"Paskatīties nāvei acīs ir biedējoši, taču arī svētīgi," Liene Stepena kļuvusi par brīvprātīgo slimnīcā

Liene žurnālam "Kas Jauns" atzīst, ka šajā dzīves periodā aicinājumu kā brīvprātīgajai bez atlīdzības veikt kādu darbu sabiedrības labā pieņēmusi pat divās jomās – viņa gan iedvesmo pamatskolas audzēkņus, darbojoties starptautiskajā jauniešu motivācijas programmā "MOT", gan kopā ar domubiedriem organizācijā "Hospiss" ik trešdienu mēro ceļu no Kuldīgas uz Ventspili, kur ar īpašām vizītēm, sauktām par "Svētku galdu", trīs stundas pavada, sarunājoties, barojot, dziedot un turot roku paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem, tādā veidā radot gaišumu un sniedzot sirds siltumu ļaudīm, kam nav vairs atlicis daudz laika šaisaulē.

Žēlums un grūtums nav Lienes sabiedrotie šajā sirds darbā, lai arī emocionāli tas, protams, nav viegls. Redzot fiziskā ķermeņa pakāpenisku sabrukšanu, raugoties līdzcilvēku acīs, kurās bieži saskatāma neatlaidīga cīņa un cerība turpināt dzīvot, vienlaikus paredzot nāves neizbēgamību, pārņem dziļas pārdomas. Tādas, kas, mājās pārbraucot, vakaru paģēr pavadīt klusējot.

Pastāsti, kādas ir šīs trešdienas, ko jau pusgadu pavadi kā īpašais ciemiņš slimnīcās?

Esam neliels kolektīvs, kas reizi nedēļā mēro ceļu uz Ventspili pie pacientiem. Mūsu viesošanās saucas "Svētku galds", un tajās, pateicoties atbalstītājiem, dodamies pie pacientiem ar skaisti saklātu galdu un dažādiem gardumiem, kā kafiju, tēju, saldējumu, sāļām un saldām smalkmaizītēm un aicinām: “Lūdzu, cienājieties!”

Pacientiem, pie kuriem ejam pirmoreiz, tas vienmēr ir liels pārsteigums. Ir tādi, kurus apciemojam katru reizi, bet ir arī jauni pacienti. Visbiežākais jautājums, ko saņemam, kad ienākam pirmoreiz, ir: “Vai par to ir jāmaksā?” Dažs uzreiz atgaiņājas: “Nē, paldies, man nav naudiņas līdzi.” Viņiem ir iespaids, ka ieradušies kādi izplatītāji! Mūsdienās jau neviens tāpat neko nedod. Vai arī kas tāds notiek ārkārtīgi reti. Ļoti žēl.

Kad sakām, ka nav jāmaksā, ka šis svētku galds ir tāpat vien, cilvēki tik ļoti atmaigst. Ir kundzītes, kas priecājas: “Ak, cik sen es neesmu dzērusi kafiju! Un ēdusi kaut ko saldu!” Citi jūsmo, ka beidzot ir kas garšīgs, jo slimnīcas ēdiens jau ir tik ļoti apnicis. Gardumi cilvēkus tiešām ļoti iepriecina.

Cik slimnieku ik reizi pagūstat apraudzīt?

Grūti tādu precīzu skaitu nosaukt; lielākoties tās ir kādas četras palātas un aptuveni trīs stundas laika izteiksmē, ko kopumā pavadām tur. Mēs iepriecinām ne tikai ar cienāšanu. Arī ar šiem cilvēkiem veltīto laiku, uzmanību un interesi. Iepazīstamies, parunājamies, uzklausām.

Daži no viņiem sākumā ir ļoti aizvērti un noslēgti un nevēlas komunicēt. Citi palūdz, lai izejam, kamēr paēd. Ir jau cilvēki, kam ir rīšanas problēmas, dažkārt traucē žagas, aizrīšanās, bet pēc mirkļa, sajūtot patiesu sirsnību, atbalstošu attieksmi un drošību, viņi tomēr akceptē, ka paliekam kopā arī ēšanas laikā. Palīdzam, pasniedzam, pabarojam, jo ir arī pacienti, piemēram, pēc smagiem insultiem, kam rokas ir nekustīgas un kas paši paēst nevar.

Vai pati pirmā reize atmiņā ir saglabājusies kā emocionāli spilgts pārdzīvojums?

