Baiba Sipeniece-Gavare beidzot parāda, kā notievējusi

Allaž omulīgās Baibas Sipenieces-Gavares pēkšņā satriecošā notievēšana šoruden ir viens no aktuālākajiem sarunu tematiem Rīgas smalkajās aprindās. Līdz šim gan vairums ļaužu par to bija uzzinājuši, vien skatot Baibas soctīklos publiskotās fotogrāfijas, jo saviesīgos pasākumos TV seja kādu laiku nebija manīta. Taču uz galeriju "Putti" skatīt draudzenes mākslinieces Elitas Patmalnieces izstādes atklāšanu Baiba ieradās pilnā krāšņumā, turklāt līdzi vēl ņemot savus četrkājainos mīluļus – garspalvainos takšus.

Žurnālam "Kas Jauns" Sipeniece-Gavare priecīgi stāsta, ka uz izstādes atklāšanas pasākumu kopā ar suņiem nākusi taisnā ceļā no filmēšanas laukuma – ar saviem mīluļiem viņa filmējusies "KSenukai" suņu pārtikas produktu reklāmas rullītim.

Suņu puikas savu darbu paveikuši godam, un arī izstādes atklāšanas svinībās viņi saimniecei ar savu uzvedību stresu neradīja, neraugoties, ka šis bija pirmais pasākums ar daudziem ļaudīm un skaļu mūziku, kuru Baiba sadūšojās apmeklēt suņu kompānijā. “Visu laiku skatos uz muzikantiem ar lielu cerību, ka suņi nekļūs tramīgi, jo, pēc līdzšinējās pieredzes spriežot, ar mūzikas instrumentiem viņiem ir ļoti savdabīgas attiecības. Piemēram, kad mans vīrs mājās spēlē saksofonu vai ģitāru, ko patlaban apgūst, suņi kļūst traki. Liekas, ka viņus reāli tās skaņas tracina, un abi tad smeldzīgi gaudo līdzi. Nē, tā noteikti nav dziedāšana, par to esmu pilnīgi pārliecināta. Jo, ja suņi dziedātu, tā skaņa no viņiem būtu tāda maigāka. Bet te jau ir reaģēšana ar tādiem izmisīgiem, spalgiem brēcieniem,” domā Baiba Sipeniece-Gavare.

Ar suņiem aizlāpa “tukšās ligzdas” sajūtu

Baibas suņi Uni un Roki ir brālīši. “Unītis mūsu ģimenē ienāca pirms trim gadiem, un Roki – pirms diviem. Faktiski viņi mums ir tādi pandēmijas laika bērniņi. Savi bērni jau izauguši, prom no mājām. Grieta studē Vācijā, Hermīne – Nīderlandē. Par kādu jau gribas rūpēties un čubināt.

Visu mūžu man ir bijuši takši. Bija nomirusi mūsu taksenīte, un vienā ballītē man pienāca klāt Jeļena Brokāne, kura audzē garspalvainos takšus. Teica, ka viņai ir kārtējais metiens gaidāms, un es, jau tā smuki iemalkojusi šampanieti, nedomājot piekritu, ka vienu ņemšu! No rīta, kad pamodos, pateicu vīram: “Laikam vakar dzērumā es mums suni sarunāju!” Vīrs sākumā bija pikts. Sacīja: “Nu kā tu tā?! Tas būs tavs suns!” Bet kas ir tagad? Viņi ir nešķirami! Šīs šķirnes sunīši ir ļoti, ļoti sirsnīgi un mīļi. Jā, ir arī lieli nedarbu darītāji, protams. Taču viņiem tiek piedots viss – gan kaudze ar sagrauztiem tiešām labiem ādas apaviem, gan apgrauztas gultas un dīvāni. Nu ko tur skaitīt un rēķināt – kas bijis, bijis, sadarīts, sadarīts. Šie puikas ir mūsu ģimenes dvēseles,” saka Baiba.

Šoruden, iestājoties vēsam laikam, Sipenieces-Gavares suņuki sapucēti smalkos tērpos, tāpat kā saimniece. Baiba atklāj, ka mēteļi ir vācu suņu zīmola ražojums, pasūtīti internetā no Vācijas.

