Liene Stepena: „Tik stipri mīlu pirmo reizi”
Uz interviju Liene Stepena atnāk kopā ar meitu Darju. Mazā rūpīgi no kūkas noēd visas zemenes un tad dzīvojas pati savā nodabā. Liene priecājas par meitas patstāvību un, kad mūsu saruna jau ies uz beigām, pasmaida arī pati par sevi – viss par vīru, it kā viņa tikko būtu samīlējusies.
Ar vīru saplānojam darbus tā, lai kopā varam braukt uz Rīgu. Abi strādājam gan te, gan Tallinā, un mājas arī mums ir kā te, tā Tallinā.
Ko tu dari Igaunijā?
No visa pa drusciņai, lai nav garlaicīgi un nesēdētu uz vietas. Skolā pasniedzu dejas, strādāju arī modeļu aģentūrā, kur pasniedzu kustības un defilē. Reizēm arī krievu teātrī aktieriem mācu kustēties. Visus darbus pati esmu sarunājusi. Man gandarījums, ka pati varu izdarīt.
Ar vīru tā arī iepazinos, kad viņš sāka strādāt Rīgā. Mums bija dienesta romāns. Igors ir gaismu mākslinieks, teātros veido gaismu partitūras. Gan Nacionālajā un Dailes, gan Valmieras un Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātrī. Abi esam ar skatuvi saistīti cilvēki.
Vadīji „Superbingo”, dejoji „Cabaret” izrādēs un tad kaut kur pazudi…
Mūsu komandai „Superbingo” ēra beidzās, un tas gads pēc tam bija absolūts miera periods. Jutos kā izmesta no laivas, biju apjukusi. Tagad saprotu, ka tas bija svētīgs laiks, jo varēju pavadīt to kopā ar ģimeni. Arī pati mazliet atvilku elpu. Tagad atkal brāžas pāri vilnis ar jauniem piedāvājumiem un idejām.
Hokeja čempionātā laikā tu katru vakaru kādam no hokeja faniem dāļāji 500 eiro.
Nebiju strādājusi tiešraidē, man tā ir laba skola. Lai gan biju palikusi pilnīgi bez nerviem (smejas). Vairāki mēģinājumi, ieraksti un tiešraides dienā, nepārtraukti nāk klāt kaut kas jauns. Ilgi bija šaubas, vai to vajadzēja. Bet es televīziju uztveru tāpat kā skatuvi – kolīdz sajūtu, ka varu izdarīt, tā āķis lūpā. Tā nu tagad par mūsējiem fanoju, esot studijā, nevis sēžot mājās uz dīvāna. Visi kopā vērojām spēles, un pēc tam visiem garastāvoklis vai nu labs, vai slikts atkarībā no tā, kā mūsējie nospēlēja. Mājās skatoties spēles, droši vien tik skaļi nebļaustītos (smejas).
Pati arī esi azartiska?
Mani var viegli iekārdināt. Es padodos dažādiem reklāmu trikiem. Tādā ziņā esmu viegli iespaidojama. Bet lielām avantūrām esmu gatava tikai uz skatuves. Tikai tur man patīk izaicinājumi. Dzīvē ko riskantu darīt neesmu ar mieru.
Man ir svarīga stabilitāte. Tagad ir citādāk, bet senāk man bija ļoti grūti iejusties svešās kompānijās. Vispār nevarēju atvērties nepazīstamiem cilvēkiem. Kad biju maziņa un vecākiem vajadzēja kaut kur iet, viņi atstāja mani pie krustmātes. Un pat tad vajadzēja paiet dienai, lai es iejustos. Ja redzēju, ka pretim nāk kāds pazīstams cilvēks, varēju pāriet ielas otrajā pusē, lai tik man nav jāsasveicinās.
Komunikācija vienmēr bijusi mana problēma. Nezinu, vai ar gadiem kas mainījies, vai varbūt vīrs vainīgs. Igors ir pilnīgs pretstats man. Viņš ļoti labi jūtas kompānijā, ar ikvienu atradīs kopīgu valodu. Varbūt esmu to no viņa iemācījusies, jo man vairs nav problēmu brīvi justies. Esmu vairāk par sevi pārliecināta. Vienkārši atvērusies. Saka jau, ka sievietei labākie gadi ir no 30 – 36, tad viņas ir nobriedušas un zied.
