Viņa aizgāja drīz pēc Eirovīzijas - kādas bija Baibas Indriksones pēdējās dienas
Baiba Indriksone līdz pēdējam ar lielu interesi sekoja līdzi aktuāliem notikumiem, kā arī dēla, mazbērnu un mazmazbērnu gaitām. Līdz vēlai nakts stundai noskatījusies Eirovīzijas dziesmu konkursu savā dzīvesvietā Jūrmalā, nākamā dienā nokļuva slimnīcā, kur dažu dienu laikā izdzisa viņas garais un bagātais mūžs.
Baibas Indriksones dēls – horeogrāfs, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs un bijušais baleta premjers Aivars Leimanis – sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" piemin mammu ar lielu apbrīnu, jo viņa nodzīvojusi bagātu mūžu un spējusi veiksmīgi apvienot spožu aktrises karjeru ar laimīgu ģimenes dzīvi.
Aktrise Baiba Indriksone dzīvē un lomās
Aktrise Baiba Indriksone dzīvē un lomās.
“Es reizēm nevaru saprast, kā viņa to visu varēja paspēt. Viņai tik tiešām bija daudz darba teātrī un kino, bet tajā pašā laikā viņa kārtoja tēva (teātra un kino režisora Aleksandra Leimaņa) lietas, vadāja mani uz "Dzintariņu" (Bērnu tautas deju kolektīvs), pēc tam manus bērnus. Viņa vienmēr bija notikumu centrā. Līdz pēdējai dienai viņa visu par visiem mums zināja. Ja kāds kaut ko aizmirsa, mamma to atgādināja,” ar lielu mīlestību māti piemin Aivars Leimanis un uzsver, ka viņam, augot un jau vēlāk dodoties savā dzīvē, nekad nav pietrūcis mammas uzmanības, rūpju, gādības un atbalsta. “Līdz pēdējai dienai esmu no mammas saņēmis mīlestību. Godīgi sakot, šobrīd ar prātu vēl grūti aptvert, ka mammas vairs nav. Liekas, ka tūlīt pavērsies durvis un viņa ienāks. Lai arī mēs katrs dzīvojām savās mājās, es pie mammas biju gandrīz katru dienu,” piebilst Leimanis.
Runājot par to, kāds bijis Indriksones veselības stāvoklis, Aivars Leimanis atklāj, ka diemžēl šā gada laikā mamma jau vairākas reizes bija nokļuvusi slimnīcā. “Pēdējo reizi mammu redzēju dienu pirms tam, kad viņa aizgāja mūžības ceļā, kad viņa jau bija pie sistēmas pieslēgta. Es nezinu, vai viņa mani dzirdēja vai nē… Meita Elza pēc manis bija uz stundu pie vecmāmiņas. Viņa visu ko esot izstāstījusi un redzējusi, ka sākotnēji viņai bijis ļoti zems asinsspiediens, bet, Elzai stāstot, asinsspiediens it kā cēlās uz augšu. Tā ka viņa tomēr kaut ko dzirdēja!”
Šogad, kā ierasts, Indriksone līdz vēlai naktij skatījusies Eirovīzijas dziesmu konkursu. “Viņu ne tik daudz tā Eirovīzija, kā balsošana interesēja, viņa turēja īkšķi par Latviju,” stāsta Aivars. “Tajā dienā ar mammu vēl normāli sarunājāmies, kā jau parasti. Bet nākamā dienā viņa nokļuva slimnīcā... Un pēc tam jau mammai acīmredzot bija sadotas zāles, viņa bija tādā kā miegā. Tas viss notika ļoti pēkšņi,” pēdējās dienas Baibas Indriksones mūžā atsauc atmiņā dēls.
Taujāts, vai ir kāda mammas vēlme vai griba, kas viņam noteikti jāizpilda, Leimanis saka – neko īpašu mamma speciāli nav lūgusi: “Viņa savas lietas jau ļoti sen kā sakārtoja. Visu izrevidēja, no nevajadzīgajām lietām atbrīvojās.”
Bija lepna par dēlu, mazbērniem un mazmazbērniem
2023. gadā, tuvojoties valsts svētkiem 18. novembrim, Indriksone sarunā ar "Kas Jauns" atzina – neraugoties uz saviem gadiem, cenšas gan darboties virtuvē, gan veikt sadzīves darbiņus un sekot līdzi savu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu gaitām, kā arī priecājas par viņu sasniegumiem. Liels gandarījums aktrisei bijis, kad pasaulē nākuši un sagaidīti mazmazbērni, kas ir Aivara Leimaņa dēla uzņēmēja Gusta Leimaņa atvases. “Viņai bija liels prieks auklēt mazmazbērnus – Melāniju (5) un Ričardu (3),” teic Aivars.
