"Nevajag visu mūžu palikt par glābēju," - Velgas Hānbergas memuāri palīdz sievietēm izdarīt pareizo izvēli
Šajā pavasarī klajā nāca publicista Ērika Hānberga sievas Velgas Hānbergas dzīvesstāsts, kurā viņa izstāsta par savu dzimtu, ģimeni, bērniem un arī savas dzīves vīriešiem. Šobrīd grāmata kalpo kā iedvesma un pamudinājums citām sievietēm, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās un kādu lēmumu pieņemt, ja, piemēram, ģimenē mīļotais cilvēks ir aizrāvies ar alkoholisko dzērienu lietošanu.
Velga Hānberga sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" uzsver, ka šī ir grāmata par viņas dzīvi un visi grāmatā aprakstītie tēli un personāži ir viņas ceļabiedri, no kuriem viņa ir mācījusies, kļūstot citādāka.
Velgai nepatīk, ka no grāmatas tiek izņemti fragmenti ārpus konteksta, piemēram, stāsts par viņas bijušo vīru komponistu Imantu Kalniņu un attiecībās piedzīvotajām problēmām ar viņa dzeršanu: “Grāmata ir par manu dzīvi, nevis par Imantu Kalniņu. Viņš ir bijis manā dzīvē kādu laika posmu, ir mana dēla tēvs.”
“Mans dzīvesstāsts nav salīdzināms ar dzelteno presi, jo tas ir mans godīgs dzīvesstāsts. Un nav nekas īpašāks kā daudziem citiem. Visu savu dzīvi jau neizstāstīt, bet tie posmi, kas aprakstīti grāmatā, ir tādi, kādus es tos zinu un atceros. Es nolēmu pastāstīt to publiski, jo šad tad biju dzirdējusi aplamības par savu dzīvesstāstu. Savā ziņā gribēju ar grāmatu ieviest skaidrību un lai beidz runāt aplamības. Bet tā jau nav obligātā literatūra, kas būtu jālasa. Es pastāstīju savu stāstu, un viss, komentārus par to nelasu. Vīrieši un sievietes, kas ir personiski atsaukušies, par manu grāmatu izsakās pozitīvi, neko negatīvu neesmu dzirdējusi.
Cilvēki man teikuši, ka pēc grāmatas izlasīšanas ir pārdomājuši savu dzīvi, jo daudzi no mūsu sabiedrības savās ģimenēs saskārušies ar alkohola problēmām.
Un mans mērķis ir sasniegts, tieši tāpēc jau es arī piekritu atklāt savu dzīvesstāstu. Mēs tomēr esam pieraduši attiecībās visu nogludināt, piesegt un dzīvot tālāk, bet varbūt nemaz nevajag visu mūžu palikt par glābēju, vajag izvēlēties turpināt dzīvot savu dzīvi. Un, redz, tu glāb to līdzcilvēku, bet pēc tam viņš saņemas un galarezultātā atstāj tevi, lai gan esi ieguldījusi visu spēku, viņu glābjot. Man ir paziņas, kurām vīri jau ir zem zemes, un kas pie tā vainīgs? Alkohols.”
Grāmatā aprakstītie personāži nav Velgai izteikuši pārmetumus par viņas atklātību: “Viņi zina, ka es esmu bijusi godīga! Viņi to tā arī ir uztvēruši.”
Velgas dzīvesgājums nav bijis rozēm kaisīts, ir bijis daudz un dikti jāstrādā, lai izaudzinātu trīs bērnus. Ar savas dzīves nozīmīgāko vīrieti Ēriku Hānbergu Velga ir kopā jau desmit gadu. Nenoliedzami, abi ir saderīgs pāris ar kopīgām interesēm.
Velgai ir ļoti paveicies ar galantu, uzticamu, draudzīgu un rūpīgu dzīvesbiedru. Taču viņa teic, ka arī pirms kopdzīves ar Ēriku nav vis savu mūžu dzīvojusi kā nelaimes čupiņa. “Es esmu pozitīvs cilvēks, kas vienmēr ir ticējis labajam. Arī, esot tajās attiecībās, kur nav kādu mirkli bijis tik labi, es vienalga esmu ticējusi labajam. Dzīve bija tāda, kāda tā bija. Es tomēr esmu 1948. gadā dzimusi, tajā laikā mēs izgājām cauri pavisam citam periodam,” bilst Velga, sakot: “Taču nekad neesmu bijusi nelaimīga. Arī tad, kad vēl nebiju kopā ar Hānbergu, arī tad es nebiju nelaimīga.”
