Izrādās, grupā "Triānas parks" spēlē Andreja Upīša mazmazmazdēls

“Tā ir liela cieņa, milzīgs gods, kas man iet cauri visai dzīvei. Kad biju maziņš, to tā īsti neapzinājos, bet ar laiku jau sāku saprast, ko tas viss nozīmē. Tas tiešām ir liels gods – apzināties, cik daudz savā mūžā viens cilvēks ir paveicis un ka šis cilvēks ir tavs sencis,” žurnālam "Kas Jauns" saka Artūrs, kurš bērnībā daudz laika pavadīja ar savu opi, Andreja Upīša mazdēlu, kuru rakstnieks praktiski arī uzaudzināja un kuru Artūra vecaistēvs pat sauca par savu tēti.

“Vecvecāki visu bērnību man bija ļoti tuvi cilvēki, man opis bija kā otrais tēvs. Opis taču uzauga kopā ar Andreju, tāpēc visas tās dzīves mācības, ko Andrejs bija devis opim, viņš tālāk nodeva arī man. Viņš man daudz stāstīja visādas lietas un gudrības, opis vienmēr uzsvēra – ja kaut ko dzīvē patiešām patīk darīt, tad ņem un dari. Iemācies par to visu, izproti visu, kas ar šo lietu ir saistīts, un rīkojies! To jau varēja redzēt arī pašā opī un viņa darbos, viņš mani bērnībā patiešām ļoti iedvesmoja. Andreja mazdēls bija intelektuāls un ļoti sportisks, viņš ar mani kopā savos pāri par 60 gan skrēja gar jūru, gan spēlēja šahu,” atminas Artūrs.

Viņam pirmā saskare ar slavenā vecvecvectēva darbiem bija skolas gados. “Protams, arī man, kā jau visiem, nepatika lasīt obligāto literatūru. Jo tad, kad kādu lietu uzspiež, nepaskaidrojot, kāpēc tā ir vajadzīga, un pats arī to vēl īsti neizproti, rodas pretestība. Bet, kad pienāk apziņa, kad pats saproti, ka gribi kaut ko iemācīties, tad jau arī dari. Jā, protams, Zaļo zemi esmu lasījis,” saka rakstnieka mazmazmazdēls un, vaicāts, vai skolā, kad tika mācīta Andreja Upīša daiļrade, viņš netika izsaukts klases priekšā kā rakstnieka radinieks, pasmaida: “Nē! Bija dažas skolotājas, kas par to zināja. Vairāk gan visas skolotājas atcerējās manu mammu, kas arī gāja tajā pašā skolā un ļoti labi mācījās, un tad skolotāji to pašu gaidīja no manis. Lai gan no vienas skolotājas vienreiz izjutu spiedienu, ka man rados bijuši tik izcili cilvēki, kāpēc es neesot tāds? Bet klasesbiedriem absolūti nebija svarīgi, ka esmu Upīša mazmazmazdēls. Draugiem es vienkārši esmu Artūrs.”

Artūrs, ejot garām Andreja Upīša piemineklim, piestāj pie tā un pat parunājas ar savu slaveno senci. “Neesmu reliģiozs cilvēks, taču ticu enerģijas un domu apmaiņai. Tāpēc katru reizi, kad sanāk iet cauri Kronvalda parkam, vai arī dažreiz pat speciāli te atnākot, domās parunājos ar Andreju. Tas man ir kā atgādinājums par ticību sev, par to, ka tiešām ir jādara daudz, jāstrādā daudz, lai kaut ko dzīvē panāktu. Atnākt pie pieminekļa man ir tāda kā meditācija,” uzsver "Triānas parka" ģitārists.

Bet par pēdējo gadu vēsmām, kad daži ierosina pārcelt vai pat nojaukt Andreja Upīša pieminekli, jo rakstnieks taču kalpojis arī padomju režīmam, Upīša mazmazmazdēls teic: “Ir jāsaprot, ka toreiz bija tādi laiki. Cilvēkiem vajadzētu vairāk iedziļināties un saprast, kādi tad bija apstākļi, kas spieda Andreju tolaik tā rīkoties, un savilkt kaut vai paralēles ar mūsdienām.”