Elvja Merzļikina mamma piepilda sapni - ledus hallē atklāj savu pirmo gleznu izstādi

Viņa nesen "Volvo" ledus hallē atklāja savu pirmo gleznu personālizstādi "Vēlreiz uz ledus", kurā atrādītas beidzamā pusotrā gadā tapušas 20 gleznas. Izstādes atklāšana notika uz ledus, kur daudzi gadi aizvadīti ar dēlu treniņos, un šķiet, tādu performanci, kādā publikai tika atrādītas Sandras Vanagas gleznas, Latvija līdz šim vēl nebija piedzīvojusi.

Izstādi Sandra īstenoja kopā ar savu palīdzi Alisi Bērzapāni, un šis bija viņu abu pirmais tik lielais projekts. “Alise vēl mācās Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, un šī izstāde viņai ir liela pieredze, viņa ir apdāvināta, izdomas pilna organizatore,” atklāj māksliniece.

Īsteno vecmāmiņas vēlmi

Sandra Vanaga gleznošanai pievērsās tikai pirms dažiem gadiem, pandēmijas laikā. “Visu dzīvi un enerģiju veltīju bērniem, lai viņi sasniegtu savus sapņus. Diemžēl vecākā dēla Renāra sapņus īstenot nevarēju, jo man vienkārši toreiz nebija tādu iespēju. Par to man ir ļoti žēl. Un nu, kad bērni lieli, varu veltīt laiku pašai sev un īstenot savu sapni par mākslu,” uzsver māksliniece, piebilstot: “Ja būtu to darījusi toreiz, tad, visticamāk, pasaulē būtu par vienu NHL hokejistu mazāk, Latvijai nebūtu vārtsarga Elvja Merzļikina. Un šaubos, vai būtu par vienu mākslinieci vairāk.”

Mākslas joma Sandrai Vanagai nav sveša. Viņa ir studējusi arhitektūru, strādājusi par interjera un fito dizaineri. Bet studiju laikos jau zīmējusi ar zīmuli un akvareli. “Kad biju vecākā puikas gaidībās, radīju daudz gleznu, taču tās visas ir zudušas – iedevu kādam māksliniekam tās ierāmēt, bet viņš visas pārdeva. Pēc tam man vairs nebija laika savam sapnim par mākslu, jo dzīves prioritāte bija bērni. Un nu kovida laikā atsāku gleznot, apmeklēju zīmēšanas kursus, mācījos no video internetā. Gleznoju jau divus gadus,” skaidro māksliniece.

Kļūt par gleznotāju bijis vecmāmiņas Austras Vanagas novēlējums. “Man toreiz bija kādi seši gadi. Braucām 3. trolejbusā gar Mākslas akadēmiju, un vecmāmiņa teica, ka viņai gribētos, lai es šajā lielajā ēkā kādreiz mācītos! Un nu zināmā mērā šis vecmāmiņas paredzējums ir piepildījies. Mākslas akadēmiju gan neesmu beigusi, taču esmu kļuvusi par mākslinieci! Lai gan, ja pirms četriem gadiem kāds man pateiktu, ka es ko tādu spētu uzgleznot, nodomātu, ka viņš nav pie pilna prāta,” pasmaida Sandra.

Gluži vai augstāko spēku vadīta

Veidojot gleznas, Sandra Vanaga, kā pati uzsver, iegrimst mākslas transā: “Tajā brīdī es pat neapzinos, ko dara mana roka. Es tikai jaucu krāsas, taču uz audekla tās klāju, it kā manu roku vadītu kāds cits no augšas. Un tikai tad, kad darbs pabeigts, skatos, kas ir tapis, pamanu, ka tajā uzzīmēta zelta sirds, balta pūce, Dieva māte un Šivas galva. Kā gleznā "Svētā zelta plūsmā". Jā, un darba nosaukumu es izdomāju tikai pēc tam, kad glezna ir pabeigta.”

Vanagas gleznas ir suģestējošas, tās piesaista uzmanību un gluži vai apbur un ievelk sevī skatītāju. Un, ja rūpīgāk ieskatās Sandras gleznās, tajās var atrast daudzus apslēptus objektus. Nu gluži kā Leonardo da Vinči darbos! “Tajās ir paslēptas dažādas lietas. Kad rādu savas gleznas apmeklētājiem, tad pievēršu uzmanību, ka, piemēram, "Dievišķās elpas" mākoņos var saskatīt eņģeļus un sirdis. Bet neviens nevar tos pamanīt! Kad sāku rādīt, kur tieši tie ir, visi saķer galvu – tiešām! Savukārt, piemēram, "Mirāžā" ir apslēpta dziļa doma. Proti, šis darbs veltīts manam ļoti tuvam cilvēkam, lai gan patiesībā attiecināms uz visiem. Mums visiem dzīvē ir bijis kaut kas nesasniedzams – kā mirāža. Un, ja nojauksi šo robežu, tad arī atnāks gaidītais un nopelnītais miera un pārpilnības zelta lietus, mirāža kļūs par īstenību,” stāsta Sandra Vanaga, uzsverot: “Visas gleznas ir ar iekšējiem noslēpumiem, un katrs cilvēks šajos darbos saskata ko savu. Un tas ir interesanti.”