"Es gribu ātrāk atteikties no aktiermākslas" - Latvijā dzīvojošā Čulpana Hamatova pastāsta par problēmām, kas traucē aktieru darbā

Pirmkārt, kā izrādās, Čulpanai ir spēcīgas bailes no publiskiem priekšnesumiem, kas ar gadiem un pieredzi nekur nepazūd. Izejot pie skatītājiem, aktrise piedzīvo vienas un tās pašas sajūtas. "Katru reizi, kad iznāku uz skatuves, jūtu, kā sāk trīcēt rokas, un šajā brīdī nožēloju, ka esmu izvēlējusies savu profesiju. Un brīnos: par ko es sevi tā nemīlu, ka esmu kļuvusi par aktrisi?" nesen "YouTube" kanālā "Silīcija ielejas tehnologi" atzinās Hamatova.

"Vakar Sanfrancisko, izejot uz skatuves, es arī izelpoju, izelpoju, nolādēju, nolādēju..." piebilda Čulpana. Uz jautājumu "Vai tiešām bailes no publiskas uzstāšanās ir kā bailes no nāves?" Hamatova atbildēja noliedzoši. "Tās ir tikai bailes, no kurām tu vai nu atbrīvojies, vai saki sev: "nu jā, es baidos, bet tas nekas, un, pat ja es tagad baidos, es taču varu turpināt runāt."

"Es ļoti vēlos ātrāk atteikties no aktiermākslas. Būt aktierim - tas ir vai nu izcils ģēnijs, vai jauns. Aktierisms, un īpaši kino, ir jauniešu privilēģija: kad ir daudz spēka, kad tev tonusā ir muskuļi, ieskaitot artikulācijas aparātu.

Es šobrīd jūtu, kā izgāžos visā, salīdzinot ar sevi piecus gadus atpakaļ. No vienas puses, ar vecumu rodas lielāka pieredze un tu zini, kā tikt galā gan ar vienu, gan otru. No otras - aiziet instrumenti, kurus esi pieradusi lietot.

Es nesaprotu, kā tā - pēkšņi pārstāj izdoties burts "č", kad tu ātri runā. Tās jau ir kaut kādas laikam neizbēgamas vecuma lietas. Tāpēc mācīt, dāvināt, atdot savas zināšanas būtu lieliski. Un es pie tā strādāšu."

Čulpana piebilda, ka vēlas pievērsties arī kaut kam dvēselei, piemēram, vadīt radio raidījumu vai lasīt dzejoļus, kurus mīl pati un kurus būs patīkami klausīties citiem.