"Esmu dzīves lutināts," - Agris Daņiļevičs jubilejā par veiksmēm, cerībām un "dejotāju mafiju"

"Pats uz intervijām neuzprasos, pats ar savām izjūtām un domām virsū nebāžos, bet, ja man paprasa, es nemāku klusēt, nemāku melot. Bet esmu cerību un gaišu pārliecību pilns, ka Deju svētkiem nākotnē ir iespējas būt daudz labākiem, un man ir sapnis, ka Deju svētkiem reiz būs sava īpaša norises vieta,” tiešs ir Agris Daņiļevičs, kam 26. oktobrī apritēs 60 gadu. Un apaļo jubileju viņš šajās nedēļās svin ar vairākiem jubilejas koncertiem "Manas tautas dejas".

Dzīves lielākā veiksme

60 gadi – tas ir daudz vai maz? Agris, mirkli aizdomājies, paņem rokās uz galda stāvošo fotogrāfiju ar latviešu horeogrāfi un sakrālo deju dejotāju Viju Vētru un atbild: “Viņai ir jau 100. Vija bija pie manis mājās šajos Līgo svētkos, Dzirnas dejoja viņas koncertā... Un tad es padomāju – ko es te vispār šņukstu! Ko es te pukstu, ka kaut kas nav labi, ka esmu stīvs! Vija savos 100 gados vēl dejo, bet es savos 60 vairs nē... Viņa ir sieviete, no kuras var iedvesmoties, un, paskatoties uz viņu, skaidrs, ka tie mani 60 gadi nu galīgi nav nekas!”

Bet padejot Agris šobrīd patiešām nevar – viņš joprojām mazliet pieklibo. Pirms kāda laika deju horeogrāfs mocījās ar muguras problēmām, un šogad pavasarī viņam tika veikta operācija, jo, neveiksmīgi paslīdot, ceļgalā tika norauts kājas muskulis. “Tagad vairs tik ļoti nekliboju, bet šobrīd dejotājs neesmu. Toties palēkties jau varu, tāpēc lēnām mēģināšu tikt formā,” skaidro Agris.

Kā vispār Agris Daņiļevičs nonāca pie dejas? Izrādās, ka viņam jau nebija citu variantu – Agris piedzima dejotāju ģimenē, viņa tētis pat dejoja "Dancī" pie leģendārā Harija Sūnas. “Man jau nebija citas izvēles, kaut kāds prieks vecākiem tak bija jāsagādā. Un, ja bērns dejo, tad vecāki priecājas,” smejas Daņiļevičs, atklājot, ka par deju horeogrāfu kļuvis vienas milzīgas sagadīšanās dēļ.

“Es nezinu, kā tas viss būtu beidzies, kā izvērstos mana dzīve, ja tētis, kad pabeidzu vidusskolu, nebūtu man iespiedis rokās no avīzes izgrieztu sludinājumu, ka Latvijas Konservatorijā notiek uzņemšana horeogrāfijas studijām, sakot: “Dēliņ, paskaties, vai tas tev neliekas interesanti!” Uzņemšana šajās studijās bija reizi četros gados, un man palaimējās, ka tas notika tieši tad, kad beidzu skolu. Patiesībā man palaimējās vēl vairāk, un vispār tas viss bija viena milzu sakritība. Jo vecāki mani skolā aizsūtīja sešu gadu vecumā, vienu gadu agrāk, nekā pieņemts. Un tas viss vēlāk noveda gan pie tā, ka uzreiz pēc vidusskolas varēju iestāties Konservatorijā, gan pie tā, ka tas bija pēdējais gads, kad studentus no augstskolām nesūtīja dienestā Padomju armijā. Tā ka arī tur paveicās, tāpat kā paveicās, ka 1985. gadā, kad pabeidzu studijas, tieši tika uzcelta Krimuldas vidusskola un tur bija nepieciešams deju skolotājs, un mani kā jauno speciālistu nosūtīja tur strādāt. Man kā siguldietim tā bija ļoti liela veiksme. Tagad par to visu stāstot, aizdomājos, ka esmu gluži vai laimes krekliņā dzimis, jo, ja nebūtu visu šo sagadīšanos, tad patiešām stipri šaubos, vai man tagad būtu tik veiksmīgs un radoši piepildīts mūžs,” par savām dzīves lielajām veiksmēm stāsta Agris Daņiļevičs, neviļus atklājot arī kādu noslēpumu.

“Skolas gados man ļoti labi padevās matemātika, bet grūtības sagādāja lasīšana, jo esmu dislektiķis. Pavisam labi atceros tos briesmīgos brīžus – tā man bija nenormāli liela trauma, kad lika klases priekšā skaļi lasīt. Likās, varēju aiz uztraukuma pat nomirt. Mani uzskatīja par kaut kādu idiotu, kas nemāk lasīt. Un šis komplekss manī ir joprojām, tāpēc arī tagad izvairos no publiskas lasīšanas. Ja kāds liek kaut ko publiski nolasīt, es vienkārši no tā atsakos,” atzīstas Agris.

