Kamēr citi niekojas ar mākslīgo intelektu, latvietis triumfē ar plastilīnu! Animators Artūrs Vobļikovs izceļas Londonas filmu festivālā

Vobļikova filma izceļas ar apzināti cilvēcīgu, taustāmu estētiku plastilīna animācijā un dziļi personisku stāstu par identitātes meklējumiem, sezonālo depresiju un mūsdienu attēlu kultūras maldinošo dabu. Intervijā Jauns.lv viņš atklāti stāsta gan par savu ceļu no bērnības zīmējumiem un animācijas pulciņa Rīgā līdz studijām Londonā, gan par vēlmi apzināti nest latviešu valodu, vizuālo domāšanu un kultūras “sēkliņu” starptautiskajā animācijas apritē — laikā, kad Latvijas animācija piedzīvo īpašu uzmanību pasaulē.

Kā sākās tavs ceļš līdz animācijai?

Viss sākās ar to, ka bērnībā es īsti nezināju, ar ko gribu nodarboties. Mana pirmā doma bija kļūt par šokolādes fabrikas direktoru kā Vilijs Vonka. Taču, kad man paskaidroja, ka pat tad, ja kļūtu par direktoru, man nebūtu šokolādes upju, es sapratu – nē, tas mani neinteresē.

Tad jau pavisam agri, apmēram piecu vai sešu gadu vecumā, es nolēmu nodarboties ar animāciju. Kopš bērnības daudz zīmēju, no plastilīna veidoju dažādus tēlus un skatījos ļoti daudz “Nickelodeon”, tāpēc bija skaidrs, ka man jādara kaut kas radošs un saistīts ar kustīgiem attēliem. Un šo izvēli es vairs nekad nemainīju.

Mans tētis, kurš pēc profesijas ir ārsts, bet pats ļoti radošs cilvēks, mani šajā ceļā ļoti atbalstīja. Kopā ar viņu, izmantojot vecu kameru, filmējām, kā mani veidotie tēli kustas pa virtuves galdu un citās līdzīgās situācijās.

Septiņu gadu vecumā sāku apmeklēt animācijas pulciņu Rīgas Tehniskās jaunrades nama "Annas 2"  pie skolotājas Ilzes Ruskas. Tur es pavadīju desmit gadus. Trīspadsmit gadu vecumā saņēmu savu pirmo balvu par animāciju, un tad sapratu – ja jau man tas izdodas un patiešām patīk, ar to noteikti jāturpina nodarboties arī turpmāk.

Kāpēc devies tieši uz Londonu? Vai tas bija apzināts mērķis?

Es sākotnēji nemaz nezināju, ka vēlos studēt tieši Londonā. Taču Latvijā tajā laikā nebija nevienas universitātes, kas piedāvātu animācijas studijas. Bija pieejami multimēdiji, kino un līdzīgas programmas, bet es gribēju mācīties tieši animāciju, un neko tādu nevarēju atrast.

Tā kā es daudz skatījos YouTube, filmas un klausījos mūziku angļu valodā, pamazām to apguvu arī pats. Sākumā gan skolā man angļu valodā bija nesekmīgas atzīmes — mamma pat gāja uz skolu skaidroties, taču pēc skolas beigšanas pārcēlos uz Londonu un ieguvu bakalaura grādu Middlesex University. Uzreiz pēc tam iestājos maģistrantūrā Karaliskajā Mākslas koledžā (Royal College of Art), kuru tikko esmu pabeidzis. Šobrīd man ir maģistra grāds animācijā.

Ikdienā es lielāko daļu savas iztikas pelnu, strādājot teātrī un piestrādājot par šveiceru, bet tas vairāk tāpēc, lai tas labi izskatītos Vikipēdijā sadaļā Early life un būtu interesantāk.

Kādas personības, filmas vai mākslinieki tevi ietekmējuši tavos darbos?

Mākslinieciskā ziņā mani ļoti ietekmējis Vess Andersons un viņa filmas — īpaši “Lieliskais Lapsas kungs”. Man patīk arī 2004. gadā uzņemtā anime filma “Mind Game”. Lai gan tā ir zīmēta un ļoti atšķiras no plastilīna animācijas, tieši filmas veidošanas maniere man šķiet īpaši aizraujoša un dinamiska.