Bet tos savus 30 kā sagaidīji?
Domāju – ai, ai, ai… Kā reizi bija tas miers un klusums, kad neviena piedāvājuma un tā vien šķita, neesmu nevienam vajadzīga. Ko lai dara? Nevarēju pat saprast, kam pieķerties – horeogrāfijai vai TV? Vai varbūt kas pilnīgi cits jādomā? To tikvien domāju – man tūlīt trīsdesmit, dzīve iet uz otru galu, bet jēgas – nekādas (smejas).
Superbingo Lienes dzīve
Teici, ka mājas tev ir gan Rīgā, gan Tallinā. Vai tiešām tā ir?
Kaut mani vecāki, brālis, draugi un radi ir šeit, tomēr jūtu, ka manas mājas ir Igaunijā. Tur, kur mans vīrs, mana ģimene. Kad ar vīru sākām dzīvot kopā, paši Tallinā nopirkām dzīvokli, pilnīgi no nulles visu iekārtojām. Dzīvojam piecu minūšu brauciena attālumā no centra, no loga redzam jūru ar fantastiskiem saullēktiem un saulrietiem. Protams, savā prātā jau domāju, kā būs. Kaut tā nav otra pasaules mala, tomēr cita valsts. Bet ir labi. Kad esam Rīgā, man gribas atgriezties. Puikam tur skola, viņš mācās trešajā klasē, mazajai – bērnudārzs. Pagaidām gan abas ejam uz pāris stundām kopā, bet no septembra viņa ies viena. Darjai patīk, viņa ir komunikabla un draudzīga.
Godīgi sakot, par viņu vispār nebaidījos. Nez kāpēc bija pārliecība – viss izdosies. Vienkārši neļāvu dēlam domāt, ka būs grūti iejusties vai grūti iemācīties krievu un igauņu valodu. Viņš iet krievu skolā, bet igauņu valoda viņam ir jāzina tikpat labi kā krievu. Abi kopā mācāmies. Viņam arī pašam svarīgi sev nepārtraukti pierādīt, ka viņš var. Meklēju visu, kas viņam patīk, lai viņš nejustos izolēts. Bet viņš tomēr skumst pēc Latvijas.
Mans mērķis nekad nav bijis iepazīties ar ārzemnieku (smejas). Mums, kā tautā saka, bija tas klikšķis. Tu saproti, ka tas ir tavs cilvēks un tu gribi būt kopā, jo nevari vairs iztēloties savu dzīvi bez viņa. Tad vairs nav svarīgi, kāda nacionalitāte. Tu ilgojies pēc viņa tāda, kāds viņš ir, un pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, jo tev viņš šķiet (Liene meklē vārdu)... rodnoj (Ļoti tuvs. – Krievu val.). Tik tuvs. Ja sajūtu ko tādu, man vairs nav nekādu šķēršļu. Pārvarēt 300 kilometru līdz Tallinai ir mazākais, ko varu izdarīt, lai būtu kopā.
Teici, tevi saviļņoja Igora attieksme.
Īpaši negribu runāt par iepriekšējām attiecībām, bet tā laikam ir – kamēr tev nav, ar ko salīdzināt, tu domā, ka viss ir kārtībā. Sapratu, ka patiesībā nemaz neesmu zinājusi, ko gribu. Līdz brīdim, kad ieraudzīju to, ko gribu. Igors uztver mani kā līdzvērtīgu, ar mani rēķinās, un mans viedoklis viņam ir svarīgs. Pat tādos sīkumos – ko mēs šodien ēdīsim. Tajā pašā laikā katrs no mums var izdarīt visu, mājas darbi un pienākumi netiek dalīti. Ja dara, tad abi. Nevis viens guļ dīvānā, otrs mazgā traukus, bet viens gatavo ēst, otrs mazgā traukus. Viens sūc putekļus, otrs pulē mēbeles. Ja atpūšamies, tad abi kopā. Nevis viens sēž mājās, un otrs saka: „Paklau, man ar meitenēm sarunāts randiņš, es eju atpūsties.” Mēs esam roku rokā, un man tas ir ļoti svarīgi. Sākumā gan man pašai bija grūti, jo bija pierasts, ka var atsevišķi atpūsties, ka viens sēž mājās un otrs tikmēr danco ballītē līdz rītam. Bet tad sapratu, otram tas varētu būt nepatīkami. Tā speciāli nesāpinām viens otru.