“Gāju gar jūru un satiku vienu sievieti, kurai arī bija garspalvainais taksītis. Latvijā šī šķirne vispār nav bieži sastopama, tālab piegāju šai sievietei klāt, un sākām runāties. Izrādījās, ka viņa ir latviete, bet atbraukusi te no Vācijas, kur ieprecējusies. Pastāstīja, ka viņas suņi filmējas gan reklāmās, gan pat filmās! Arī jaunajā Lesijā, ko tagad rāda kinoteātros! Un tieši šos mēteļus arī viņi reklamē. Ieraudzīju un arī tādus savējiem pagādāju.” Vaicāta, kā tad ir ar suņu modi – vai tas ir lēts vai dārgs prieks –, Baiba pastāsta: “Viss šajā jomā ir tāpat kā cilvēku drēbju veikalos – ir iespējams suni saģērbt gan lēti, kas ir desmit, divdesmit eiro robežās, gan ar drēbēm no “platā gala”. Piemēram, šie merino aitas vilnas mēteļi ir no dārgajiem – katrs izmaksāja 90 eiro.”

Ar savu slaidumu vēlas iedvesmot citas sievietes

Iziešana sabiedrībā ar suņiem, kam it visi pasākuma apmeklētāji pievērsās, savā ziņā izvērtās arī par tādu uzmanības novēršanas knifu no viņu saimnieces, kura pēdējo pāris mēnešu laikā ir kļuvusi neticami slaida. “Jā, šī tēma mani mulsina. Es nekad nerunāju par savu svaru. Tāpēc, ka tā ir tāda personīga, pat intīma lieta. Savas izmaiņas izskatā arī īpaši neafišēju un neapspriežu. Nu, ja kādam patīk, man prieks. Katrā ziņā man šo slaidumu iegūt izdevās caur smagu un regulāru darbu, gatavojoties pārgājienam pa Zviedriju, lai neizlaistu garu jau pirmajā dienā. Jo pārgājiens bija reāli smags! Vairāk nekā 100 kilometru garš. Bet, ja es to pieveicu, tad to izdarīt var jebkurš! Man ir 53 gadi, un vienmēr esmu bijusi no tiem, kas kampaņveidā nodarbojas ar aktivitātēm. Kad uznāk, darbojos, kad palaižos slinkumā, tad nē,” neslēpj Baiba, kura aktīvi un neatlaidīgi trenēties sāka augusta beigās.

“Motivācija bija pietiekami spēcīga un nopietna – izturēt. Un, atbraucot atpakaļ, bija muļķīgi to visu pamest. Jo es ne tikai izskatos, bet arī jūtos daudz labāk. Ir uzlabojusies gan asinsrite, gan miegs ir kvalitatīvāks. Aizvien ik dienu cenšos ar hantelēm rokās nostaigāt gar jūru ātrā tempā 10 kilometrus. Plus vēl ir pastaigas ar suņiem. Bet to treniņam nepieskaitu. Līdztekus piespiežu arī sevi uz fiziskajiem vingrojumiem muskuļu nostiprināšanai,” viņa stāsta.

“Mans lielākais ieguvums tomēr ir apziņa, ka cilvēks patiesībā var ļoti daudz izturēt. Īstenībā to gājienu veltīju savām vienaudzēm – sievietēm 50+ vecumā, jo šis mūžā ir īstais brīdis, kad ir jāsāk restartēties. Bērni ir izauguši, izlidojuši no ligzdas, un parādās daudz brīva laika. Un tas ir īstais moments izvirzīt sev jaunus uzdevumus. Prieks, ka esmu piespiedusi lauzt sev ierasto laisko dzīvesstilu,” viņa smaidot atzīst.

Bet vislabākais, ko esmu pieredzējusi... Man nupat meita Hermīne atbrauca pa brīvlaiku uz mājām no Nīderlandes. Viņai skolā ir tāds tradicionālais brauciens ar velosipēdiem pa Francijas Alpiem, taču, lai tajā grupā tiktu, ir jāuzraksta motivācijas vēstule. Un Hermīne man nolasīja to vēstuli! Un tajā bija tādi vārdi: “Ja to varēja mana mamma 53 gadu vecumā – ar 20 kilogramu smagu somu plecos kājām noiet 120 kilometrus –, tad arī es varēšu izturēt šo braucienu ar riteni pa Alpiem!” Šī fakta dēļ vien tas mans pārgājiens un visas pūles bija tā vērtas!”