“Manas mammas vecmāmiņa nodzīvoja līdz 102 gadiem, tā ka man ir visas iespējas. Pavisam drīz man jau būs 92 gadi, ir jāsagaida,” pērnā gada rudenī Indriksone bija apņēmības pilna. Un savus 92 arī februārī sagaidīja.
Aktrises Baibas Indriksones sumināšana 85 gadu jubilejā
Aizkustinoši un sirsnīgi 2017. gada 22. februārī noslēdzās Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Pērs Gints”, pēc kuras uz teātra skatuves 85 ...
Baiba jau bija pielikusi punktu aktiermeistarībai, nepiedalījās vairs ne kino, ne teātra izrādēs. “Kas ir bijis, tas bijis! Kā vienā no izrādēm mana atveidotā varone teica: “Viss, kas bijis, sen jau rimis un sen dus!” Man ir krustvārdu mīklas, kuras risinu, grāmatas, kuras lasu, ir radio un televizors, un telefons, pa kuru varu papļāpāt, bet arvien mazāk un mazāk ir cilvēku, ar kuriem var parunāties,” tā pirms pusgada izteicās Indriksone. Ar lielu interesi līdz pat pēdējam Baiba Indriksone sekoja līdzi Latvijas kultūras dzīvē svarīgiem notikumiem, arī kolēģu gaitām. “Viņa visu laiku sazvanījās ar kolēģiem un bija lietas kursā par to, kas notiek Nacionālajā teātrī. Protams, gadu gaitā viņas laikabiedru kolēģu palika arvien mazāk un mazāk mūsu vidū,” tā Leimanis.
Mamma – labākais draugs
Aivars Leimanis teic, ka mamma nodzīvojusi bagātīgu mūžu, bet dzīve viegla nav bijusi: “Piedzīvots kara un pēckara laiks. Viņa kādu laiku pēc kara bija Vācijā, tad viņas ģimeni atsūtīja atpakaļ uz Latviju, bet tēvs un tēva brālis palika otrā dzelzs priekškara pusē. Tēvs dzīvoja Anglijā un ar meitu tā arī vairs nesatikās. Tā ka viegli nebija.”
Atskatoties uz mammas kā aktrises darba mūžu, Aivars ar humoristisku pieskaņu nosaka – ar savu dzimšanu ir sabojājis mammai filmēšanās karjeru: “Viņa tobrīd daudz filmējās Kijivā. Un manis dēļ viņa nenofilmējās filmā Ilze.” Aivars uzaudzis gan Rīgas Kinostudijas, gan teātra aizkulisēs. “Man jau arī, mazam esot, kaut kādu lomu filmās piešķīra. Aktiera karjeru neizvēlējos, jo man gribējās ceļot pa pasauli, un baletdejotāji un jūrnieki tolaik bija vienīgie, kas varēja kaut kur izrauties.”
“Mamma ļoti mani atbalstīja, viņa man daudz ko ir iemācījusi,” atzīst Leimanis, atklājot: “Mamma pati stūrēja auto līdz 88 gadu vecumam un arī mani reiz iemācīja braukt ar automašīnu. Kad es, mazs būdams, slimoju, viņa man iemācīja zoli spēlēt. Mamma bija mans labākais draugs. Es varēju viņai gan sirdi izkratīt, gan atklāt noslēpumus. Mums patiešām bija ļoti saliedēta ģimene, kurā ir gan mīlestība, gan sirsnība.”
Mamma lepotos par viņai izrādīto cilvēku mīlestību
Aivars Leimanis teic, ka ir grūti sadzīvot ar domu, ka mammas vairs nav, vienīgi šajā sēru laikā spēcina apziņa, ka mammai ir bijis skaists un liels mūžs nodzīvots: “Saņēmu neskaitāmi daudz mīlestības pilnu līdzjūtību un ierakstu par mammu sociālajos tīklos, kā arī visas televīzijas ir atspoguļojušas mammas atvadas. Viņa par to ļoti lepotos.”
Diāna Zande: “Esmu pateikusi, cik ļoti viņu mīlu!”
