Viena starp puišiem. Kas ir seksīgā "Dagambas" kontrabasiste?

Alise Broka ar savu skatuves tēlu spēj apburt – simpātiska mūziķe, pavedinoši tērpusies, turklāt spēlē kontrabasu. Ja mums savulaik bija seksīgā akordeoniste Ksenija Sidorova, tad nu ir arī sava seksīgā kontrabasiste! Intervijā žurnālam "Kas Jauns" Valters Pūce un Alise Broka stāsta, kā ir būt kopā diendienā gan darbā, gan mājās.

Jūsu iepazīšanās stāsts ir visai neparasts...

Valters: Mēs iepazināmies telefona sarunas laikā...

Alise: Un Valters bija ļoti sabijies...

Valters: Zvanīju Alisei tāpēc, ka ar grupu gatavojāmies izlaist albumu, gatavojāmies pirmajam grupas lielkoncertam, tāpēc gribējām radīt ļoti skaistu videoklipu skaņdarbam "Nutcracker Rock". Tam mums bija nepieciešama skaista kontrabasiste, kura varētu būt feja. Tā kā šajā albumā lauzām stereotipus par klasisko mūziku, nolēmām lauzt stereotipus, ka smago instrumentu kontrabasu spēlē tikai vīrieši. Tāpēc bija jāatrod kāda meitene. Meklēju, meklēju, līdz piezvanīju savai pirmajai čella skolotājai Dacei Pūcei, kura ir mana tante, un viņa ieteica Alisi. Tā es arī zvanīju Alisei, tikai nez kāpēc šajā sarunā biju nenormāli satraucies!

Alise: Valters uztraukumā pat raustīja valodu! Biju izbrīnīta – zvana pats Valters Pūce no tās lielās un slavenās grupas "Dagamba", taču tik satraucies... Domāju, kas es tāda esmu, lai viņš tik ļoti uztrauktos!

Valters: Es pats biju šokā no sava uztraukuma!

Alise: Un tā mēs iepazināmies videoklipa filmēšanas laikā.

Valters: Un pat nenojautām, ar ko šī tikšanās izvērtīsies, ka Alise spēlēs mūsu grupā, ka būsim kopā arī dzīvē!

Kā Alise nonāca grupā, kurā kopš pastāvēšanas pirmajām dienām bijuši tikai puiši?

Alise: Jaunu dzīves izaicinājumu meklējumos uz Vāciju aizdevās "Dagambas" irāņu perkursionists, un... Es labi atceros to zvanu, kad man piedāvāja pievienoties grupai. Izbrīnījos – vai tiešām es, kāpēc tieši es?! Bet tajā pašā laikā nopriecājos, jo, filmējoties videoklipā, arī uzspēlējām kopā. Laikam jau tad puiši saprata, ka esmu viņiem noderīga ne tikai kā vizuālais tēls videoklipam, bet arī kā mūziķe.

Valters: Jā! Jau pirms lielkoncerta "Arēnā Rīga" izlēmām, ka mums būs viesis Alise Broka, kura šajā skaņdarbā spēlēs kontrabasu. Un viņa nospēlēja izcili!

Un tā ar laiku jūs abi saspēlējāties ne tikai grupā, bet arī dzīvē!

Alise: Tā kaut kā sanāca...

Valters: Sākām spēlēt uz jūtām! (Abi sirsnīgi smejas.) Ne tikai uz stīgām, bet arī uz dvēseles stīgām! Nu, radās starp mums dzirkstelīte, kurai vairs nevarēja pretoties...

Kas bija tas, kas piesaistīja?

Alise: Lielā mērā mūs satuvināja tas, ka mūsu nodarbošanās, dzīves gājums bijis līdzīgs. Abi esam mūziķi, abi esam mācījušies mūzikas augstskolās, studējuši ārzemēs, mums ir daudz kopīga. Kaut gan pirms tam nebijām pazīstami, mums jau bija daudz kopīgu lietu, interešu, mēs ļoti labi un viegli uzreiz sapratāmies.

Valters: Mums bija ļoti daudz un interesantu sarunu. Principā viss sākās no šīm sarunām.

Alise: Mēs bijām draugi, ļoti labi draugi! Un vēl joprojām tādi esam!

Kurš pirmais spēra soli, uzaicināja uz randiņu, lai šo draudzību pārvērstu attiecībās?

Valters: Nebija mums nekāda randiņa!

