Atklāts, kas notika ar "pasaules spēcīgāko zēnu" 25 gadus pēc kļūšanas par interneta sensāciju - skaudrā atzīšanās par to, kāda patiesībā bija viņa bērnība

Jau sešu gadu vecumā viņš lepojās ar astoņu kubiku presi un izteikti veidotu ķermeni, nopelnot iesauku "Mazais Hērakls". Pēc ģimenes pārcelšanās uz ASV viņš kļuva par globālu sensāciju - piedalījās kultūrisma sacensībās visā pasaulē un tikai astoņu gadu vecumā ieguva titulu "Pasaules spēcīgākais zēns".

pēc tam, kad viņa fitnesa režīms piesaistīja plašsaziņas līdzekļu uzmanību, viņš ieguva lomu filmā "Tiny Tarzan". Pusaudža gados Ričards spēja pacelt gandrīz trīs reizes lielāku svaru par savu ķermeņa masu, turklāt viņa ķermeņa tauku līmenis bija bīstami zems - tikai viens procents.

Kad 2005. gadā tika izdots dokumentālais filmas par Ričardu, daudzi skatītāji ar satraukumu vēroja, cik nežēlīgai treniņu rutīnai bērns tika pakļauts. Tajā ietilpa stingrs "sportista uzturs", kas liedza viņam daudzas no parastajām baudām un pieredzēm, ko citi bērni izbauda.

Daži medicīnas speciālisti pat apsūdzēja Ričarda vecākus par steroīdu došanu bērnībā, taču viņa māte Lena Sandraka šos apgalvojumus noliedza.

Tomēr 2007. gada intervijā laikrakstam "The Guardian" toreiz 15 gadus vecais Ričards uzstāja, ka "man nekad nekas nav bijis jādara pret manu gribu".

Tagad, 32 gadu vecumā, bijusī bērnu zvaigzne atklāti runājis par savu sarežģīto bērnību, atzīstot, ka tika piespiests nodarboties ar kultūrismu un dzīvoja galējībās, kas kaitēja viņa veselībai.

Sarunā ar "Metro" Ričards atklāja, ka tēvs un arī treneris Pāvels Sandraks viņu "fiziski un emocionāli ļaunprātīgi izmantojis".

"Mans tēvs bieži piedzīvoja dusmu lēkmes, un tas, kas sākās kā parasts treniņš, nereti beidzās ar to, ka es 12 stundas izpildīju trīskāršo šķēres sitienu," viņš sacīja.

Viņš arī atcerējās, ka ikdienas rutīna sastāvēja no cīņas mākslu treniņiem no rīta un svarcelšanas vēlāk dienas gaitā. Taču pat tad, kad Ričards skatījās televizoru, viņam bija jāveic nepārtraukti pietupieni - ko viņš tolaik uzskatīja par normālu, jo "man nebija ar ko salīdzināt".

Ričards atzina, ka tēva vardarbība padarīja viņa bērnību "ļoti mulsinošu", jo viņš dzīvoja bailēs un neizpratnē par to, kas patiesībā ir normāla dzīve.

2003. gadā īpaši vardarbīgs uzbrukums viņa mātei Lenai beidzās ar to, ka Ričarda tēvs tika arestēts un vēlāk deportēts uz Ukrainu. "Kopš tā brīža tas bija kā svaiga gaisa malks," viņš atzina, runājot par to, kā tēva prombūtne viņam pavēra pilnīgi jaunu pasauli ar līdz tam neizjustām iespējām un pieredzēm.

Neskatoties uz to, ka viņš beidzot ieguva draugus un pirmo reizi nogaršoja "fast food" jeb ārpus mājām restorāna pagatavotu ēdienu, Ričards savu pusaudžu vecumu raksturoja kā sociāli neveiklu – un tajā viņš vaino sava tēva "militāro audzināšanu".

Ričards arī saprata, ka kultūrisms nekad nav bijusi viņa īstā aizraušanās, tāpēc 16 gadu vecumā viņš no sporta atteicās. Galu galā viņš novērsās no slavas un kopš tā laika ir dzīvojis mierīgu, noslēgtu dzīvi.

Taču, neskatoties uz to, ka viņš tika atbrīvots no tēva vardarbības, Ričardam joprojām nācās cīnīties ar saviem iekšējiem dēmoniem.

Pirmo alkohola malku viņš nobaudīja jau deviņu gadu vecumā, un, būdams bērnu zvaigzne, nonāca vidē, kur narkotikas un alkohols bija ierasta dzīves sastāvdaļa. Drīz vien Ričards saprata, ka cīnās ar smagu alkohola atkarību.

Katru dienu viņš izdzēra veselu tekilas pudeli, kas, pēc viņa vārdiem, palīdzēja novērst uzmanību no skumjām. Tomēr, pēc tam kad viņš sasniedza savu zemāko punktu, Ričards nolēma atteikties no alkohola un jau vairāk nekā gadu dzīvo skaidrā prātā.

Lai gan viņš ir pagriezis muguru kultūrismam, Ričards šobrīd apsver iespēju veidot karjeru kā personīgais treneris vai uztura speciālists.

Viņš dzīvo kopā ar savu draudzeni un diviem kaķiem Losandželosā un strādā par mazumtirdzniecības vadītāju. "Kad es atskatos uz visu, ko esmu piedzīvojis, man šķiet, ka skatos uz pavisam cita cilvēka dzīvi. Un es teiktu, ka lielākoties esmu apmierināts ar to, kas esmu šodien."