Liene Stepena un Māris Saukāns pamet Rīgu un kļūst par lauciniekiem
TV seja un horeogrāfe Liene Stepena ar dzīvesbiedru būvuzņēmēju Māri Saukānu atstājuši Rīgas mājokli un pārcēlušies uz viensētu Kurzemes laukos.
Horeogrāfe Liene Stepena, ko pirms daudziem gadiem TV skatītāji iepazina kā TV spēles "SuperBingo" vadītāju, tagad dzīvo 150 kilometru attālumā no Rīgas un galvaspilsētā paveikt saplānotās lietas ierodas vien reizi nedēļā. Tagad ar meitu Darju, ģimenes mīluli Gariju un dzīvesbiedru uzņēmēju Māri Saukānu Liene mīt ciešā saiknē ar dabu, naski nododas dārza darbiem, ar gumijniekiem kājās rosās, kopjot apkārtni, dodas Ventā makšķerēt un atzīst: “Šeit pa īstam saprotu, ko nozīmē justies laimīgai!”
Kad “aizlaidāties” prom no Rīgas?
Prom esam kopš pagājušā gada pavasara, kolīdz valstī sākās pandēmija. Sanāk, ka jau ilgāk nekā gadu esam laucinieki. Dzīvojam viensētā, septiņu kilometru attālumā no pagasta centra. Esmu tiešām priecīga, ka nav jāmeklē vieta, kur pabūt pie dabas, lai atpūstos; speciāli braukt kaut kur sestdienās, svētdienās...
Līdz šim tā bija brīvdienu māja, kurā nenoris pastāvīga dzīvošana?
Jā, braucām uz lauku māju tikai nedēļas nogalēs. Allaž negribējās braukt prom, un mēs ar Māri bieži domājām: kā gan dzīvi varētu sakārtot tā, lai visu – darbus un mācības – varētu apvienot un no šejienes nebūtu jādodas prom.
Tas bija mums tāds klusais sapnītis, bet tāds ļoti, ļoti dziļš, un tad, kad atnāca tā pandēmija, tad labā nozīmē piespiedu kārtā mums radās iespēja šo sapni piepildīt.
Pārcēlāmies ar lielāko prieku un pārliecinājāmies, ka visu var apvienot.
Identisks stāsts kā Busuļu ģimenei! No kuras puses pati esi?
Esmu rīdziniece, tomēr pilsētas meitene jūtos nosacīti. Vasarās vienmēr esmu braukājusi pie vecvecākiem uz laukiem Zemgalē, pie pašas Lietuvas robežas. Tur vienmēr esmu ļoti labi jutusies. Daba man allaž ir bijusi ļoti tuva, esmu izbaudījusi visu – basām kājām skriedama, kūtī darbus darīdama, govis slaukdama. Laukos jāju ar zirgu, cirpu aitas.
Jā, no bērnības ir atnākusi tā sajūta, ka ir labi būt laukos. Patiesībā – tā ir laime.
Liene Stepena un Māris Saukāns
Horeogrāfe Liene Stepena ļaujas attiecībām un bauda kopābūšanu ar būvuzņēmēju Māri Saukānu.
Jums tas bija tā pavisam vienkārši – sakravājāt mantiņas un ievācāties lauku mājā? Vai tomēr nācās veikt kādas pielāgošanas lietas, lai mājoklis būtu komfortabls dzīvei diendienā?
Minimāli. Pastāvīgai dzīvošanai lauku māju vajadzēja vēl pielāgot, jo bērnam skola, līdz ar to mācību vieta bija jāiekārto. Pati studēju, un arī savs stūrītis bija jāatrod, kas būtu kā kabinets.
Un sporta zāle?
Tieši tā! Tāds ir mans darbs. Bija nepieciešama gan vieta, kur veidot horeogrāfiju, gan – kur vadīt nodarbības, kad tas būs iespējams. Sporta zāli iekārtojām saimniecības mājā. Kopumā iztikām bez remontdarbiem. Drīzāk nācās padomāt par to, kā iekārtot mazdārziņu un ko stādīt un pašu vajadzībām audzēt siltumnīcā. Rīkojām talkas, lai varētu sagatavoties ziemai.
Bet tas nekādā ziņā nebija apgrūtinājums – ķeršanās klāt dārzkopības lietām noritēja ar jauku degsmi un azartu. Audzējām gan tikai tik, lai pašiem ir prieks un pietiek, ko salikt savās burciņās. Kā tik mums nav bijis! Spiežam ābolu, vīnogu sulas, tomāti želejā, marinēti gurķīši...
Ar vai bez iepriekšējās pieredzes?