Alise: Viss notika kaut kā pats par sevi... Runājāmies, runājāmies, līdz nonācām pie šāda kopīga lēmuma.

Iedomājos, kā tas notika – ir grupas "Dagamba" mēģinājums, jūs spēlējat katrs savu instrumentu un pēkšņi sākat skūpstīties!

Alise: Nu, nē! Tā taču nenotiek!

Valters: Mēģinājumos tā nenotiek. Mēs vienkārši pavadījām ļoti daudz laika kopā. Gan mēģinājumos, gan ikdienā. Alise visai ātri sāka darboties arī grupas menedžmentā, tāpēc mēs visu laiku bijām kopām. Mēs satuvinājāmies strādājot.

Alise: Viss notika tā dabīgi, ļāvāmies plūdumam.

Valters: Nez vai ļāvāmies, drīzāk jau nepretojāmies. Jo tas bija darbs, mēs gribējām saglabāt koleģiālas, profesionālas attiecības, bet viss notika citādi.

Pastāv uzskats, ka nav nekā briesmīgāka, kā diviem mūziķiem būt kopā arī dzīvē. Kādam taču jābūt arī mājās un jākopj pavards, nevis jāvazājas apkārt pa pasauli koncertējot!

Alise: Nu, jā! Reizēm jau gribētos, ka kāds no mums paliktu mājās, sagaidītu otru ar vakariņām... Nevis – kā no rīta aizejam abi projām, tā abi reizē atgriežamies pie nenomazgātiem traukiem.

Valters: Protams, esmu dzirdējis, ka tā nav laba doma – būt attiecībās un arī kopā strādāt. Bet mūsu gadījums pierāda pretējo, un arī mani vecāki tam ir piemērs, viņi taču kopā strādāja, viņiem ir sava grupa. Manuprāt, kopīgas intereses tikai bagātina attiecības. Jā, runā, ka pretstati pievelkas...

Alise: Un runā, ka tāds tādu atrod…

Valters: Un mēs esam viens otru tāds tādu atraduši. Mūsu gadījumā vienīgā problēma ir tajā, ka pārāk daudz esam kopā. Taču to jau var atrisināt. Lai gan pēdējo divu gadu laikā tikai pirms nedēļas bijām šķirti uz piecām dienām. Bet tā visu laiku esam kopā – darbā, mājās, koncertos uz skatuves, ceļojumos... Tas ir pa traku! Tas ir vienīgais mīnuss mūsu attiecībās.

Alise: Jā, mums ikdienā jāmēģina atrast brīdis, kur katram palikt ar sevi, ar savām lietām.

Valters: Taču šādām attiecībām ir arī viens bonuss. Protams, gadās sastrīdēties, un tas ir tikai normāli, ka ir viedokļu atšķirības. Arī mēs šad tad sastrīdamies, bet tad saprotam, ka mums taču kopā ir arī jāstrādā! Tajā brīdī nesaskaņas tiek noliktas malā un turpinām runāt par darba lietām, bet pēc neilga laika, kad prāts bijis aizņemts ar citām lietām, mierīgi tiek atrisināts strīds un vēl pasmejamies, cik tas bijis nenozīmīgs. Tā ka darbs pat uzlabo mūsu attiecības.

Bet ir vēl viens bonuss – tagad, braukājot pa koncertturnejām, grupai vismaz ietaupās līdzekļi vienam numuriņam, jo jūs taču viesnīcās dzīvojat abi kopā!

Valters: Tieši tā! Nupat bijām koncertos Ķīnā, mums bija 12 numuriņi, un organizatori bija ļoti priecīgi, ka vajadzēja nodrošināt par vienu numuriņu mazāk, nekā parasti mums būtu bijis vajadzīgs.

Un kādi vēl ir bonusi?

Alise: Tas, ka mēs kā kolēģi varam brīvi pārspriest darba lietas arī ārpus darba laika. Mēs ar Valteru darbojamies grupas koncertu organizēšanā un mierīgi varam pārspriest šos jautājumus pat pie vakariņu galda.

Valters: Un šādi mēs varam izdarīt daudz vairāk, jo mums nav ierobežots darba laiks. Mēs visu laiku esam kopā, varam runāt par darbu, kad tas ir vajadzīgs. Kaut vai mašīnā, braucot uz laukiem.

Nenogurstat viens no otra?

