Gaidīja, ka pie viņas ģimenes arī atbrauks šāda paskata vīri: režisore Ieva Ozoliņa stāsta, kāpēc nolēmusi uzņemt filmu par parādu piedzinējiem no "Arvik"

Ozoliņas filma “Balodis ar olīvzaru” vēl tikai top, bet jau saņēmusi balvu Francijas festivāla “Fipadoc” projektu konkursā, kur konkurējusi ar 23 citiem pieteikumiem. Balvu piešķīra Šveices dokumentālo filmu izplatīšanas kompānija “Lightdox” “par īpašu spēju izgaismot trauslu, neviennozīmīgu tēmu, savukārt detalizēti vizuālā pieeja ļauj ielūkoties īpašā pasaulē, kura ierasti paliek ēnas pusē”.

Konkurenti izturas nosodoši

Latvijā draudīgā paskata vīri, parādu piedzinēji no “Arvik” ne reizi vien izpelnījušies preses uzmanību, nonākot likumsargu redzeslokā, turklāt daļu publicitātes iemantojuši, rīkojot atvērto durvju dienas.

“Kas Jauns Avīzei”, izmantojot šādu atvērto durvju dienu, vēl 2018. gadā izdevās saruna ar jautājumiem un uzmanībai negaidīti atvērtajiem kungiem. Firmu joprojām vada tā laika sarunas biedrs Viktors Artamonovs. Tolaik īsumā runājām par firmas pirmsākumiem, darbības principiem, tabu un arī par senākām ķibelēm ar likumu – laiku, kad daži “Arvik” pārstāvji bija aizturēti aizdomās par ārvalstu uzņēmēju nolaupīšanu.

Citās parādu piedziņas firmās tolaik un noteikti arī tagad uz “Arvik” deviņdesmito gadu metodēm skatās ar lielu nosodījumu un firmas pārstāvjus dēvē par šī aroda nomelnotājiem. Pašā “Arvik” norāda, ka viņu metodes gluži vienkārši ir nepieciešamība, lai panāktu reālus rezultātus drūmos, teju bezcerīgos gadījumos.

Filmas vērta slēgta pasaule

Kas motivējis režisori Ievu Ozoliņu izvēlēties šādu filmas tematu? “Nav noslēpums, ka manam tēvam reiz piederēja banka (deviņdesmitajos gados bankrotējusī “Topbanka” – Red.). Kad viņš aizbēga, paliekot parādā noguldītājiem sešus miljonus, gaidīju, ka pie mums arī atbrauks šāda paskata vīri, taču tas nenotika. Kad brauca ciemos reketieri, tēvs mani sūtīja projām. Viņš man mēdza teikt, ka ar tiem viņam esot džentlmeņu attiecības. Pirms diviem gadiem es pamanīju, ka ir šāda parādu piedziņas kompānija “Arvik”. Man momentā izveidojās asociācijas ar iepriekš pieminēto reketieru laikmetu, un nodomāju, ka šī varētu būt atspoguļošanas, filmas vērta slēgtā pasaule, kurā pabūt,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta režisore.

Viss sācies ar e-pastu, uz kuru parādu piedzinēji pretimnākoši atbildējuši: “Viens no viņiem bija redzējis manu filmu par tēvu baņķieri un izstāstīja par to pārējiem, ieskicējot, kas es esmu. Tā saņēmu piekrišanu sadarbībai. Es nepazīstu citus cilvēkus no viņu vides, taču man ir radies iespaids, ka šie kungi ir savā ziņā atšķirīgi. Viņi iet līdzi laikam, saprot, ka vairs nav deviņdesmitie, ka jābūt atvērtam komunikācijā – arī strādājot šādā jomā. Pielaist mani tuvāk – man tas šķita pietiekami drosmīgs solis.”

