Ukraiņu režisors Dmitro Malkovs, kurš strādājis kopā ar Volodimiru Zelenski, Latvijā uzņēmis seriālu par karu

Dmitro Malkovs (42) ir labos draugos ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, jo abi kopā strādājuši humora studijā "Kvartāls 95". Nupat Malkovs pabeidza darbu pie Andreja Ēķa producētā Latvijas un Ukrainas kopdarba" Čornobiļa 2022. Iebrukums".

Seriāls tapis pēc dokumentālajā filmā "Čornobiļa 2022" apskatīto notikumu motīviem – trīs jauni draugi dodas ekstrēmā ceļojumā uz Čornobiļas slēgto zonu, kur neplānoti piedzīvo Krievijas iebrukuma sākumu. Žurnālam "Kas Jauns" Malkovs pastāstījis par piedzīvoto kara pirmajās dienās un par draudzību ar Ukrainas prezidentu.

Karam sākoties, Dmitro ar ģimeni – sievu, piecgadīgo dēlu, 8 un 12 gadus vecajām meitām – dzīvoja Kijivā daudzstāvu mājā. “Pamodos no tā, ka ļoti zemu, virs pašas mājas, pārlidoja reaktīvā lidmašīna. Tas bija ļoti skaļi, neizstāstāma rēkoņa. Pēc brīža piezvanīja draugs un teica: “Dima, bez panikas, tev taču ir bērni. Sācies tas, par ko visu laiku runāja. Vienkārši savāc mantas un brauc prom!” Tas man patiešām ļoti palīdzēja saglabāt vēsu prātu,” atceras režisors.

Diemžēl sagadījās tā, ka tieši tobrīd viņš bija bez automašīnas, jo tā bija nodota servisā. “Mēs nevarējām aizbraukt, tāpēc vairākas nedēļas dzīvojām dzīvoklī. Savācu visu ģimeni koridorā, starp divām sienām, kur bija visdrošākā vieta, un tur arī palikām pat tad, kad atskanēja gaisa trauksmes. Sirēnas kauca pa desmit reizēm ik dienas, taču mēs uz pagrabu tik un tā nedevāmies. Tas patiešām bija liels psiholoģiskais spiediens, visapkārt troksnis, sprādzieni, sienas drebēja,” stāsta Malkovs.

Kāpēc tad viņi nepameta dzīvokli? “Katru reizi, kad atskanēja sirēnas, visi mājas iedzīvotāji skrēja uz pagrabu. Bet māja mums patiešām liela, kādi 1000 iedzīvotāji, un varat iedomāties, kas tur notika, kad viņi, baiļu un stresa pārņemti, skrēja lejā pa trepēm. Es izlēmu palikt dzīvoklī, jo sapratu, ka, dodoties uz pagrabu, es iedzīšu arī bērnos bailes un stresu, jo viņi redzēs tādus pašus baiļu pārņemtus cilvēkus. Es gribēju pasargāt savus bērnus no šīm kara šausmām. Tāpēc palikām savā koridorā, spēlējām visdažādākās spēles, skatījāmies komēdijas, visādi muļķojāmies. Protams, vecākās meitas jau saprata, kas notiek, bet jaunākais puika  esošo situāciju uztvēra kā rotaļu. Viņu, kā jau puiku, interesē viss, kas saistīts ar supervaroņiem, tāpēc stāstīju viņam, ka ārā vienkārši ķer ļaundarus, tāpēc visur skan sirēnas, sprādzieni, ir policija un cilvēki ar ieročiem. Un viņš joprojām nezina, ka ir karš. Nu gluži kā mazais ebreju puika Roberto Benīni filmā "Dzīve ir skaista",” skaidro režisors, piebilstot: “Man bija svarīgi, lai mani bērni nekristu panikā un stresā, tiklīdz atskan gaisa trauksme. Tie, kas to nav piedzīvojuši, nespēj iedomāties, cik tas patiešām ir šausmīgi.”

Pēc vairākām nedēļām viņam ar ģimeni tomēr izdevās pamest apšaudēm un bombardēšanām pakļauto Ukrainas galvaspilsētu. Malkovi brauca četras dienas, līdz nonāca bēgļu gaitās Polijā, kur svešajā vietā sāka dzīvi pilnībā no nulles. “Tagad esam jau mazliet iedzīvojušies, es atsāku strādāt. Veidoju stāstus, kas iedvesmos, uzmundrinās cilvēkus. Nevajag taisīt filmas par to, ka ir karš, ka karš ir slikts, ka karš ir nežēlīgs. Tas tāpat ir visiem skaidrs. Mans mērķis ir radīt filmas, kuras, lai arī ir par šo karu, paceltu cilvēkiem garu, iedvesmotu, padarītu dzīvi emocionāli vieglāku. Karavīri cīnās frontē, bet mana kā mākslinieka misija ir šajā karā cilvēkiem dot cerību, spēkus un pārliecību par saviem spēkiem. Tā ir mana fronte. Man jārāda, ka mēs uzvarēsim, un mēs arī uzvarēsim!” uzsver ukraiņu režisors.

Interesanti, ka Malkovs savulaik ir strādājis kopā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Tas bija tad, kad Zelenskis vēl kā aktieris darbojās Ukrainas humoristiskajā studijā "Kvartāls 95", bet Malkovs tur jau bija pieredzējis režisors. “Kad iepazināmies, mēs diezgan ātri atradām kopēju valodu. Man patika viņa domu gājiens, viņam – manas idejas. Mēs ne tikai kļuvām par kolēģiem, bet arī par draugiem. Un tā kopā nostrādājām septiņus gadus. Kad parādījās ziņa, ka viņš kandidēs uz Ukrainas prezidenta vietu, tas man bija pārsteigums. Jo manās acīs viņš taču bija aktieris, tāpēc, gluži loģiski, man, tāpat kā vairumam Ukrainā, radās jautājums, kā viņš ar šo uzdevumu tiks galā, vai varēs pavilkt. Un viņš, kā visi redzam, tika! Katrs no mums ir ceļā, un tas, vai kāds paliks uz vietas vai dosies uz priekša, ir atkarīgs no cilvēka gara stipruma.”