Dejotāju mafija. Labā un sliktā

“Esmu dzīves lutināts visu laiku, un arī tagad jūtos lutināts, jo esmu īstenojis daudzus savus sapņus. Viens no tiem ir deju skola "Dzirnas", kurā mācu dejot tā, kā es to izprotu. Viss dzīvē notiek, arī jaunas dejas kaut kā vēl man izdodas sacerēt. Tā ka nav par ko gausties, ja vien...” nosaka jubilārs.

Caur viņa izveidotajām "Dzirnām" izgājuši tūkstošiem bērnu, un Daņiļeviča degsme un azarts šiem bērniem devis pamatus visai dzīvei. “Ne par velti Latvijā figurē teiciens “dejotāju mafija”. Un šis apzīmējums ir pozitīvā nozīmē, jo dejotāji, kurus izaudzinājuši visi Latvijā esošie deju pedagogi, ir ar pavisam citu attieksmi pret dzīvi. Šīs “dejotāju mafijas” loceklis ir ārkārtīgi strādīgs, komunikabls, atvērts, godīgs cilvēks, kurš spēj iekļauties kolektīvā. Tā ir ļoti liela dzīves skola, un es dikti cienu šīs mafijas pārstāvjus,” teic Agris. Tajā pašā laikā viņš pirms gada esot saskāries ar citu “dejotāju mafiju” – Latvijas Dziesmu un Deju svētku organizatoriem. Aizvadītie Deju svētki bija pirmie, kad Agris Daņiļevičs netika iekļauts virsvadītāju godā, un viņš pats tad neslēpa, ka ir sarūgtināts par to. Kāpēc?

“Formāli jau biju virsvadītājs. Svētku programmā "Balts" ar vienu savu deju "Ūja, ūja", kurā tāpat man neļāva izpausties, kā biju iecerējis, un tika apšaubītas manas profesionālās zināšanas. Rīkotājiem nepatika ne manis izvēlētā deja, ne tēma, ne rakurss, ne rekvizīti, un no visa tā, ko biju iecerējis, sanāca vien kaut kāda remdena dejiņa. Un visi varēja ievilkt ķeksīti, ka, re, Daņiļevičs tomēr bija Deju svētku virsvadītājs! Taču es kā virsvadītājs šajos svētkos nejutos. Viennozīmīgi! Jo mans pienesums bija nekāds. Jo man neļāva šajos svētkos kaut ko pienest. Protams, tas ir skumji, jo skaidri apzinos savu vietu latviešu skatuviskajā dejā. Man šķiet, ka ir izveidojusies sava Deju svētku mafija, kas ir pilnīgs pretstats dejotāju pozitīvajai mafijai. Vienalga, lai arī cik nepatīkams un neērts es būtu šiem cilvēkiem, taču sevi viennozīmīgi uzskatu par Deju svētku fanu, man Deju svētki ir ļoti būtiska lieta, un es gribētu, lai Deju svētki attīstītos. Neattīstīt Deju svētkus, bet atstāt tos tādus pašus kā pirms 20 gadiem – tas ir stulbi!”

Deja mūžam attīstās

Ko tad Agris Daņiļevičs ierosina? “Kopā ar producentu Edžu Arumu, ar kuru esam īstenojuši tādus lielus projektus kā lielkoncertu "Dziesma dejo, deja skan", "No zobena saule lēca" un citus, uzskatām, ka Deju svētkiem ir jāattīstās. Nav jau tā, ka mēs piedāvājam vienīgo un to visperfektāko variantu, bet mēs vismaz piedāvājam. Mēs piedāvājam versiju, kur deja ir sintēzē ar citu mākslas formu (piemēram, mūziku dzīvā izpildījumā, kora mūziku vai teātra režiju, un šo var turpināt līdz pat daiļamatniecībai un vēl tālāk), kur deja attīstās, nevis stagnē, nemainoties vairāk nekā 20 gadus...

Bet, ja skatītājs saka – es nevaru izstāstīt, kas tur bija, taču bija ļoti forši, tas nozīmē, ka ar savu deju esi izdarījis ko tādu, kas nav iespējams ne ar vārdu, ne skaņu, ne tēlniecību, vienīgi ar deju, ar kustību. Manuprāt, tieši tas ir dejas pamatuzdevums.