Diāna Zande leģendārajā režisora Jāņa Streiča kinofilmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" atveidoja Baibas Indriksones spēlētās varones Olitas Sprēsliņas meitu Lāsmu. Filmu sāka uzņemt 1980. gada jūlija sākumā, kad Zandei bija 16 gadu. Tagad filmas varonei Lāsmiņai ir miruši abi vecāki – gan mamma Olita, ko spēlēja Baiba Indriksone, gan tētis Viktors, ko atveidoja aktieris Boļeslavs Ružs, kas mūžībā tika aizsaukts 2000. gadā.
No filmēšanas laikiem Diāna atceras piedzīvojumu, kā viņa no uzņemšanas laukuma nesusies uz Rīgu, jo bijusi tikai stunda laika, līdz jābūt teātrī. “Tas, kā viņa brauca pie savas mašīnītes stūres... Cik Baiba bija mīļa, maiga, vislabākajā nozīmē mīksta, pūkaina un jauka, tik pie auto stūres viņa sēdēja koncentrējusies, uz mērķi orientēta un šāvās kā bulta pa ceļu. Mēs burtiski lidojām. It kā maza epizode, bet man tā daudz nozīmē, ka cilvēks, kas ir maigs, sievišķīgs, koķetīgs un smaidīgs, sevī slēpa spēju ļoti mērķtiecīgi iet uz savu mērķi – braukt ar auto, konservēt, rūpēties un gādāt par ģimeni, būt saimnieciska un vienlaikus būt dāma un aktrise. Viņa ļoti demonstrēja dzīves dažādību.”
“Mūsu pēdējā sazvanīšanās reize bija šogad manā vārdadienā 24. februārī. Tobrīd man tikko kā bija beigusies lekcija Kuldīgā un ārā bija draņķīgs laiks. Es braucu no automašīnu stāvvietas, kad piezvanīja Baiba. Un mēs tā vienkārši kādas desmit minūtes pļāpājām par visu ko. Kad uzzināju vēsti, ka Baiba ir aizgājusi mūžībā, man bija ļoti svarīgi, ka esmu, viņai vēl dzīvai esot, pateikusi, ka viņu mīlu, pateikusi paldies par to, ka viņa bijusi manā dzīvē,” atmiņās par savu kino mammu dalās Diāna Zande.
Diāna, raksturojot Baibu Indriksoni, teic: “Baibā visu mūžu līdz pat sirmajiem dzīves gadiem saglabājās īstais sievietes skaistums un spēja būt jaunai, ziedošai. Šajā bildē mēs abas divas esam ar Līgo vainagiem un zili zaļām līdzīgām acīm, un es arī domāju, ka tā vajag ziedēt pa dzīvi un būt košām. Baiba ir viena no puķēm manā dzīves vainagā, un varu būt laimīga, ka viņa ir bijusi mana kino mamma.”
Olga Dreģe: “Viņa man bija draudzene mūža garumā”
Dailes teātra un kino aktrisei Olgai Dreģei mūža garumā ar Baibu Indriksoni bija sirsnīga draudzība. Abas filmējušās kopā tādās kinolentēs kā "Vella kalpi", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" un "Džimlai rūdi rallallā".
“Ja mēs netikāmies klātienē, tad ļoti bieži sazvanījāmies, un sarunas raisījās gan par bērniem, gan mazbērniem. Viņa bija pret mani atklāta un draudzīga. Nenoremdināma gan dārzā, gan mājās, gan pie auto stūres. Jāteic, ka manā vecumā vairs nebūs tāda sarunu biedra, kam padomu paprasīt. Viņa bija sievišķības paraugs. Viņa bija humora pilna, stāstot, kā viņa saimnieko pa divām Jūrmalas mājām, kā rūpējas par suņiem, kā dodas uz jūru pastaigāties. Viņa dzīvoja tik pilnasinīgi līdz pēdējam! Viņa teica, lai Dieviņš dod vēl ilgāk starp savējiem pabūt, jo lielākā viņas vērtība bija ģimene…
Ļoti pārdzīvoju mūsu pēdējo telefonsarunu pirms nedēļas, jo mums vienmēr bija garas sarunas, bet tieši šī – pēdējā – bija īsa. Es novēlu, lai viņai ceļš mūžībā turpinās tikpat saulains un gaismas pilns, cik aiziešanas diena...”