Uzklausa, nevis spriež tiesu

Pieeja filmēšanai bijusi ļoti vienkārša – režisore vienkārši ieradusies birojā, no malas ar videokameru fiksējot to, kas ikdienā notiek. “Nāca cilvēki, kuriem bija problēmas ar aizdotās naudas atgūšanu. Klausoties tos stāstus... Ziniet, man nav tā, ka varu viennozīmīgi pateikt, ka Latvijā nav vietas tādai organizācijai kā “Arvik”. Radās iespaids, ka netrūkst gadījumu, kad mūsu valstī vienkārši nav citu instrumentu, kā atgūt reiz aizdoto. Caur šiem kolorītajiem personāžiem es ieniru reālā problēmā, kura pie mums eksistē,” atklāj Ozoliņa.

Vai tomēr nav bijis grūti prātā sagrupēt gūtos iespaidus par “Arvik” darbu klātienē un mediju virsrakstus, kuros aprakstīta firmas personu apcietināšana un tiesāšana?

“Kā dokumentāliste es cenšos nevērtēt un netiesāt. Es klausos, ko man stāsta, atspoguļoju pieredzi. Teikšu gan, ka pirmajā reizē, kad biju klātienē, bija jāpierod pie tās enerģijas, atmosfēras. Visi šie kungi ir iepazinušies cietumā. Tā ir atšķirīga vide, savdabīga ķermeņa valoda un vēl viss kas,” atzīst režisore.

Filmēšana joprojām turpinās, Ozoliņa “Arvik” ikdienu dokumentē jau aptuveni gadu, iepauzējot laikā, kad daļa filmas varoņu atradās cietumā. “Bija idejas filmēt cietumā, taču Covid-19 karantīnas dēļ to nevarējām darīt.”

Latvijas patrioti

Režisore uzsver, ka komunikācija ar “Arvik” parādu piedzinējiem varētu diezgan nopietni likt pārskatīt stereotipus un aizspriedumus par tiem, kuri pavadījuši kādu laiku ieslodzījumā.

“Visi šajā kompānijā ir personības, to sapratu filmējot. Sapratu arī, ka man ir neviltoti interesanti ar viņiem mijiedarboties, runāties kā ar cilvēkiem. Viņiem ir viedoklis, nostāja. Šie noteikti ir tie, kuri ieslodzījuma vietās izmanto iespēju apmeklēt bibliotēku. Tas ir jūtams,” stāsta Ozoliņa.

Režisorei bijis svarīgi, ka “Arvik” darbinieki ir valsts patrioti. “Viņi svin 18. novembri, 4. maiju. Šajā visā neparādās nekādas Georga lentītes un vēl sazin kas. Viņi ir patrioti. Jānis Jūrmalnieks jau vispār... Ukrainas kara kontekstā – Artamonovs [Viktors] man teica, ka viņam ir ļoti liels kauns un žēl par to, ka viņa radi, kuri  dzīvo Maskavā, ir “pilnīgi vatņiki”. Sākoties Ukrainas karam, es iestājos Zemessardzē un godīgi pasaku – es nevarētu strādāt ar šiem cilvēkiem, ja viņiem būtu citāda nostāja.”

Filma solās būt reālistisks un reizē humora caurvīts ieskats vidē, par kuru izveidojies pretrunīgs priekšstats. “Balodis ar olīvzaru” uz ekrāniem gaidāms 2024. gadā.

Tikmēr janvāra beigās prokuratūra nodevusi tiesai jaunu krimināllietu pret “Arvik” darbiniekiem. Apsūdzība celta sešiem kompānijas darbiniekiem pēc Krimināllikuma panta par patvarību. Valsts policija gan rosināja parādu piedzinējus apsūdzēt pēc panta par izspiešanu organizētā grupā.

Saskaņā ar prokuratūras pausto, apsūdzētie, rīkojoties kreditoru un savās interesēs, apejot Civillikuma un Civilprocesa likuma normas, veica prettiesisku parāda piedziņu no debitoriem, piedraudot un lietojot pret viņiem vardarbību. Apsūdzētie savu vainu neatzīst.