"Es jūtos kā karaliene!" - Katrīne Vasiļevska blondīne ir tikai sirdī

Par tādu kā viņa mēdz teikt, ka «vienaldzīgo nav». Un viedoklis ir ne tikai mums, pie TV ekrāniem sēdošajiem, bet pat Maksimam Galkinam, kurš latvieti ņem aiz rokas, lai ievestu deju laukumā.

Tomēr atgādināsim, ka tavs televīzijas karjeras sākums ir krietni senāk – jau 2015. gadā, kad intervēji sportistus!

Jā, pirmā pieredze bija kanālā «Best4Sport», kas tobrīd bija tikko atvēries. Tā kā kanāls piederēja draugiem, man piedāvāja pamēģināt būt ēterā. Un pirmajā reizē – jau tiešraidē! Tas bija briesmīgi! Man bija jāintervē Latvijas izlases basketbolists un… bijušais līgavainis [Kristaps Janičenoks]. Viņš bija mana pirmā mīlestība – iepazinos 15 gadu vecumā, draudzējāmies astoņus gadus.

Tas pirmajai intervijai bija labāk vai sliktāk, ka bijušais līgavainis?

Īstenībā izvērtās tas labāk, nekā varēja būt. Intervējot kādu citu, man droši vien nebūtu tādu emociju. Bet, no otras puses, tas tiešām bija briesmīgi… Es pēc tās intervijas trīs dienas sēdēju zem segas un nelīdu laukā, jo tviterī visa Latvija par mani ņirgājās. Kristaps Valters tur iemeta jautājumu, vai kāds var izgriezt un padalīties tieši ar šo interviju. Bet mani čaļi – Edgars Buļs un Andrejs Melnalksnis – teica: «Kača, tev jānāk strādāt pie mums, tu uztaisīji tādus reitingus kā neviens!» Viņi mani pārliecināja, ka negatīvā popularitāte ir jāizmanto savā labā. Tā sākās mans ceļš televīzijā, kas aizveda uz pašai savu raidījumu – «Skautingu», ko vadīju ar Lindu Samsonovu. Biju vienkārši blondīne basketbolā. (Smejas.) Gāju ar tādu tēlu. Piemēram, teicu, ka Verpakovskis ir mans mīļākais hokejists… Protams, ka mani nolika, bet tas arī veidoja reitingus. Es sapratu, ar ko pelnu naudu. Piedevām instagramā sāka birt sekotāji, mana influencēšana tak neradās uz līdzenas vietas.

Tiešām nebija pretenziju, ka tevi pataisa par vientiesīgu blondīni?

Nē, jo sāku saprast, kā šajā pasaulē nāk nauda. Ja man būtu parastas intervijas, es nebūtu interesanta. Var domāt, ka esmu «stulba blondīnīte», bet ar to var paņemt cilvēkus. Apzinos, ka cilvēki seko līdzi manai dzīvei, jo es viņus ar kaut ko pievelku. Neesmu pareiza un gudri nespriedelēju. Lai tas paliek citiem, es ņemu ar vienkāršumu – hihī, hahā. Ir jau, kas saka – tev tūlīt būs 40, bet tu arvien uzvedies kā tīnis. Jā, sorī!

Vai dabīgi esi blondīne?

Nē, esmu latviešu pelēkā, bet blondīne esmu sirdī. Labprāt iekļaujos šādam tēlam un tā arī eju pa dzīvi. Ja kādam nepatīk, pats vainīgs.

Kas ir tas, kas pievelk būt televīzijā? Jo atpazīstamība uzliek arī smagu nastu. Vai tu to tā neizjūti?

Es to neizjūtu kā nastu, jo visu, kas ar mani notiek, izmantoju savā labā. Man ir ļoti daudz sadarbības, savs tīkla mārketings, man daudz kas salikts tā, lai varu pelnīt un labi dzīvot. Ar katru antireklāmu arī iegūstu reklāmu.

Rezonansi raisījis ne tikai tas, kas notiek šovos, bet arī pieminētais tīkla mārketings jeb uztura bagātinātāju bizness, kurā darbojies un kas it kā saistīts ar Krieviju. Kā tu komentē šos pārmetumus?