Man vispār nepatīk garlaicīgas filmas, un arī garlaicīga māksla, manuprāt, ir pats sliktākais, kas var būt. Tāpēc es vienmēr cenšos, lai manas filmas būtu krāsainas, kustīgas un enerģiskas.

Un, protams, “Sūklis Bobs Kvadrātbiksis”. Es to skatos kopš bērnības un joprojām uzskatu par ļoti augstas raudzes mākslu. Tā patīk gan bērniem, gan pieaugušajiem — ja uzliek pauzi un paskatās rūpīgāk, var redzēt, cik pārdomāta ir kompozīcija, cik atšķirīgi un atpazīstami ir personāžu silueti, kā arī cik burvīga ir mūzika. Manuprāt, “Sūklis Bobs Kvadrātbiksis” joprojām ir nepietiekami augstu novērtēts.

Tu esi atradis savu ceļu plastilīna animācijā — kāpēc plastilīns, nevis digitālie risinājumi?

Vispār bērnībā es gribēju nodarboties tieši ar 3D animāciju. Skatījos gan “Kung Fu Panda”, gan “Šreku” un sapņoju veidot kaut ko līdzīgu. Taču mājās nebija datora, kas to visu spētu “pavilkt”, un man tas šķita pārāk sarežģīti — gandrīz kā kodēšana, no kuras es joprojām neko nesaprotu. Plastilīna animācija vienkārši bija vispieejamākais animācijas veids tajā laikā.

Mana skolotāja Ilze Ruska man vienmēr teica: paliec pie plastilīna, jo tas tev ļoti labi padodas un tam ir savs šarms. Sākumā gan es pretojos un teicu, ka gribu darīt kaut ko citu. Taču ar laiku plastilīna animācija man pašam kļuva arvien tuvāka — īpaši tas, ka tā izskatās dzīvāka. Varbūt tas skan mazliet kontraintuitīvi, bet man šķiet, ka mākslīgā intelekta laikmetā plastilīna animācijai priekšā ir jauna atdzimšana.

To mēs jau tagad redzam — daudziem cilvēkiem mākslīgā intelekta radītais saturs, dažkārt pat ne līdz galam saprotamu iemeslu dēļ, šķiet vienkārši nepatīkams. Pat ja vizuāli viss izskatās perfekti, rodas sajūta, ka to nav veidojis cilvēks. Skatītājiem gribas zināt ne tikai to, kas ir filmā, bet arī — kā tā tapa, kas notika aizkadrā, kurš cilvēks to radīja.

Animācijā, un īpaši plastilīna animācijā, pirkstu nospiedumi, sīkie defekti un nepilnības pēkšņi kļūst par priekšrocībām — par efektiem. Tie atgādina skatītājam, ka visu ir darījis dzīvs cilvēks ar savām rokām. Man šķiet, ka tas arī iedvesmo citus pašiem mēģināt radīt kaut ko radošu.

Tāpēc, jā — plastilīna animācijai, manuprāt, viss vēl ir priekšā.

Kā izskatās praktiskais process no idejas līdz gatavam kadram? Kas bija vislaikietilpīgākais?

Tas aizņem ļoti daudz laika, jo animācijā katrs kadrs ir jāveido atsevišķi. Plastilīna animācijā process ir līdzīgs — vispirms jāuzbūvē vide jeb sets, jāuzliek gaismas, jānovieto personāži un kamera tieši tur, kur tiem jābūt. Kad viss ir sagatavots, sākas pats laikietilpīgākais posms: personāžs tiek pakustināts pavisam nedaudz, tiek uzņemts kadrs, tad atkal mazliet pakustināts un atkal nospiesta poga. Tā atkal un atkal.

Es strādāju ar 15 kadriem sekundē — tas ir mazāk nekā standarts, kas parasti ir 24 kadri sekundē, bet man patīk, ka kustība ir nedaudz saraustītāka. Tas vēlreiz atgādina skatītājam, ka viņš skatās animāciju, ko veidojis cilvēks.

Kopumā process ir ļoti laikietilpīgs, taču konkrētais darbs bija universitātes projekts, tāpēc kādu laiku es vienkārši negulēju. Visu filmu izveidoju aptuveni divu mēnešu laikā — mēnesi iepriekš gatavojos, veidoju tēlus, dekorācijas un detaļas, bet pēc tam mēneša laikā visu nofilmēju.