Pašai par pārsteigumu tādu emocionālu grūtumu neizjutu. Tas šķita vienkārši. Ne par ko nešaubījos. Strādājot jau divus gadus par fizioterapeiti slimnīcā, esmu gana norūdījusies. Slimnīcas vide man nav sveša, esmu redzējusi dažādus pacientus, esmu redzējusi, kā slimnīcās cilvēki mirst. Līdz ar to atrašanās pie paliatīvās aprūpes nodaļā esošajiem ļaudīm man toreiz nebija tāda smaga vai šokējoša.

Kad ieraudzīju telefonā ziņu, kurā mani aicina pievienoties brīvprātīgajiem un viesoties slimnīcā, manī bija neizmērojams prieks un saviļņojums, pār vaigiem ritēja, nepārspīlēšu, laimes un pateicības asaras! Man likās, ka tiešām esmu nopelnījusi šo vietu, šo iespēju. Izaugusi tik tālu, ka esmu nopelnījusi. Tāda kā garīgās attīstības jauna līmeņa sasniegšana tai ceļā. Patiešām jutos tam gatava.

Kā misija, kurā esi iekļauts, jo izturēji pārbaudījumu!

Jā!

Ir bijuši kādi negaidīti gadījumi, piemēram, kad dodies kādu priecināt, bet pati saņem kādu komplimentu vai mīļu joku?

Ir arī pacienti ar labu humora izjūtu, neraugoties uz patiešām smagu veselības stāvokli. Reiz ar vienu kungu pļāpājām, viņš stāstīja par savām jaunības dienām, un tad pēkšņi viņam zvanīja sieva. Un viņš sievai tādā mundrā balsī sacīja: “Pag, pag, tagad es ar tevi nevaru runāt – man te meitenes atnākušas!” Tas bija tik mīļi! Ir daudz jauku mirkļu, kas paliks atmiņās. Piemēram, kā ar pacientiem palātā kopā dziedājām līgo dziesmas Jāņos.

Pie pacienta vispirms dodamies, pārsvarā interesējoties – kā šajā brīdī varam jums palīdzēt? Ļoti bieži dzirdam mīļus pateicības vārdus par to, ka vienkārši tur esam. Reizēm šī lielā paldies vēstījums atnāk tikai ar skatienu, kas burtiski izstrāvo cauri visam ķermenim, katrai šūnai. Pateicības piepildīts skatiens. Jūti, ja vien viņš varētu tevi apķert, viņš to noteikti izdarītu tā ļoti, ļoti cieši un stingri. Diemžēl ir arī reizes, kad cilvēks rokas cenšas pacelt, stiept pretī apskāvienam, bet tās nespēkā saļimst. Taču tad ir iespēja paturēt pacienta plaukstu, paglaudīt, viegli paspiest un kaut vai no sirds uzsmaidīt. Tāda svētīguma piepildīta enerģijas apmaiņa.

Ja šo dzīves pieredzi varētu nosaukt par skolu. Tā būtu cilvēcības skola?

Uzskatu, ka šo vajadzētu jau pamatskolā mācīt. Cilvēcība – tā nav nekāda ekstra, kas īpašs tikai izredzētai sabiedrības daļai. To vajadzētu it visiem mācīties, apgūt, zināt. Cilvēcībai vajadzētu būt ikdienišķai. Mana cilvēcība nav tikai tajās trešdienās atmodināta.

Bet tad to saņemat un dodat tādā ļoti apjomīgā koncentrācijā.

Jā, un tas māca arī ikdienā būt arvien dodošākai, arvien redzīgākai. Man arī iepriekš nav bijusi raksturīga vienaldzība vai nevērība pret to, ko redzu. Zinu, ka nepaiešu garām. Esmu apturējusi automašīnu, lai palīdzētu pāriet cilvēkam ielu. Reiz ar meitu braucām, pamanījām, ka grāvī vāļājas, visticamāk, dzērājs, kam pabraucām garām. Bet jau pēc brīža griezām atpakaļ, jo es vienkārši nevarēju turpināt ceļu, nepārliecinoties, ka ar grāvī guļošo cilvēku viss būs kārtībā. Tāpat esmu arī kādas omītes vietā veikalā norēķinājusies par produktiem. Nu tādas lietas man ir svarīgas un ļauj justies labam cilvēkam.

Bet iet pie slimnīcā guļoša cilvēka, kam šaisaulē atlicis, iespējams, pavisam īss dzīves sprīdis, – tas tiešām prasa vairāk. Un arī, domājams, sniedz pretī citādas emocijas nekā ikdienišķie labie darbi?

Ir bijušas vairākas tādas situācijas, kas tiešām šķiet brīnumainas. Un, ko pieredzot, saproti, cik ļoti liela jēga un kāds spēks ir mūsu apciemojumos.