Es savās dejās joprojām cenšos meklēt vēl kādu jaunu latviešu skatuviskās dejas garšu, jo deja taču ir nebeidzami meklējumi. Es, nezaudējot latvisko mentalitāti, savās dejās esmu atradis tādu kā mežonīgāku piesitienu. Un, ja kāds saka – redz, cik viņi labi dejo, cik vienādi, cik sinhronas kustības, tad man nākas aizdomāties, kur tur paliek doma, sirds, emocijas... Nez kāpēc lielai daļai pirmais kritērijs par labu deju ir tas, ka tā tiek sinhroni nodejota, gluži kā sinhronā peldēšana vai totalitāro valstu masu vingrošanas priekšnesumi. Protams, arī tas ir skaisti, bet cik ilgi vari skatīties uz sinhronu vingrošanu? Tas pats ir ar tautas deju. Man tajā ir citas prioritātes, mani vienmēr ir interesējis, kāpēc ir tieši tāda deja, ko ar to vēlos pateikt,” skaidro Daņiļevičs.

Vai atgriešanās padomju laikos?

Kur tad ir problēma sadzīvot šajā mazajā pīļu dīķī, par kādu var uzskatīt Latvijas tautas deju vidi? Varas apziņa, zvaigžņu slimība, bailes no konkurences, cīņa par valsts budžeta naudu, neprasme uzklausīt kritiku?

“Es nezinu! Negribu runāt par naudu. Bet varu pateikt tikai to, ka no malas tas neizskatās smuki. Un fakts ir, ka kritiku neviens neuzklausa. Ja kādu kritizē, tad principā esi sevi “noracis”. Piemēram, es kritiku vēl aizvien uzņemu, tajā ieklausos, bet, ja to nedari, tad esi vai nu sapelējis, vai neelastīgs, stīvs vecis, kurš sevi jau sen izsmēlis. Protams, es nerunāju par jaunajiem horeogrāfiem un Deju svētku virsvadītājiem, es visus nebāžu tajā Deju svētku mafijas maisā,” saka Daņiļevičs un pauž savu viedokli: “Deju svētkos ir mūzikas un teksta līmenis, kas jāieliek konkrētajā dejā. Un Deju svētku virsvadītāja uzdevums ir nākamais līmenis – to visu salikt kopā vienā lielā zīmējumā, lai katra kolektīva, katra dejotāja individuālais sniegums būtu ar kaut kādu nozīmi. Taču arī šim zīmējumam jābūt ar jēgu, ar ideju, nevis tikai mehāniski saliktas līnijas, diagonāles un aplīši. Virsvadītājam dejai ir jābūt papildu vērtība, un tieši šajā jomā mūsu virsvadītāji nevelk. Nezinu, kur problēma.”

Sapnis par īpašu vietu Deju svētkiem

Kas būs tālāk? Vai viņš vispār sevi kādreiz vēl redz Deju svētku virsvadītāja amatā? “Es nevaru strādāt ar cilvēkiem, kuri man neuzticas, kuri man nedod brīvību. Paldies Dievam, īsi pirms Dziesmu un Deju svētkiem bija mans lieluzvedums Dziesma dejo, deja skan, kas bija izcils pasākums, jo tajā bija brīvība, tajā varēja realizēt visādas idejas. Sapratu, ka šis ir tas formāts, kas man patīk, kas mani uzrunā. Tagad es zinu, kādā formātā vēlos turpināt strādāt, bet visa situācija, kas ir ap Deju svētkiem, ir jāpārskata,” atzīst viņš. “Ja mani patiešām vairs nepielaidīs pie Deju svētkiem, tad – kā būs, tā būs! Man patiešām ir, ko darīt! Kas gribēs ar mani strādāt un manī ieklausīties, ar tiem tad arī dalīšos savā pieredzē,” nosaka Agris Daņiļevičs, piebilstot: “Ja godīgi, es Daugavas stadionā, kur notiek Deju svētki, pat atgriezties negribu. Jo pēc gūtajām sajūtām Mežaparkā Dziesma dejo, deja skan laikā, uzskatu, ka Deju svētkiem ir jāiet ārpus sporta laukumiem. Jā, saprotu, ka šobrīd nav citas iespējas kā Daugavas stadions, tas ir labākais no sliktākajiem variantiem, bet mans sapnis ir, ka kādreiz taps īpaša vieta tiešu Deju svētkiem, kur dejotāji varēs dejot, koriem dziedot, orķestriem spēlējot. Kur to visu varēs savienot. Vai es to savā mūžā sagaidīšu, nezinu, bet sapņot jau drīkst! Un ceru, ka šī mūsu latvietība, šīs mūsu dejas un dziesmas saglabāsies mūžu mūžos un kādreiz mūsu valstij radīsies iespēja radīt kādu arhitektūras brīnumu, kur vienkopus dziedās 40 000 koristu, dejos 20 000 dejotāju un to visu vēros 100 000 skatītāju!”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!