Tad, kad sāku strādāt mārketingā, man bija 23 000 sekotāju. Tagad, kad pagājuši seši gadi, ir 68 000 sekotāju. Ir tūkstošiem klientu, kas iepērkas pie manis. Tāpēc iešu un darīšu, tas ir mans galvenais ienākumu avots, no kā ģērbju un baroju bērnus, rādu viņiem pasauli. Cilvēki var teikt, ko grib, bet nedrīkst uzspiest savu viedokli. Esmu maksājusi nodokļus tikai Latvijai, tāpēc, ka esmu Latvijas uzņēmumā, atsevišķā un neatkarīgā no Krievijas.

Kas ir tas, ko mācies, lai būtu kadrā? Veidot sižetus tev sanāk nepiespiesti, viegli un uzjautrinoši. Tu nevairies būt patiesa un vienkārša. Vai ar to pietiek?

Esmu gājusi runas kursus Latvijas Radio, kur mani aizsūtīja no sporta televīzijas. Jo es ļoti ātri runāju, kad satraucos. Kad lasu vai jāierunā teksti, zinu, kur uzsvars jāliek, kad jāapstājas. Pati jutu, kā otrajā sezonā «Slavenībās. Bez filtra» izaugu, jo producents deva ļoti labus padomus, ko un kā darīt, kurā brīdī paklusēt, kas patiesībā rosina intervējamo runāt. Pirmajā sezonā ļoti pārtraucu, runāju cilvēkiem pa virsu. Piemēram, kad filmējām pirmo epizodi – Jūlija Krūmiņa viesnīcas atklāšanu Jūrmalā, es kā tāda tarataika gāju un visiem uzdevu trīs vienādus jautājumus. Bet pasākumā pēc pusgada jau mierīgi varēju pieiet pie visiem eksprezidentiem un miljonāriem un katram jau uzdot savus jautājumus.

Vai to, ka Jūlija Krūmiņa jubilejā ņemsi aiz rokas Galkinu dejot, izdomāji jau iepriekš?

Viņš [Galkins] pats mani uzaicināja, starp citu! Un viņš neatcerējās, ka biju tā, kas viņu intervēja vasarā Laimas Vaikules mājās. Atzinos, ka man īstenībā bija ļoti bail iet pie viņa runāt. Bet Jūlija dzimšanas dienā jutāmies kā seni draugi, nodejojām divas dejas un izrunājām gan to, ko daru televīzijā, gan ārpus tās. Kad pienāca Laima un paņēma viņu ar savām draudzenēm dejot, Galkins iebilda – ko jūs viņu [mani] atstājāt? (Smejas.) Tā viņu pulciņā nokļuvu arī es. Ja pats esi atvērts, tad tevi tā uztver arī apkārtējie. Tajā ballītē jutos kā pirmā lēdija.

Tu Galkinam varētu būt pievilcīgs tipāžs – vientiesīgā blondīne –, kāds pēc aiziešanas no Krievijas šovbiznesa varētu pietrūkt.

Latvijā tiešām nav tāda tēla kā es. Nevienu brīdi neesmu mēģinājusi būt profesionāle, varbūt tas ir tas trumpis, kādēļ man atklājas daudzi cilvēki. Un interviju aizeju kā draugs, pati pat varu pagatavot kafiju cita mājā. Es tāda esmu dzīvē.

Tas, ko darīsi, ir iepriekš iestudēts?

Man bija pārsteigums, kad Jūlijs mani pie galdiņa numur viens piesēdināja – ar viņa mazdēlu un draugiem.

Tev bija tāda kleita, ka nevarēja nesēdināt pašā priekšā.

(Smejas.) Viņš jau nezināja, kādā kleitā ieradīšos, jo bija jau vietas sanumurētas.

Tev patīk cilvēki?

Jā, es uzlādējos no cilvēkiem un no tā, ka priecājos par visu un esmu pamanāma.

Tas laikam nozīmē, ka esi kļuvusi par sabiedrības dāmu?