Piemēram, māsiņa mūs ir brīdinājusi, ka ejam pie pacientes, kura nerunā. Ka varam pabarot, bet parunāt ar viņu nevarēsim, jo cilvēks vispār nekomunicē. Bet pēc mūsu ilgākas uzturēšanās palātā šī nerunājošā paciente negaidīti sāka runāt! Un tad radās jautājums – vai nu viņa savā nespējībā, pārdzīvojot par to, ir bijusi tik ļoti noslēgusies, vai personāls, iespējams, nav veltījis tik daudz laika, līdz atver šo pacienti komunikācijai? Pēc tam māsiņai vēstījām, ka mums izdevās! Ka “nerunājošā” paciente runāja!

Motivāciju turpināt dod tas, ka zinu, ka tur kāds gaida, zinu, ka pēc mūsu apmeklējuma kāds noteikti jutīsies labāk, priecīgāk. Ir ļoti svarīga tā sajūta, ka aiz sevis un pēc sevis varu atstāt ko labu. Ļoti bieži pacienti saķer abām rokām mūsu plaukstas un asarām acīs saka paldies. To dzirdēt un piedzīvot ir kaut kas tik liels! Jo, no vienas puses, jau apzināmies, ka tas ir nieks, ko varam palīdzēt cilvēkam, kas ir diendienā guļošs. Bet pieredzēt, ka patiesībā šīs mazās lietas otram ir neizsakāmi svarīgas... Tā pati būšana blakus, ieklausīšanās, sadzirdēšana, padalīšanās.

Ir bijis tā, ka kādu cilvēku apciemojam vienu nedēļu, otru, bet trešajā māsiņa pasaka – nu šīs jau ir pēdējās dienas. Un sanācis arī, kad trešajā reizē ir sarunāts, ka brauksim, ka atvedīsim, piemēram, kādu grāmatu, bet pacienta vairs nav... Šādas reizes sirdī rada tādu ļoti īpašu pagodinājuma izjūtu... Es pat teiktu, ka tā ir ļoti liela privilēģija to pieredzēt, sajust, sniegt šos īpašos, siltos mirkļus otram, kas ir uz aiziešanas sliekšņa.

"Hospiss" apmācības man bija ļoti vērtīgas. Lai kļūtu par brīvprātīgo, nepietiek ar gribēšanu. Bija jāapgūst diezgan apjomīgs materiālu klāsts ar lekcijām, testa pildīšanu, un arī tas sniedza daudz zināšanu un saprašanas par to, ko nozīmē mirstošs cilvēks, kādas ir pazīmes, kas ar ķermeni notiek tīri fizioloģiski. Ar to jau visi kādudien saskarsies, arī es.

Šīs zināšanas patiesībā rada mulsumu. No vienas puses, kļūst tā kā baisi, kad to uzzini, bet, no otras – drošāk. Lielākas bailes jau tomēr ir no nezināmā. Taču arī zinot, protams, nekad nebūsi tam gatavs, bet sagatavotāks gan. Paskatīties nāvei acīs ir biedējoši un vienlaikus arī svētīgi.

Pagaidām salīdzinoši maz esmu strādājusi, un vēl nav bijusi situācija ar kādu pacientu slimnīcā, kam būtu bijusi līdzās tieši pašā aiziešanas mirklī. Bet šāda pieredze man bija jau iepriekš, jo atrados blakus savam vīram (Lienes vīrs gaismu mākslinieks Igors Kapustins no ļaundabīga audzēja nomira pirms astoņiem gadiem, būdams sievas apskāvienos, – KJ), kad tas notika.

Par ko tagad ir šīs pārdomas pēc slimnīcā pavadītajām stundām? Par ķermeņa un miesas nepastāvību, par likteņiem, par dzīvi, nāves neizbēgamību?

Par to, ka var redzēt cilvēkos to cīņu līdz galam par savu dzīvību. Var redzēt, cik grūti cilvēkam ir samierināties ar nespējību. Slimnīcā, protams, ir arī gados jauni pacienti. Acu priekšā ir fakts, ka tikai ķermenis kļūst vājāks, noveco un iet uz galu – miesa brūk, bet tas gars, tā dvēsele tam sparīgi pretojas, jo tā jau nenoveco. Šis kontrasts, vismaz man, ir tas grūtais moments.

Vēl domāju par to, kas es esmu šajā situācijā... Ko man tā ir iemācījusi? Dzīvē laiks tik ātri skrien, taču izrādās, ka, veltot laiku citam, tu to nepatērē, bet gan iegūsti. Un izrādās, ka, arī darot šķietami emocionāli grūtu darbu, ir iespēja gūt gan enerģiju, gan gandarījumu.