Kaut kad bērnībā varbūt biju to darījusi, bet konservēšana noteikti man nav pierasta lieta. Ar Māri kopā to darījām. Draugi mums deva labas receptes, arī paši eksperimentējām.
Vai sanāk, ka līdz ar šīm dzīves pārmaiņām tā Liene no skatuves grīdas un TV ekrāna ir pārtapusi par īstu mājas māti?
Kad sākās pandēmija un viss bija apstājies, tad bija viens brīdis, kad tā ļoti, ļoti tajā mājas dzīvē biju iekšā. Taču, kolīdz sāka uzrasties kādi projekti un skatuves lietas, sapratu, cik ļoti tomēr man tā pietrūkst. Tāpēc ļoti cenšos balansēt, neieslīgt mājas dzīvē, bet ļaut piedzīvot arī skatuvi, kas man ir ļoti vajadzīga. Darbs tomēr ir mans radošais piepildījums. Ir ļoti forši, ka vienā dienā varu grābt lapas vai pļaut zāli, bet nākamajā – uzvilkt augstpapēžu kurpes, uzkrāsot sarkanas lūpas un filmēties TV raidījumā. Ir tiešām kaifs, ka to ir iespējams apvienot! Tā ir pilnība, tas ir piepildījums!
Bet ģimene un apčubināšana man vienmēr ir bijusi svarīga. Arī laikā, kad Tallinā dzīvoju un bija jāsāk viss no nulles... Tur jau man uzreiz nebija nekādu karjeras iespēju, tikko arī bija piedzimusi meitiņa. Tur toreiz tas pat bija vairāk tāds mājas laiks. Tad pa īstam iemācījos, ko nozīmē būt mājās, tikai sieva, mamma un namamāte. Bet tas, kā dzīvoju tagad, ir tāda baudīšana. Nu jau vairs to nemācos no jauna. Jā... Šķiet, tagad man ir viss, ko vēlos!
Kur Rīgā iepriekš dzīvojāt?
Bērnībā dzīvoju pie paša Brīvdabas muzeja, kur arī bija iespēja skraidīt pa visu muzeju, pa parkiem. Rīgas centrā vai kādās mikrorajonu daudzstāvu mājās nekad neesmu dzīvojusi. Pēdējā dzīvesvieta mums bija Pārdaugavā, rindu mājā ar savu zemes pleķīti. Mans lielais puika tagad tur ir uzsācis patstāvīgu dzīvi. Tagad ir dzīves skola būt pašam saimniekam.
Tagad ir atkal visas iespējas darboties, vairāk vai mazāk citādā formātā. Dejošana un sportošana aizvien lielākoties norit attālināti, tiešsaistē? Vispār bija viegli pārslēgties uz online nodarbībām?
To biju praktizējusi, jo kopš laika, kad dzīvoju Tallinā, man bija salasījusies meiteņu grupiņa, kas joprojām ļoti vēlējās pie manis dejot arī tad, kad no Tallinas biju atgriezusies Rīgā. Mēs visus šos gadus esam tā dejojušas. Kaut reizi nedēļā savācamies, un onlainā viņām pasniedzu vingrošanu un dejošanu.
Kā ar Māri? Viņam droši vien nākas biežāk uz Rīgu darba sakarā skraidīt?
Mums abiem sanāk vismaz reizi nedēļā braukt uz Rīgu. Tiešām pilnīgi pietiek ar vienu reizi, kad abi varam ielēkt automašīnā, izplānot visu, kas, kur un kad ir jāpadara, koncentrēti pāris dienās paveikt un braukt atpakaļ.
Varbūt ir arī kādi jauni vaļasprieki parādījušies tur, laukos, uz vietas esot?
Mēs spēlējam pludmales tenisu. Braukājam pat uz Liepāju piedalīties turnīros! Spēlējam dažādi – gan pārī, gan atsevišķi. Liepājā tagad šī spēle tiek ļoti popularizēta, un kaut kā caur draugiem tikām tajā ievilināti, un dikti iepatikās. Forši, ka tas ir tāds kopīgs vaļasprieks.
Kā tev šķiet, vai, dzīvojot kopā ar dejotāju, Māris sācis interesēties arī par dejošanu? No malas viņš šķiet tāds nopietns vīrs, un gluži neizskatās, ka varētu būt tāds... deju plača karalis.
To labāk jautāt viņam pašam. Par Māri nevēlos daudz izteikties. Varu vien sacīt, ka viņš ir ļoti talantīgs it visās sfērās (smejas).
Vai tevī ir kas mainījies, kopš dzīvo laukos?