Es vairāk jūtos kā karaliene. Karaliene ir ieradusies! Ne tāpēc, ka citus cilvēkus uztvertu kā zemākus. Bet tāpēc, ka visus kā savējos spēju uztvert, lai no kurienes viņš būtu nācis. Bet līdz kādiem 20 gadiem es nejutos ērti cilvēkos, likās, ka neesmu pietiekami gudra vai pietiekami labi apģērbta. Varbūt tas iedeva to, ka man nepatīk justies par kādu cilvēku pārākai, ka manā klātbūtnē kāds mulst un jūtas neērti.

Pastāsti par savu bērnību – kāda tā bija? Par to zinām tik daudz, ka gāji mazgāties kaimiņienes Olgas (tagad – Kambalas) vannā.

Šitā Zirgu (Ar roku norāda aiz izdevniecības, kur notiek saruna, loga – I.V.) ir mana mīļākā iela, man te dzīvoja draudzene. Visa Vecrīga ir mana tusiņu vieta.

Man bija ļoti laba bērnība, ar rozā brillēm. Man šķita, ka vienmēr ir ģimene un visi ir laimīgi. Man ar māsu, ar kuru uzaugām kopā, ir pusotra gada starpība. Tētis ļoti mīlēja mammu, visās ballēs apbrīnoja, cik viņi ir skaists un mīlošs pāris, tētis mammai bieži nesa rozes. Un tad 16 gadu vecumā uzzināju, ka mēdz būt arī tā, – ka vecāki var šķirties. Tētis aizgāja uz citu ģimeni. Mēs viņam esam pieci bērni kopā.

Kur tavi vecāki strādāja?

Tētis bija apsargs bankā, bet mamma - pārdevēja. Vienkārša ģimene.

…kas dzīvo Vecrīgā.

Tāpēc, ka mana oma, kas strādāja fabrikā «Laima», stāvēja rindā, viņai piešķīra dzīvokli ar skatu uz Daugavu. Tā māja, kurā bija restorāns «Paldies Dievam, piektdiena ir klāt». Dzīvojām ceturtajā stāvā, un visi salūti bija mūsējie. (Smejas.) 11. novembrī esmu dzimusi, manā dzimšanas dienā visa krastmala tika izlikta ar svecītēm.

Bet neraugoties uz to, ka dzīvojām Vecrīgā, mums foršāk likās pie otras omes, kas dzīvoja Purvciemā bloku mājā, jo viņai bija vannas istaba un bērnu rotaļu laukumiņš. Mums bija tikai bruģis un baznīcas, pa kurām staigājām, piededzinot nodzisušās svecītes. Tā mēs spēlējāmies.

Par ko tu gribēji kļūt?

Par pārdevēju!

Paņemot studiju kredītu, pēc vidusskolas «Turībā» ieguvu diplomu uzņēmējdarbībā ar tūrisma novirzienu. Varu pa Vecrīgu vadīt ekskursijas. (Smejas.) Tas bija pirmais gads, kad «Turībā» bija angliski runājošā klase.

Paralēli 19 gados sāku strādāt «Air Baltic» par stjuarti. Nolidoju vienu gadu.

Kā ir strādāt lidmašīnā?

Man patika. Lai gan… 2003. gadā Turcijā vinnēju konkursā «Mis Rīga» un 2004. gadā tiku uz «Mis Latvija» finālu Tunisijā. Tajā reisā eksāmenus uz «Air Baltic» jau biju nolikusi, pēc nedēļas bija jāsāk strādāt. Daudz nebiju līdz tam lidojusi. Un Tunisijas lidojumā man tā aizkrita ausis un sāpēja galva, ka likās… nomiršu. Pārdzīvoju, kā tagad strādāšu par stjuarti. Paldies dievam, vairs ne reizi tā nav bijis. Galvenais ir rūpēties, lai lidojumā līdzi būtu deguna pilieni, īpaši – ja ir iesnas.

Stjuartes darbs ir ļoti smags, lai gan foršs. Pateicoties šai pieredzei, ar vīru, kurš ir pilots, nu varam runāt vienā valodā.