Par “Filmiņu filma” — kā radās ideja un sižeta kodols?

Manas multfilmas nosaukums ir "Filmiņu Filma" jeb "Film Film", un tā klāsta par kādu vientuļu pusmūža vecuma vīrieti, kurš strādā fotoveikalā Rīgā un cīnās ar sezonālo depresiju tumšajos ziemas mēnešos. Katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā, nekas nemainās... līdz kādu dienu viņa veikalā neierodas jauns apmeklētājs - ekstravagants un dzīvespriecīgs džungļu pētnieks un ceļotājs, galvenā varoņa tiešs pretstats katrā šī vārda nozīmē - un neiesniedz attīstīšanai fotofilmiņu ar bildēm no sava nesenā ceļojuma pa lietusmežiem. Karsto zemju tropiskā un saulainā atmosfēra pat caur fotobildi pilnībā pārņem fotomeistaru un uzreiz sagrābj viņa interesi. Šī interese pārtopj hobijā krāt tropiskus augus savā dzīvoklī, pārvēršot to par nelielu džungļu gabaliņu un papildinot fotomeistara dzīvi ar to, kas, iespējams, viņam bija pietrūcis visu šo laiku. Taču drīzumā hobijs pārvēršas par apsēstību, un fotomeistars sāk kopēt visus sava jaunā klienta dzīves aspektus, līdz beidzot viņš vairs nespēj atšķirt savu dzīvi no svešām bildēm.

Šī filma ir par to, ka brīžos, kad savā dzīvē nonākam grūtā posmā, mēs dažkārt izvēlamies risinājumus, kas īstermiņā šķiet patīkami, labi un vilinoši, taču ilgtermiņā var izvērsties postoši gan mums pašiem, gan apkārtējiem. Manuprāt, tas attiecas ne tikai uz indivīdiem, bet arī uz lielākām cilvēku grupām, sabiedrībām un pat veselām tautām.

Filma ir arī par identitātes zudumu un par mūsdienās ļoti izplatīto toksisko attēlu kultūru — situācijām, kurās mēs vērtējam cilvēku dzīves, balstoties uz viņu publicētajām fotogrāfijām, piemēram, “Instagram”. Mums rodas iespaids, ka kāda dzīve ir ideāla, taču bieži vien mēs neredzam un pat neapzināmies, kas patiesībā slēpjas aiz šīm bildēm. Ja mēs paši nonāktu šādā situācijā, iespējams, tas viss nemaz nešķistu tik skaisti, kā izskatās no malas.

Iedvesma šai filmai radās no kāda fotoveikala Rīgā, kur es vienmēr attīstu savas filmiņas. Man kļuva ziņkārīgi — kā ir strādāt fotoveikalā un ikdienā redzēt cilvēku dzīves fragmentus, bieži vien ļoti intīmus brīžus: kāzas, bēres, jaundzimušo pirmos mirkļus un daudz ko citu. Tajā pašā laikā tu nekad nezini, kas slēpjas dziļāk aiz šīm bildēm — redzi tikai attēlus, bet ne cilvēku stāstus. Mani ļoti interesēja doma par to, kā varētu iztēloties cilvēka dzīvi, balstoties tikai uz fotogrāfijām, un tas kļuva par nozīmīgu iedvesmas avotu.

Starp citu, man beigās izdevās panākt, ka šī fotoveikala meistars Rīgā ierunā balsi filmai — viņš kļuva par galvenā varoņa balsi, kas man šķita īpaši skaisti. Es neteiktu, ka filma ir tieši par viņu, taču viņš noteikti ir bijis viens no maniem iedvesmas avotiem, tāpēc ļoti priecājos, ka tieši viņš piekrita piedalīties.

Tā arī nebija mana pirmā reize, strādājot ar neprofesionāliem balss aktieriem. Manuprāt, viņi savu darbu bieži paveic pat simtreiz labāk nekā profesionāļi, jo viņu balsīs ir kaut kas ļoti patiess un nesamākslots.