Nozīmīgākais, ko esmu sapratusi, ka cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz un tikai pavisam elementāras lietas, lai varētu sajust pilnīgu laimi. Nekāda manta, statuss, panākumi nestāv līdzās. Tā sēžot un skatoties ārā pa logu, kā tek upe, visas raizes pazūd. Es par kaut ko “cepos”? Tiešām? Nu ir kādas problēmas, bet visu taču pamazām var atrisināt.
Pilsētnieki, kas pārceļas uz laukiem, mēdz teikt, ka laukos, kur ir mazāk kairinātāju, ir lielāka iespēja baudīt savu esību. Arī ko tādu esi piefiksējusi?
Jā, ja vien ir tāds mērķis. Pirmām kārtām svarīgi vispār atrast to savu esību un pievērsties sev, un tad jau var baudīt. Jo ir pats galvenais – mieriņš.
Aizbraucot uz Rīgu, mana meita Darja šausminās: “Vai, cik Rīgā ir smirdīgs gaiss!” Es par to biju ļoti pārsteigta, jo nebiju aizdomājusies, ka to patiesi tā var sajust.
Un tie sastrēgumi! Esmu bijusi daudzās pasaules valstīs, arī Maskavas slavenos “korķus”, kur stundām ir jāstāv, esmu pieredzējusi. Un pēc tā liekas, ka Rīgā jau gan ir okei. Taču tagad, aizbraucot uz Rīgu, kur mašīnas zib gar acīm, nu nē... Labāk ir kā laukos – viss pa rokai, visur ir iespēja veikli aizbraukt, piestāt. Tepat riņķī ir saimnieces, no kurām varam nopirkt olas, tomātus, gurķīšus, puķes, visu, visu.
Rīgā bērnam bija jāceļas agri, lai stundu agrāk var izbraukt uz skolu, kas atrodas otrpus Vanšu tiltam, bet tagad bērns var uzkāpt uz velosipēda un no rīta aizbraukt uz skolu.
Kā vispār meita uztvēra šīs pārmaiņas – pārcelšanos?
No sākuma bija tāds satraukums, jo, protams, viņai skolā bija draudzenes. Tāpat Rīgā palika brālis un ome. Bet tagad, kad ir iedzīvojusies, jūtas labi. Saka reizēm, ka pietrūkstot veikalu un draudzeņu, kas ir Rīgā. Dašai tagad ir 12 gadu.
Soctīklos ievietotajos video redzams, ka abas ar meitu dejojat pa terasi!
Mēs dejojam, jā! Darjai patīk un sanāk, viņa ir ļoti sportiska. Kad Rīgā dzīvojām, viņa kādu laiku arī nopietni nāca uz nodarbībām. Darja vēlas cālīšus audzēt, grib arī zirgu.
Un ko mamma par to domā?
Varbūt varētu vistiņas, bet zirgu... diez vai. Vismaz pagaidām. Tas ir ļoti nopietns lēmums. Pagaidām mūsu mīluļi ir suns Garijs, kas pēc pārcelšanās no Rīgas arī te, laukos, ir laimīgs. Garijs ir Džeka Rasela terjers, pēc dabas medību suns, racējs. Ar kādu azartu viņš kašā visādas bedres! Pie upes viņš mūždien ir notašķījies. Skrienot pat var redzēt, ka tas suns taču smaida.
Nupat paņēmām arī kaķīti, pusgadu vecu kaķeni, lai medī peles. Rezultāti ir! Pelēm te nav variantu!
Kā jums – peles tiek nestas uz saimnieces gultu vai atstātas pie sliekšņa?
Mums ir ļoti humāna attieksme. Viņa noķer, atnes dzīvu, un tad nesam pelīti ar visu kaķi ārā, un pelīte aizskrien.
Garijam gan nekāds medījums vēl nav trāpījies. Viņš tikai sēž pie upes un dzenā pīles un stārķus. Mēs, protams, to neļaujam, bet viņš nespēj atturēties un pretoties instinktiem.
Un kādus darbus laukos dari pati?
Daru visu, kas nepieciešams. Braucu ar kvadriciklu, vedu piekabē sagrābtās lapas, zarus. Pavasarī salikām kokos pašu taisītos putnu būrīšus, rosos pa dārzu.
Gumijnieki pieder pie lietas. Ja ir jāstrādā, ar ģērbšanos, pucēšanos absolūti neiespringstu. Bet par manikīru netiek aizmirsts. Esmu bijusi arī makšķerēt. Pat saullēktu esam sagaidījuši laivā. Nevaru gan palepoties, ka man diži veicās. Bet kaut kāda deva romantikas ir tajā procesā. Taču nav tā, ka tikai braucu Mārim līdzi kompānijas pēc – arī pati labprāt metos iekšā tajā procesā. Jā, jā, to es varu!
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