Kad ieraudzīji Igoru, tu vēl biji kopā ar pirmo vīru?
Paldies Dievam, mēs neatlaidām viens otru vaļā. Jau no pirmās dienas sapratu, ja palaidīšu, visu mūžu nožēlošu. Tajā pašā laikā viss nebija tik patīkami – vajadzēja izšķirties, sākās mantas dalīšana un citas netīrās lietas, kas tādās reizēs izlien ārā. Šķirties arī jāmāk.
Piekrīti, ka dzīvē svarīgākais ir vīrs, jo bērni izaug un aiziet?
Tā arī ir. Mums jau tagad ir plāni, ko darīsim, kad bērniem būs sava dzīve. Nopirksim māju kaut kur Itālijā, brauksim tur dzīvot un laiku veltīsim tikai paši sev (smejas). Man šķiet, tā ir liela dāvana – mīlēt. Nevēlos teikt, ka tikai tagad esmu piedzīvojusi mīlestību. Man arī pirms tam šķita, ka es mīlu, bet tas bija citādāk. Tad bija cits vecums un droši vien arī citas vērtības. Bet tik stipri mīlējusi neesmu nekad.
Vai krievu vīriešos ir kas tāds, kā pietrūkst mūsu pašu brašuļiem?
Varu spriest tikai par tiem, kurus pazīstu. Viņi ir ļoti atklāti un atvērti cilvēki. Protams, ar savu temperamentus, bet man tas vienalga šķiet daudz labāk, nekā noklusēt un visas emocijas paturēt sevī. Jo tieši tā mēs tikai iepazīstam otru, ja esam atklāti viens pret otru. Viņi prot no sirds svinēt svētkus, padod tik iemeslu. Un izrādās, arī man tas patīk. Nemaz nezināju, ka man patīk uzņemt ciemiņus un es to varu izdarīt, ka man patīk gatavot un tas ir tik interesanti. Jā, esmu ļoti mainījusies un viss tikai, pateicoties tam, ka esmu varējusi atvērties un to ir paveicis mans vīrs.
Iedomājies, tagad varu ballēties un uzdzīvot tā, ka visiem jautri. Ja būs īstā kompānija, kaut uz galda dejot (smejas).
Es jau arī uzaugu ar norādījumiem. Bet tolaik bija tāda audzināšana (nopūšas). Tev jau no bērnības mācīja sevi nepārtraukti bremzēt. Tajā pašā laikā vasaras pie vecvecākiem laukos uzdzen tādu nostalģiju. Kā man gribētos, lai arī mani bērni zina, kas ir lauki, ka cūciņas un gotiņas ir ne tikai Zooloģiskajā dārzā. Ceru, tas piepildīsies, jo mums vēl ir šīs lauku mājas Kurmenē. Ceru, mammai būs izdevība vasarās tur dzīvot un paņemt bērnus pie sevis. Viņa mums daudz palīdz, brauc uz Tallinu, ja vajag. Pateicoties viņai, mums nav aukles. Tallinā ir vēl mana vīra vecaistēvs, viņam 84 gadi, bet ļoti sprigans, iet ar Darju staigāt un četrrāpus abi rāpo pa istabu.
Tev patīk dzirdēt, ka esi skaista?
Protams, bet vislabāk, kad to pasaka vīrs. Viņš to arī dara un bieži iepriecina mani ar dāvaniņām un ziediem. Viņš māk.