Kas ir trakākais, ko esi piedzīvojusi, strādājot par stjuarti?

Vienu reizi bija traka turbulence. Arī mums ir jāapsēžas, ja nu kas. Bet bija pilna lidmašīna, nebija, kur apsēsties. Un es iesēdos vienam pasažierim klēpī, paņēmu viņa rokas ap sevi, lai stipri tur, man bija vienalga, sieva vai kas blakus. Taču kolēģi uzmeta tā gaisā, ka viņš ar muguru atsitās pret «exit» zīmi pie griestiem. Piena paka rokās, viss pienā… Tas bija pirms 20 gadiem, bet es joprojām lidojumos skatos uz stjuartēm, pētot, ko un kā viņas dara.

Tavs tagadējais vīrs Pēteris tiek visur pieteiks kā pilots. Ko viņš pilotē?

Pasažieru lidmašīnu, viņš drīkst pārvadāt līdz 350 pasažieriem, kā arī vadīt kargo un privāto lidmašīnu, būt instruktors. Viņš 20 dienas strādā, 10 dienas ir mājās. Līdz ar to es arī pielāgojos šim grafikam.

Kā Pētera mamma saka – Kačiņ, ņem visu, ko tev dzīve dod. Un man ļoti daudz dzīve dod, tiešām. Pēterim mamma ir biznesa sieviete, bažījos, kā viņa mani uztvers. Bet ir lieliski, viņai arī manas intervijas patīk, tās skatās, novērtē.

Iespējams, attiecības bijis veidot sarežģītāk, esot šķirtai un ar diviem bērniem?

Zini – nē. Tas ir pats interesantākais. Pēteris tak ir astoņus gadus par mani jaunāks. Iepazināmies maijā aklajā randiņā un sākām satikties. Jau jūnijā, kad tētim palika 60 gadu, mamma uzrakstīja Pēterim, lai nāk Katrīna un arī abas meitas. Uzreiz viņa pieņēma, ka man ir bērni. Tas bija tik patīkami! Esam viens vesels. Meitām bija pirmā un ceturtā klase, es nevarēju atļauties skraidīt pa randiņiem, tāpēc jau pēc trim nedēļām sākām dzīvot visi četri kopā, kā arī kaķis, vēl viens kaķis, ko paņēmām no patversmes, un zivs. Nebija nekādu šķēršļu. Meitenēm Pēteris iekārtoja savas istabas, parūpējās, lai būtu patīkama vide. Ja viņām ir kāds jautājums, visbiežāk zvanīs tieši Pēterim. Jo Kaspars [bijušais Katrīnes vīrs Kaspars Saulietis] vispār mūsu dzīvē neiesaistās.

Kāds bija jūsu «aklais randiņš»?

Draugi izdomāja, ka jāsaved mūs kopā. Kad man Pēteri rādīja bildēs, likās, ka nebūs nekā, jo zaļš puika, par ko es ar viņu, 28 gadus vecu, runāšu? Bet tajā brīdī, kad viņu satiku, man aizrāvās elpa. Nonesa jumtu tas, kā viņš runā, kā domā, kāda viņam ir humora izjūta. Viņš ir labākais cilvēks, ar ko veidot sarunu.

Pērn izteicies, ka esat gatavi kuplākai ģimenei.

Mēs pie tā piestrādājam. Jā, ļoti gribētos, Bet kā būs, būs. Mēs tā dzīvojam, ka jau esam ģimene.

KATRĪNE VASIĻEVSKA

Dzimusi 1984. gada 11. novembrī.

Bijusi Ozoliņa un Sauliete.

«Mis Rīga 2003» titula ieguvēja, «Mis Latvija 2004» fotogēniskākā dalībniece, 2013. gadā Ķīnā piedalījās skaistumkonkursā precētām dāmām «Mrs.World».

Divu meitu mamma.

TV: «Slavenības. Bez filtra», «Ģimene burkā», «Tēta nedienas», «Četri uz koferiem», «Vakariņš ar savējiem» u.c.