Tu minēji, ka šī ir pirmā latviešu valodā veidota filma, kas ieguvusi “Labākās britu animācijas filmas” titulu LIAF. Kā tas skan tavā galvā — britu balva latviskam darbam? Kāpēc paliki pie latviešu valodas?

Katru reizi, kad dodos uz filmu festivāliem, es nekad nedzirdu latviešu valodu — ne filmu, ne animācijas festivālos. Kaut kā gribējās iesēt tādu mazu latviskuma sēkliņu. Man ļoti paveicās, ka mana animācijas filma ieguva balvu kā labākā britu filma. Tā tika veidota kā mans maģistra diplomdarbs, un, tā kā skola ir Lielbritānijā, filma skaitās britu produkcija. Tajā pašā laikā tā ir latviešu valodā, un sanāca interesants paradokss — labākā britu filma bija latviski.

Vēl interesantāk bija tas, ka tajā pašā festivālā balvu par labāko festivāla filmu ieguva lietuviešu–igauņu kopražojums. Var teikt, ka festivālā notika neliela Baltijas dominācija — tas bija gan smieklīgi, gan ļoti patīkami.

Taču ne tikai valoda padara šo filmu latvisku. Man šķiet, ka arī sižets ir ļoti latvisks — īpaši tā tematika par sezonālo depresiju. Filmā ir daudz vizuālu detaļu ar lokālu noskaņu: piemēram, fotoveikala flīžu grīdā ieklātie auseklīši. Arī fotogrāfijas ar pilsētas un māju skatiem tika uzņemtas tepat Rīgā — Purvciemā un Zolitūdē.

Es apzināti centos veidot filmu kā ļoti latvisku darbu. Pat burti, no kuriem veidoju subtitrus angļu valodā, man šķiet ar izteiktu latvisku piegaršu. Kad profesori man jautāja, kas tieši šajos burtos ir latvisks, man to bija grūti precīzi noformulēt, taču, ja paskatāmies uz Anša Cīruļa plakātiem no 20. gadsimta sākuma ar to ornamentiem un latviešu simboliem, var redzēt ļoti līdzīgu estētiku.

Burtu veidošanā mani iedvesmoja arī Alises Miļuhinas grāmata “Simts latviešu burti”, kuru es citēju savā maģistra darbā. Tā bija viena no retajām grāmatām, ko apzināti izlasīju un izmantoju kā teorētisku atsauci savā darbā.

Kāda bija pirmā reakcija, uzzinot par balvu?

Protams, man bija milzīgs prieks, jo, kā jau minēju, latviešu filma līdz šim šajā festivālā nebija ieguvusi nevienu balvu. Tāpēc šis apbalvojums man nozīmēja ļoti daudz. Balva par labāko britu filmu ir ļoti augsta līmeņa atzinība. Turklāt tā bija manas animācijas filmas pirmizrāde, tāpēc man radās ļoti laba sajūta, ka šim darbam varētu būt veiksmīga nākotne festivālu apritē.

Vienlaikus man bija arī neliels izbrīns. Konkurencē bija filmas par politiski ļoti aktuālām tēmām Lielbritānijā — gan par Palestīnu, gan par marginalizētām sabiedrības grupām. Godīgi sakot, man šķita, ka tieši kāda no tām varētu iegūt balvu. Tāpēc mani patiesi pārsteidza, ka uzvarēja filma latviešu valodā par pusmūža fotomeistaru. 

Kas bija pirmie cilvēki, ar kuriem dalījies savā priekā?

Es uzreiz piezvanīju tētim, ar abiem vecākiem sazinājos WhatsApp videozvanā. Protams, pastāstīju arī saviem draugiem — īpaši tiem, kuri bija iesaistīti filmas tapšanā. Mans labs draugs bija filmas scenārists — scenāriju rakstījām kopā, bet cits draugs strādāja kā skaņu režisors, tāpēc arī viņiem uzreiz paziņoju šo ziņu. Uzrakstīju arī balss aktierim un pastāstīju par balvu. Viņu reakcija bija ļoti vienkārša, bet patiesa — “o, superīgi”.

Latvijas animācijai pēdējā laikā pievērsta liela starptautiska uzmanība saistībā ar “Straumes” panākumiem — vai līdz ar to tu izjūti lielāku spiedienu?

