"Vēl viena lappuse manā krimināllietā, kas sākta Krievijā," - par ko skumji joko mūsu laika fenomens Maksims Galkins

Tiesa, pašreizējos apstākļos šis tituls savdabīgi papildina Draudzības ordeni, agrāk sauktu par Tautu Draudzības ordeni, kuru Galkins saņēmis jau senāk. “Tagad, lūk, to atstrādāju,” Maksims pajokoja solokoncertā Dzintaru koncertzālē – un tika atalgots ar aplausiem. Latvijā, kur viņš mīlēts vienmēr, koncertu biļetes tika izpirktas pāris dienās. Taču tāpat notika arī tālajās Austrālijā un Jaunzēlandē.

Galkins ir mūsu laika fenomens – valsts vispopulārākais TV šovu vadītājs un jokdaris, Krievijas šovbiznesa zelta puisēns, nemirstīgās dīvas Allas Pugačovas dzīvesbiedrs, kurš šķietami pēkšņi kļuvis par kaismīgu opozicionāru.

Viņš ne tikai neatbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā – kas pilnīgi saprotams, ņemot vērā humorista Odesas saknes –, bet bija starp pirmajiem drosmīgajiem, kuri uzstājās pret Putinu un visu varas eliti. Par ko nekavējoties tika sodīts ar visu plānoto koncertu atcelšanu.  

Šo rindu autoram reiz laimējās iepazīties ar Maksimu personiski – mūs saveda kopā liktenis, precīzāk, Laima Vaikule, Jūrmalas restorānā 36. līnija. Viņam un dzīvesbiedrenei šī bija pilnīgi negaidīta un, domāju, ne sevišķi patīkama tikšanās. Tovakar viņiem sveša žurnālista sabiedrība bija vismazāk vajadzīga. Sākumā gaisotne pie galda bija diezgan saspringta, bet vēlāk, sapratuši, ka nepretendēju ne uz kādu skandalozu un ekskluzīvu materiālu, abi atslāba.

Maksims bija spožs, kā jau viņam pienāktos. Alla Borisovna domīgi smēķēja, klausoties vīra daiļrunības plūdos. Līdz kādā brīdī, pārlaidusi skatienu galdabiedriem, ne bez lepnas sajūsmas pauda: “Nu, tagad taču jūs saprotat, kāpēc man vairs nav vajadzīgas smadzenes?”   

Pēc 24. februāra viņas frāze ieguva jaunu jēgu un nozīmi. Visticamāk, tieši Galkins pieņēma ģimenes lēmumu aizbraukt no Krievijas. Un Pugačovas neilgā atgriešanās Maskavā septembrī, ko sajūsmināti sveica Krievijas oficiālie masu informācijas līdzekļi, acīmredzami bija vajadzības spiesta – lai nokārtotu steidzamus lietišķos vai īpašuma tiesību jautājumus. Jau pēc trim nedēļām primadonna ar bērniem devās uz Izraēlu.  

Galkins pats šobrīd kategoriski izvairās no preses pārstāvjiem; viņa koncertos ir stingri aizliegts fotografēt un filmēt. “Katrs jūsu videoieraksts ir vēl viena lappuse manā krimināllietā, kas ir sākta Krievijā,” viņš skumji joko. “Lai šis viss paliek tikai starp mums!”

Izņēmums ir atsevišķi fani, kuri izlaužas līdz skatuvei un izlūdzas pašbildi ar zvaigzni. Tad viņš – joprojām tikpat jauneklīgs, pēc izskata teju trīsdesmitgadnieks, taču jau ar sērīgu viedumu acīs – kļūst augstsirdīgi pielaidīgs un demonstrē izcilu prasmi iekļūt svešu viedtālruņu objektīvos, neaizkavējot pasākuma norises gaitu.

Jebkurā valstī publika īpaši novērtē humorista lingvistiskās dotības: Kazaņā viņš joko tatāriski, Kazahstānā teic runas kazahu valodā, Igaunijā – igauniski, un latviešus, protams, ir pacenties pārsteigt ar plūstošiem jokiem latviski. Klasisks poliglots – un klasisks perfekcionists. Viņam rūp viss, viss viņu interesē, un viņš nekad neapstājas, lai ko būtu sasniedzis. Ja dzīvot savā mājā, tad tikai pilī. Ja apņemt sievu – tad tikai Allu Pugačovu. Arī bērni ir visdievināmākie un burvīgākie dvīnīši pasaulē, Instagram fani viņus apber ar sirsniņu miljoniem.    

Latvijas koncertizrādes aizvadītajā vasarā piedāvāja visu, ko prot bijušais estrādes zelta puisēns, tagad – skatuves mākslas, humora un parodiju lielmeistars: no Rahmaņinova operas varoņa Aleko ārijas pārslēgties uz runu Raimonda Paula balsī, perfekti atdarināt Laimu Vaikuli un vēl uzdziedāt duetā ar Intaru Busuli.

Jūrmalas šova kulminācija bija etīde par Vladimiru Putinu un paradīzi – ir taču solījis Krievijas prezidents, ka šajā vietā nonāks visi pavalstnieki! Šī aina man savā ziņā atgādināja dižās filmas Diktators epizodi, kurā Čārlija Čaplina varonis, laimīgi aizmirsies, kaitējas ar globusu. Kamēr kino vismaz puse panākuma piederēja tēla noformējumam – grimam, tērpam, līdz milimetriem aprēķinātam plastikas zīmējumam un kadram –, Galkinam uz skatuves nebija nekā! Tikai koncerta smokings ar baltām botēm – un elektrizēta skatītāju zāle, kas nekavējoties atpazīst gan varoņa gaitu, gan dusmīgi aizdomīgo sejas izteiksmi. Transformācijas mirkļa robežās. Vienu miniatūru momentā nomaina nākamā. Katrs sižets pārtop citā. Bauda acīm – māksla, kuras mērķis būtu uzjautrināt, ja tai par pamatu nebūtu tik traģiski notikumi reālajā dzīvē.   

Galkins par tiem neaizmirst. Tāpat kā nav aizmirsis to, ka pirms 32 gadiem tieši šeit, Jūrmalā, saņēma satraucošu ziņu: Irāka ir uzbrukusi Kuveitai. Tas bija pirmais karš viņa dzīvē. Te jāpiebilst, ka 80. gadu nogalē uz Kuveitu komandējumā bija nosūtīts Maksima tēvs Aleksandrs. Tieši viņš jaunākajam dēlam pastāstīja par šo mazo un skaisto valsti. Kur katrs auglīgs zemes pleķītis tiek uzpasēts un kopts. Tāpat kā šeit, Latvijā. Un šī asociācija nez kāpēc ir likusi sirdij pukstēt straujāk.

Jūrmalas koncerta finālā Maksims Galkins uzrunāja pārpildīto zāli: “Labajam ir jāuzvar, ļaunumam jātiek sodītam. Un, lai kādus pārbaudījumus mums lemtu Dievs, mēs nedrīkstam atmest šo ticību. Un vēl es vienmēr atceros jūru. To pašu Baltijas jūru, kāda tā bija tad, kad šurp atbraucu pirmoreiz. Esam pieraduši, ka jūra mums nozīmē atpūtu. Taču jūra ir arī pirmā īstā brīvība, kura sākas bērnībā. Tas ir bezgalīgs plašums, un tā ir vesela pasaule, kurai jābūt atvērtai visiem. Visiem cilvēkiem un visiem bērniem šajā pasaulē. Jo cilvēks ir radīts priekam un laimei.”