Bērnībā gan bija citādi. Man bija brillītes, mani pat negribēja pieņemt mākslas vingrošanā, jo teica, ka neatbilst figūra un kājas ne tādas. Un arī dejotāja nevaru būt. Bērnībā dejoju sarīkojumu dejās, bet tad saslimu ar meningītu un vairs nedejoju. Kopš tā laika gan vairs neesmu slimojusi. Droši vien tāpēc, ka laukos tikām kārtīgi norūdīti, no rīta līdz vakaram skraidījām kailām kājām pa peļķēm un akmeņiem. Bet viss tomēr sakrita tā, ka skatuve ir man blakus. Tā ir vieta, kur esmu varējusi vienmēr būt spilgta, tāds pilnīgi pretējs cilvēks tam, kāda biju.
Skatos uz tavu meitiņu un domāju – sēž kopā ar mums un absolūti netraucē runāties…
Viņa jau pieradusi, ka ņemu visur līdzi. Kad biju maziņa, mamma arī mani vadāja līdzi, pat uz darbu. Nebija nekādu problēmu, atradu sīku papīrīti un izdomāju ar to spēles. Braucot mašīnā, skatījos pa logu un sacerēju dziesmiņas. Darja ir tieši tāda pati. Ar viņu visu varu sarunāt. Vārdu izdomājām kopā ar vīru. Tulkojumā tas nozīmē – Dieva dāvana. Mums gan bija vairāki varianti, bet, kad meitiņa piedzima, sapratām, viņa ir Darja.
Tagad jau mājasdarbus liek internetā. Kad klasē notiek nodarbība, Daniels skaipā pieslēdzas, un viss tiešraidē notiek.
Tavs dēls Igoru viegli pieņēma?
Visādi mums klājas, un visādi ir bijis. Katrs par sevi viņi tā kā grib atrast kopēju valodu, bet tajā pašā laikā gaida, kad otrs pirmais spers to soli. Bet Daniels viņu tiešām respektē. Esmu daudz domājusi par to, kādu gribētu redzēt izaugam Danielu. Ja jāsaka vienā teikumā, gribētos, lai viņa nākamā sieva man teiktu: „Paldies!” (Lienei saskrien asaras acīs. Mani mierinot, viņa saka: „Man patlaban tāds raudamais periods.”) Tā kā mans vīrieša ideāls ir vīrs, protams, ka gribētu, lai visu, ko var, viņš iemācās no Igora. Bet vienu gan zinu skaidri – man kā vīramātei nebūs nekādu problēmu, jo mana visstingrākā pārliecība ir tā, ka vecākiem nevajag jaukties pieaugušu bērnu dzīvē. Es noteikti to nedarīšu, jo esmu to izbaudījusi uz savas ādas. Tad tu vispār neaudz – kāds biji 19 gados, tāds paliec 25. Nav pastāvības. Tāpēc man šķiet ļoti svarīgi bērnos ieaudzināt patstāvību.
Kad apprecējies ar Igoru, tev nācās strauji pieaugt?
Jā, pirmo reizi sajutos kā saimniece. Sākumā pat zvanīju mammai, kā zupu vārīt (smejas). Es līdz tam pat nezināju, ko pati varu izdarīt. Iemesta pieaugušo dzīvē, sāku ķepuroties un tikai tad sapratu, kāds man vispār ir spēks un ko tik visu varu izdarīt.
Kāda esi savā būtībā? Vienmēr tik smaidīga kā ekrānā?
Esmu vienpatne, man vajag kaut reizi dienā uz brīdi būt vienai. Tāpēc tas ir kaifs, kad bērns skolā, vīrs – darbā, vecaistēvs aiziet ar Darju staigāt. Tad man ir pāris stundu, kad varu būt viena. Pat tad, ja māja jākārto vai ēst jāgatavo. Neslēdzu iekšā ne mūziku, ne televizoru. Arī braucot ar auto, varu pabūt viena.
Tajā pašā laikā darba dēļ bieži esam ar vīru šķirti. Parasti ne ilgāk kā uz nedēļu, bet man jau tas ir daudz. Naktī viņam noteikti jābūt mājās. Tā ir traģēdija, ja nav.
Lai vai kā, bet vismaz uz pāris nedēļām cenšamies laiku saplānot tā, lai vasarā varam kaut kur aizbraukt divatā. Pa to laiku, protams, sailgojamies pēc bērniem un gribas mājās, bet tas ir to vērts. Pilnībā atslēgties no ikdienas un ignorēt mobilo telefonu.