Katrs no mums, ja uzmanīgi ieskatītos, spētu ieraudzīt un atrast sev piemērotu veidu, kādā varētu savu resursu dot līdzcilvēkiem. Un pieredzēt, ka šī došana nav atņemoša.

Jā, un man šķiet, ka atslēgvārds ir “došana”. Tu vari dot jebko – tas var sākties ar elementāru sasveicināšanos, pasmaidīšanu, novēlot otram labu dienu.

Viss sākas no cilvēka. No katra paša. Turpmākais jau ir izvēle. Es, piemēram, izvēlos, lai šodiena man būtu brīnišķīga! Un tad sāku kaut ko darīt.

Vai šajā aktīvajā pusgadā tomēr ir bijusi kāda reize, kad, mājās atbraucot, pakrīti spilvenā un raudi, jo emocijas līst pāri malām?

Atgriežoties Kuldīgā no Ventspils, pēc ceļā pavadītās stundas vēl kādu laiciņu pasēžu automašīnā un tikai tad dodos mājās. Ir tāda tipiska skatīšanās vienā punktā un pārdomas. Pat ne analizēšana, bet tāda cauri iziešana tam, kas pieredzēts, domāts, justs; un savā ziņā varbūt arī tāda simboliska atvadīšanās no tā visa.

Mājās trešdienu vakari man tagad ir tādi klusi, apcerīgi. Negribas stāstīt, dalīties, negribas runāt vispār, negribas neko, neko, neko. Jo tas jau nav nekāds piedzīvojums, nav nekāds šovs, bet gan tik dziļi personīgs pieredzējums.

Vadi savu deju studiju, strādā slimnīcā, brīvprātīgā darbs gan ar jauniešiem, gan smagi slimiem cilvēkiem – ikdiena sanāk ļoti spraiga. Tā nav vis nekāda Kuldīgas lauku idilles baudīšana!

Protu arī tā – saplānoju laiku, kad nedaru neko. Bet arī iemācīšanās neskriet visu laiku ir atnākusi līdz ar gadiem. Ikdienā satieku ļoti daudz cilvēku. Un tāds restarta mirklis ir vienatne un mierpilna atpūta. Citādi var piespiedu kārtā nākties palikt mājās, veselība var sašķobīties.

Kad neko negribas, tad vārtus aizveram ciet, ārpasaules dzīve uz laiku paliek otrpus tiem; esam tikai mēs un daba. Tie ir ļoti skaisti un svētīgi atpūtas mirkļi, un tie ir ļoti regulāri vajadzīgi.

Kas šoruden ietilpst šajā “mēs” kompānijā?

Tagad esam palikuši divatā – es un Māris (Lienes dzīvesbiedrs uzņēmējs Māris Saukāns, – KJ). Savu 15 gadus veco meitu Darju uz deviņiem mēnešiem augustā pavadīju uz Ameriku, kur viņa ieguva iespēju mācīties 10. klasē apmaiņas programmā.

Mazais putnēns vairs nav zem spārna. Arī tā ir jauna pieredze, jauns rūdījums. Es noteikti nepretojos šai meitas vēlmei braukt mācīties uz ASV, aiz žēluma šķirties vai tāpēc, ka es baidītos, kā viņai tur ies. Tā galīgi nebija. Redzēju, cik viņa ir gatava, patstāvīga, bet tāpat... Redzot, kā viņa krāmē koferi, pēdējā vakarā ļoti saskumu un raudāju.

Darja tagad dzīvo ļoti jaukā viesģimenē Teksasā, mācās skolā, apgūst visādas aktivitātes. Būdama sirsnīga un jauka meitene, ātri jau ir atradusi jaunus draugus. Brīvajā laikā spēlē basketbolu, sit bungas, mācās spāņu valodu un vēl daudz ko. Viņa ir priecīga, ka izdevās šo sapni par Ameriku īstenot. Līdz pēdējam brīdim nebija zināms, uz kuru Amerikas pusi Darja tiks nosūtīta dzīvot un mācīties. Bijām dzirdējuši, ka pagājušajā gadā vienam jaunietim “loze iekrita” mācīties Aļaskā.

Un kā klājas tavam dēlam Danielam?

Danielam ir jau 23 gadi, viņš patstāvīgi dzīvo Rīgā un braukā uz Ventspili, kur studē start up menedžmentu Ventspils Augstskolā. Slaids, izskatīgs un foršs puisis izaudzis. Ļoti lepojos un priecājos par viņu.