Tieši pretēji — tas drīzāk noņem spiedienu. Protams, es ļoti lepojos ar Latviju. Mums tagad ir šīs balvas — gan “Oskars”, gan “Grammy”, gan vēl daudzas citas, un tas ir milzīgs sasniegums. Starp citu, tas mūs šobrīd pat nedaudz izceļ Baltijas kontekstā, salīdzinot ar lietuviešiem un igauņiem.

Kā latviešu animatoram man, protams, ir arī neliela skaudība, bet tā ir ļoti pozitīva. Esmu patiesi priecīgs, ka mums tagad ir šis precedents un pierādījums tam, ka arī mēs varam sasniegt pasaules līmeni. Tas vairs nešķiet kaut kas nereāls vai neaizsniedzams.

Nu, tagad tikai jāgaida otrais “Oskars”. Redzēsim, kurš to iegūs. Es nesaku, ka tas būšu es — bet arī nesaku, ka tas nebūšu es.

Cik reāls tev pašam šobrīd šķiet sapnis par “Oskaru”?

Kas gan no “Oskara” atteiktos? Tomēr, manuprāt, līdz tam man vēl ir nedaudz par tālu. Tajā pašā laikā es domāju, ka šai filmai vēl priekšā ir vairākas balvas. Ja pirmizrāde uzreiz tika apbalvota ar tik augsta līmeņa atzinību, tā, manuprāt, ir ļoti laba zīme kopumā.

Protams, “Straumes” panākumi paver ļoti lielas iespējas gan animācijai, gan visai animācijas industrijai Latvijā. Es ļoti ceru, ka tas pozitīvi ietekmēs arī valsts finansējuma pieejamību animācijas projektiem — gan lieliem, gan vidēja un mazāka mēroga darbiem, kā arī starptautiskām kopprodukcijām.

Starp citu manā filmā ir arī neliela atsauce uz “Straumi” — galvenajam varonim mājās ir melns kaķis vārdā Straume. Es gan apzināti gribēju šo atsauci veidot neuzkrītošu, tāpēc tulkojumā un subtitros vārdu Straume nekad netulkoju kā Flow. Lai to pamanītu, tas vairāk domāts “savējiem”.

Kā tu pats vērtē Latvijas animācijas vidi šobrīd — kas ir tās stiprās puses, un kur ir vājā vieta?

Man šķiet, ka šobrīd vājo pušu joprojām ir vairāk nekā stipro. Pēdējo pāris desmitgažu laikā vairākas animācijas studijas ir beigušas savu darbību — piemēram, studijas “Dauka” un “Rīga”, kuras, cik man zināms, vairs aktīvi nestrādā. Pat ja tās formāli vēl pastāv, faktiski jauni darbi netiek veidoti vai arī tie netiek pietiekami pamanīti un reklamēti.

Tieši šajā ziņā “Straume” parādīja ļoti labu piemēru — kā savu darbu vajag prezentēt un par to runāt skaļi, arī starptautiskā mērogā. Manuprāt, nav jākaunas par savu darbu, ja tajā ir ieguldīta sirds, dvēsele un milzīgs darbs. Es ļoti ceru, ka nākotnē redzēšu vairāk šādas drosmīgas attieksmes no latviešu animatoru puses. Arī pats ar prieku turpināšu nest šo latviskuma sēkliņu pasaulē un centīšos to iesēt pēc iespējas vairāk starptautiskos festivālos.

Runājot par stiprajām pusēm — man šķiet, ka viena no lielākajām stiprajām pusēm ir tieši nezināmais. Mēs vēl nezinām, kas būs nākamie latviešu animatori, kuri iznāks starptautiskajā apritē. Ir sajūta, ka viņi vēl tikai parādīsies, un ar laiku to kļūs arvien vairāk. Un man liekas, ka mūs visus sagaida patīkami pārsteigumi — brīdis, kad kāds jauns autors, varbūt no pavisam neliela ciemata, pēkšņi iegūs nozīmīgu balvu kādā lielā starptautiskā festivālā. Šajā ziņā es esmu ļoti optimistisks.

Kas Latvijā šobrīd visvairāk trūkst jaunajam animatoram?