Alise: Protams, ka nogurstam! Tāpēc jau arī ik pa laikam tomēr pastrīdamies. Kaut vai par nenomazgātu šķīvi!

Valters: Tāpēc vajag pabūt uz pāris dienām prom vienam no otra, sailgoties, un viss būs kārtībā!

Un ko grupas kolēģi saka par jūsu “dienesta romānu”?

Valters: Tas jau vairs nav nekāds romāns, tas jau ir ļoti nopietni! Tās ir attiecības. Bet neko nesaka, ir jau to pieņēmuši. Turklāt grupas mēģinājumos un visā, kas saistīts ar grupu, pat nevarētu pateikt, ka esam pāris.

Alise: Mēs to neafišējam. Ja ir mēģinājums, tad mēģinām, nevis pēkšņi sākam bučoties... Mēs darbam pieejam profesionāli un grupu ar savām attiecībām neapgrūtinām.

Nevar nepamanīt, ka "Dagambas" koncertos Alise izceļas ar ļoti izaicinošu skatuves tēlu... Vīriešiem jau patīk!

Alise: Man jau šķiet, ka skatuve ir tā īstā vieta, kur var un pat vajag atļauties uzvilkt ko interesantāku. Mums ir lieliska tērpu dizainere Ramona Lazda, kas arī rada šos tērpus. Pat manus garos ādas zābakus – tie tapuši sadarbībā ar Latvijas uzņēmumiem "Anna Kruz" un "WIMS".

Valters: Tikai grupai ir jārēķinās, ka Alises dēļ uz skatuves notiek visādi traki gadījumi! Kad manāmi iereibuši vīrieši pēkšņi parādās uz skatuves un neiet prom. Reiz pilsētas svētkos uzradās viens čalis ar ziediem, ko gribēja uzdāvināt Alisei...

Alise: Bet man ir jāspēlē, abas rokas aizņemtas, un es nekādi tos ziedus nevaru paņemt. Un viņš stāv un gaida...

Valters: Jo viņam bija ļoti iepatikusies Alise. Un tie vīriešu skatieni no publikas… Viņi no Alises acis neatrauj!

Bet, Alise, tu jau citādi ģērbties nemaz nevari! Garā kleitā kontrabasu nepaspēlēsi, kaut kas var ieķerties lociņā un stīgās, bet īsos svārciņos izskatīsies nepiedienīgi.

Alise: Tur jau tā lieta! Tāpēc jau velku šortus un garus zābakus. Taisot skatuves tērpus, ir jāpielāgojas mana instrumenta specifikai. Tā, lai nekas netraucētu spēlēt, tā, lai rokas būtu brīvas.

Un Valteram koncertos jāspēlē un jāmēģina koncentrēties, lai neaizskatītos uz savu daiļo mīļoto meiteni, kas tik seksīgi ģērbusies...

Valters: Patiesībā mēs uz skatuves esam izvietoti tā, ka es Alisi nemaz tik bieži neredzu. Mēs esam speciāli nosēdušies tā, lai man nebūtu problēmu koncentrēties darbam (Smejas.).

Ja nopietni, Alise mūsu grupā ir kaut kas īpašs. Ja nākamreiz brauksim koncertēt uz Ķīnu, tad būs atsevišķs galdiņš, pie kura sēdēs Alise, un pārējai grupai būs savs galdiņš. Un par nofotografēšanos ar Alisi mēs prasīsim naudu. Jo nesen bijām mēnesi garā turnejā Ķīnā, un tur ķīnieši Alises dēļ juka prātā! To, kas tur notika, pat izstāstīt nevar! Tur cilvēki bija kā iemīlējušies Alisē. It īpaši meitenes, jo vīrieši ir ļoti kautrīgi. Alisei pat uz ielām skrēja klāt, dāvināja visādas mantiņas, vēlējās kopā nofotografēties...

Greizsirdīgs nebiji?

Viss kārtībā, esam jau no Ķīnas atgriezušies. Bet man bija interesanti pavērot, kā tur viss notika. Alise tur bija kā pasaules mēroga skatuves superzvaigzne.

Tas nozīmē, ka, ja mums bija sava seksīgā akordeoniste, tad tagad ir sava seksīgā kontrabasiste!

Alise: Fakts ir tas, ka esmu Alise un esmu kontrabasiste. Katrs pats lai izvēlas savu apzīmējumu man!

Valters: Cik diplomātiski...