Vairāk nekā 2000 kilometru 18 dienās! Jānis Kļaviņš ar motociklu traucas pa Mazo Tibetu

Viņš jau vairāk nekā 15 gadu ved interesentus pārgājienos. Arī uz kalniem, un pēdējā laikā Jānis iecienījis Himalajus. Šoreiz viņš izbaudīja pašam līdz šim neatklātu Indijas rajonu – Ladākhu, ko dēvē arī par Mazo Tibetu. “Šis Indijas reģions nebūt nav kā klasiskā Indija, te vairāk dominē budisms, ir pavisam cita kultūra. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, jutāmies droši, visur saņēmām palīdzību un atbalstu. Aizraujošas ainavas, un pat hokeja laukums 4000 metru augstumā. Jā, vienā ciematiņā tāds bija. Izrādās, ka šajā reģionā ziemas ir ar pamatīgu salu, bet bez sniega, tāpēc vietējie ziemās labprāt uzspēlē ledus hokeju!” iespaidos ar žurnālu "Kas Jauns" dalās ceļotājs.

Kad nogruvumi iesprosto

Latvieši šajā ceļojumā braukuši gan pa perfektām šosejām, gan pa teju vai bezceļiem. “Himalajiem ir raksturīgi, ka katru gadu pēc musonu lietiem bieži vien ceļi ir vai nu noskaloti, vai aizbērti ar nogruvumiem. Tad nu var maršrutā gadīties posmi, kas ir kā motokross, gan posmi, kad sajūties, kā braucot pa Šveices autobāni. Brīžiem var trāpīties ceļa posmā, kas ir slēgts, jo noticis kārtējais nogruvums. Arī mums tā gadījās,” stāsta Kļaviņš, sakot, ka šajā Indijas reģionā 52 gadus nebija lijis lietus un šo lietusgāžu dēļ viņi iestrēguši pusceļā: “Priekšā viena pāreja tika slēgta, atpakaļceļā arī, bet mēs trāpījāmies pa vidu. Sēdējām divas dienas namiņā bez elektrības, bez interneta, bez apkures... Katrs rīts sākās ar braucienu līdz policijas kontrolpostenim, lai noskaidrotu, vai ceļš ir atvērts. Viens anglis ar indieti bija šādi iestrēguši uz piecām dienām, turklāt kilometru garā šosejas posmā, kur abās pusēs nogruvums. Taču viņiem paveicās, ka tieši tur ceļmalā bija kafejnīciņa. Necila plēves būda, kur tad visas šīs dienas dzīvojuši.”

Ne visiem motobraucējiem šādos gadījumos paveicies ar pajumtes atrašanu. “Pa ceļam pamanījām kādu savdabīgu vietu – ass līkums, tā malā mētajās daudzas jo daudzas ūdens pudeles. Izskatījās kā plastmasas pudeļu izgāztuvē, bet stūrītī uztaisīta neliela svētvieta. Vietējie pastāstīja, ka pirms vairākiem gadiem divi motobraucēji te bija iesprostoti starp diviem nogruvumiem. Kad viņiem jau bija beigušies visi pārtikas un ūdens resursi, viens no viņiem devās meklēt palīdzību. Kad atgriezās, otrs bija miris no ūdens trūkuma. Vietējie viņu iecēla par svēto, un tagad visi šajā vietā ziedo ūdens pudeli,” iespaidos dalās Kļaviņš.

Trakie smagie

Runājot par drošību šādos augstkalnu maršrutos, Jānis atceras: “Motobraukšanas iemaņām jābūt labām. Protams, brīžu, kad gribas iesaukties – ārprāts, kur esmu nokļuvis, kā te vispār var pabraukt! –, bija daudz. Tas, ka uz ceļa strādā traktors, kuram nevar tikt garām, un vismaz stunda ir jāgaida, kamēr tas noraks nogruvumu un atbrīvos mazu spraudziņu starp sevi un krauju, ir sīkums, salīdzinot ar kravas auto braukšanas stilu. Tie tāāā nesas! Braucām lejā no pārejas, un mums priekšā divi tādi smagie, kurus pat ar moci apdzīt nebija variantu. Bet tad mums no muguras piedzinās trešais smagais, pīpinādams, lai laižam viņu garām! Rādīju, kurp viņš tālāk tiks, tur priekšā divi citi smagie, kā viņš tos apdzīs? Jā, šie smagie ir bīstami, līkumos mauc pamatīgā ātrumā pat pa pretējo ceļa pusi. Un ik pa laikam pamanījām kādu auto, kas novēlies no kraujas aizā...”

Brauciens bija veiksmīgs, ar izciliem dabas skatiem. Tikai vienam motobraucējam nepaveicās ar veselību. “Pamanīju, ka 4500 metru augstumā viņam kļuva sliktāka pašsajūta. Ceļā ik pa laikam ir Indijas armijas bāzes ar hospitāļiem, un Indijas armijai ir teiciens, ka tā kalpo cilvēkiem, tāpēc arī medicīniskā palīdzība tur ir bez maksas. Nogādājām viņu šādā hospitālī, diemžēl arī pēc skābekļa maskas viņam labāk nekļuva, tāpēc braucām uz ieleju, kur slimnīcā konstatēja plaušu karsoni,” stāsta Jānis Kļaviņš.