Tie jaunie cilvēki, kuri Latvijā studē animāciju vai veido animācijas filmas dažādos kursos, man zināmā mērā pat liek just nelielu skaudību — labā nozīmē. Viņiem dabiski veidojas kontakti ar festivāliem, producentiem un dažādiem mediju nozares profesionāļiem tepat Latvijā. Man šādu saišu šobrīd gandrīz nav.

Es to saku no savas pieredzes — kā cilvēks, kurš absolvējis Londonā, esmu ieguvis zināmus kontaktus Londonas animācijas vidē, taču Latvijā šādu kontaktu man joprojām pietrūkst. Tajā pašā laikā man ļoti gribētos arī Latvijā nest savu radošumu un būt aktīvāk klātesošam vietējā vidē.

Šobrīd es plānoju sūtīt savu jauno filmu uz dažādiem festivāliem Latvijā. Piemēram, uz Riga IFF — iepriekšējā filma tur tika noraidīta, taču vēlāk tā saņēma trīs Karaliskās Televīzijas biedrības balvas, tostarp par labāko animāciju. Tāpēc ar šo filmu redzēsim, kā veiksies šoreiz.

Riga IFF man šķiet ļoti prestižs festivāls, un būs interesanti paskatīties, kā filma tur tiks uzņemta. Tāpat esmu pieteicis filmu arī “Lielajam Kristapam”. 9. janvārī uzzināsim nominantus, bet 1. martā notiks apbalvošanas ceremonija. Es ļoti gaidu 9. janvāri, lai redzētu, vai filma būs nominēta — tas būtu ļoti nozīmīgs un prestižs novērtējums.

Ja godīgi, “Lielais Kristaps” man, visticamāk, būtu prestižākā balva, ko līdz šim būtu saņēmis. Taču pagaidām vēl pat neesam nominēti, tāpēc atliek tikai gaidīt un skatīties, kā viss izvērtīsies.

Vai tu redzi animatoru paaudzi Latvijā, kas nāk ar jaunu rokrakstu? 

Es domāju, ka latviešu mākslai kopumā — arī animācijai — noteikti ir savs rokraksts. Tomēr man šķiet, ka tas vēl nav līdz galam izkristalizējies, jo pašu animatoru un animācijas filmu nav bijis tik daudz. Prātā uzreiz nāk “Fantadroms”, kas tika veidots deviņdesmitajos gados — ļoti abstrakts, psihedēlisks darbs. No otras puses ir “Avārijas brigāde”, kas ir pilnīgs pretstats šim abstraktumam — maksimāli konkrēta, veidota ar lellēm, ne tikai burtiskā, bet arī pārnestā nozīmē. Tajā viss ir ļoti fizisks, telpisks un taustāms.

Savukārt ar Ginta Zilbaloža pienesumu mēs redzam, ka iespējami arī daudz grandiozāki darbi — tādi, kas vairāk sliecas abstrakcijas virzienā, bet vienlaikus ir liela mēroga mākslas darbi. Tāpēc es domāju, ka ar laiku, kad latviešu animatoru darbi tiks vairāk radīti, publicēti un pārstāvēti festivālos, arī šis rokraksts kļūs arvien skaidrāk saskatāms.

Vienlaikus es ļoti ceru, ka šim rokrakstam būs arī izteikta latviskuma garša. Ja godīgi, vienīgais, kas man personīgi “Straumē” mazliet pietrūka, bija tieši šis aspekts. Tā ir latviešu režisora filma, kas ieguvusi ļoti nozīmīgas balvas, taču tajā ir grūti saskatīt kaut ko konkrēti latvisku. Varbūt tieši tāpēc tā ir tik plaši saprotama un populāra ārvalstīs.

Es negribu izklausīties tā, it kā visam būtu jābūt tikai latviešu valodā vai tikai par latviskumu. Taču man personīgi ļoti tuva ir ideja par to, ka es varu nest pasaulē nelielu gabaliņu no šīs mazās valsts, no kuras es nāku. Es ļoti ceru, ka arī jaunajos latviešu mākslinieku darbos šo sajūtu redzēsim arvien biežāk.

Ko tu pats ieteiktu jaunajiem latviešu animatoriem?

