus un episkus skatus no putna lidojuma. «Pluribus» gadījumā iedziļināmies ikdienībā, kā šādā pasaulē ir aiziet uz veikalu, ko rāda TV, vai kā pavadīt brīvo laiku, kad pārējie gatavi piepildīt jebkuru Tavu vēlmi un pašam darīt nav nekādas vajadzības. Šādi drosmīgi eksperimentēt var atļauties tādas naudīgas kompānijas kā Apple TV+, jo risks ir samērā augsts, ka šāda stila darbs skatītājus vienkārši nokaitinās.

Lēnums brīžiem sasniedz autoru paštīksmināšanos. Arī seriāla noslēdzošās epizodes fināls mazliet kaitina, jo tik atklāti piesaka otro sezonu. Tā, protams, notiek bieži, bet jāpiebilst, ka nekas daudz «Pluribus» pirmajā sezonā nenotika. Bet izrādās, ka skatītājiem nevajag tikai nebeidzami dinamiskus stāstus. Augstie reitingi acīmredzami liecina, ka skatītājiem patīk arī nesteidzīgi iepazīt pasauli īpatnējā gaismā. Turklāt viņi to vērtē ar augstākajiem vērtējumiem, un tas priecē.

«Pluribus» spēj ievest zināma veida meditācijā, kas ir oriģināls pavērsiens šāda žanra darbiem. Tas ir apvienots ar smalku operatora veikumu, kurš uz saviem pleciem spēj dažās no sērijām iznest ainas, kur pat desmit minūšu garumā netiek pateikts neviens vārds. Nopietni būtu jāmeklē seriāli, kur vēl runā tik maz. Mēs tikai pieredzam un izdzīvojam šo pasauli. Dažbrīd tas šķiet meistarīgi un neredzēti, citos gadījumos – mazliet bezjēdzīgi. Tomēr viennozīmīgi «Pluribus» drosmīgi iet kādu jaunu ceļu, parādot katastrofas pieredzi tuvplānā ar humoru, bez sprādzieniem vai brūkošām mājām. «Pluribus» koncentrējas uz mazajām lietām un ikdienas pieredzēm, un izrādās tajās var rast vairāk interesanta nekā lielbudžeta efektos.

"Pluribus"

Producē APPLE TV+

Sēriju skaits: 9.

Scenārijs: Vins Giligens, Vera Blasi u. c.

Režisors: Gordons Smits, Vins Giligens u.c.

Lomās: Rī Sīhorna, Karolina Vidra, Karloss Manuels Vesga u.c.