Jaunajiem animatoriem es ieteiktu sūtīt savas filmas uz festivāliem un nekautrēties pieteikt tās arī ļoti prestižos un lielos festivālos. Protams, vispirms ir vērts sākt ar tiem, kuros dalība ir bez maksas, jo daudziem festivāliem pieteikšanās ir par maksu. Es pats vienmēr sāku tieši ar bezmaksas festivāliem — īpaši tad, ja budžets ir mazs, piemēram, tikko pēc augstskolas absolvēšanas vai pat vēl studiju laikā.

Sūtiet savas filmas uz festivāliem visā pasaulē un nešaubieties par to vērtību. Nekad nevar zināt, kura filma tiks izvēlēta. Mana pirmā filma, kas vispār tika iekļauta kādā starptautiskā festivālā, bija tikai 15 sekundes gara animācija, ko izveidoju vienā vakarā universitātes projektam — bez dziļas ieceres. Es pats to ieskaņoju, pats ātri samontēju, un viss bija gatavs vienas dienas laikā. Un tomēr tieši šī filma tika atlasīta festivālam, un beigās mani pat uzaicināja uz pašu festivālu. Tas ļoti labi parāda, ka tas, vai darbs ir “pietiekami labs”, bieži vien nav paša autora ziņā. To izvērtē festivālu organizatori.

Autora uzdevums ir pavisam vienkāršs — nosūtīt darbu, lai to redz un noskatās. Tāpēc mans galvenais padoms ir: nekautrējieties.

Kas tev ir nākamais solis pēc šīs balvas?

Es šobrīd domāju par zīmējumu grāmatas izdošanu — par dažādām tēmām. Man ir vairāki piezīmju blociņi. Pirmais tapa manas apmaiņas programmas laikā Dānijā, kur pavadīju pusgadu. Šis periods uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, tāpēc es daudz zīmēju — gan to, ko redzēju, gan to, ko iztēlojos vai gaidīju. 

Pēc atgriešanās tapa vēl viens piezīmju blociņš. Kad vasarā atgriezos Latvijā, uz latviešu laukiem skatījos ar pilnīgi citām acīm — pēc visiem torņiem un pilsētvides, ko biju redzējis Dienvidkorejā, tas šķita kā pavisam cita pasaule. Arī šo pieredzi daudz fiksēju zīmējumos.

Savukārt animācijas ziņā šobrīd ir arī viena ideja, lai gan pagaidām vēl ļoti agrīnā stadijā. Es domāju par drīzāk dokumentāla rakstura animācijas filmu. Tā varētu būt par dievturību — reliģiski kultūras kustību Latvijā, kurai, manuprāt, ir ļoti interesanti un vizuāli spēcīgi elementi.

Pagaidām vēl neesmu sazinājies ar pašiem šīs kustības pārstāvjiem, taču ceru, ka nākotnē varētu izveidoties kāda sadarbība. Redzēsim, kā viss attīstīsies.
Filma, visticamāk, būtu veidota kombinētā tehnikā — daļēji zīmēta, daļēji plastilīna animācijā. Katrā ziņā man gribas radīt kaut ko citādu un jaunu.

Ko tu šobrīd visvairāk gribi pierādīt pats sev (ne citiem)?

Sev es gribu pierādīt, ka spēju izveidot kaut ko profesionālu arī ārpus izglītības sistēmas. Pēdējo četru gadu laikā esmu radījis apmēram piecas vai sešas animācijas filmas, kas līdz šim bijušas manas veiksmīgākās, taču visas tās tapa vai nu bakalaura, vai maģistra studiju ietvaros. Tagad esmu absolvējis maģistrantūru, un turpmāk viss būs jādara pilnīgi patstāvīgi.

Tas nozīmē meklēt gan studiju, gan nepieciešamo aprīkojumu, gan arī finansējumu, lai varētu turpināt strādāt animācijā. Es sev gribu pierādīt, ka tas ir iespējams — ka nevajag padoties un ka ir vērts turpināt iesākto. Es jūtu, ka viss izdosies, lai gan apzinos, ka tas būs sarežģītāk nekā universitātē, kur bieži vien pietiek palūgt profesoriem pieeju studijai, un tā tiek nodrošināta. Reālajā dzīvē viss noteikti būs izaicinošāk, taču esmu pārliecināts, ka, strādājot mērķtiecīgi, rezultāts būs.