"Viņš patiesībā bija ļoti vientuļš cilvēks," - pie Mārtiņa Rītiņa kapa izskan par viņu vēl nepateiktais…

Skanot Mārtiņa Rītiņa iemīļotām latviešu dziesmu melodijām, kuras spēlēja akordeonists Kaspars Gulbis, pie Rītiņu dzimtas kapavietas pirmie ieradās Mārtiņa brāļi Jānis un Andrejs, kuri neslēpa prieku par saulainajiem laikapstākļiem šajā tik īpašajā dienā.

Cits pēc cita ziediem rokās ieradās arī Mārtiņa draugi, kolēģi un domubiedri. Uzrunu, atklājot Rītiņu dzimtas pieminekli, teica Andrejs: “Paldies, ka esat visi atnākuši, Mārtiņa draugi un kolēģi. Šī kapsēta Baltezera mežos ir pasaule pati par sevi. Te ir tāds miers. Te, Latvijas kapsētā, Latvijas mežā dus mūsu mazais brālītis, blakus viņam – mīļā mammiņa Hermīne. Mēs, Mārtiņ, tevi mīlam un esam bezgala lepni par tevi. Tu dziļi izbaudīji dzīvi, tu nebaidījies iedziļināties ne darbā, ne dzīvē, ne mežā. Tu atradies Latvijā un atradi sevi Latvijā. Tu iepazinies ar Latviju, viņa tevi veidoja. Latvija iepazinās ar tevi, un tu palīdzēji viņu veidot. Kas var būt labāks par šo?”

Tāpat pateicības vārdi tika izteikti Marutai Kaminskai, kas sastādīja un apkopa šos Rītiņu dzimtas kapus, kā arī pieminekļa autoram Artūram Vītolam. Uzrunu arī teica Mārtiņa Rītiņa ģimenes draudzene un grāmatas par viņu autore Linda Apse, kā arī viņa krustmeita Renāte Apse un citi, kas vēlējās veltīt labus vārdus izcilā šefpavāra piemiņai.

Viesi tiek aicināti uz Rītiņa bijušo dzīvesvietu

Pēc pieminekļa svinīgās atklāšanas klātesošie tika aicināti ciemos pie Mārtiņa brāļiem Baltezera mājās, kur savulaik saimniekoja arī Rītiņš pats. Tur viesi tika cienāti ar vīnu, izsmalcinātām uzkodām un plātsmaizi. Esot mājās, kuras nopirka viņa brāļi, aizvien ir sajūtama Mārtiņa klātbūtne. Ik uz soļa tur atrodas lietas, kas piederējušas Mārtiņam, tostarp atzinības raksti un pagodinājumi izcilajam šefpavāram. Viesu sarunās bija dzirdami atmiņu stāsti par Mārtiņu, kuriem cauri mijās daudz pozitīvisma. Omulību radīja arī Rītiņiem piederošais suns Mīla, kas sasveicinājās ar ikvienu klātesošo, luncinot asti. Kāds pamanījās telefonā uzlikt video, kur redzams Mārtiņš, malkojot vīnu. Kāds cits atzina, ka rodas sajūta – Mārtiņš nedus Baltezera smiltainē, bet gan ir kaut kur aizlidojis un drīz atgriezīsies….

Mārtiņam piederošās lietas ziedo Ukrainas karā cietušajiem

Jānis Rītiņš žurnālam "Kas Jauns" atzina, ka nu jau ar brāli pieņēmuši faktu, ka Mārtiņa vairs nav. “Ir grūti. Ir! Taču esam to pieņēmuši. Katram pienāks tā diena. No tā neviens nevar izbēgt. Arī man nav bail no tā, ka nomiršu. Jo pēc nāves neko vairs nezināšu. Tu aiziesi uz to pašu vietu, no kurienes atnāci. Un tu neko vairs nezināsi, it kā nebūtu vispār bijis. Es neticu, ka mēs aiziesim debesīs. Jāpriecājas, ka mēs te bijām, ka redzējām visu šo dzīvi, šo burvīgo pasauli,” saka Jānis.

Viņš stāsta, ka šobrīd aizvien vēlas atbrīvoties no viņsaulē aizgājušā brāļa lietām, bet daļa jau nodotas labdarībai Ukrainas karā cietušajiem. “Mārtiņa ziemas apģērbs, zābaki, viņa visa siltā veļa, cepures. Atradām arī viņa pagrabā atstātās lietas. Pārdevām Mārtiņa golfa nūjas, velosipēdu un to naudu noziedojām Ukrainai. Ļoti sekojam līdzi visiem notikumiem, kas saistās ar karu Ukrainā. Zinām, ka arī Mārtiņš nebūtu bijis vienaldzīgs šajā sakarā. Viņš noteikti palīdzētu, kā varētu. Viņš viennozīmīgi būtu ukraiņu pusē. Vēl plānojam pārdot vīna skapi Mārtiņa draudzenei, ar kuru brālis bija pazīstams daudzus gadus. Arī tos iegūtos līdzekļus ziedosim Ukrainai. Tāpat arī pārdosim vīnus, kas savulaik dāvināti Mārtiņam, un naudu ziedosim labdarībai,” nosaka Rītiņš.

Mārtiņa draudzene: “Viņš patiesībā bija ļoti vientuļš cilvēks”

Pieminekļa atklāšanā sirsnīgu uzrunu teica viena no Mārtiņa Rītiņa labākajām draudzenēm Astrīde Rozīte. Viņa Mārtiņu pazina vairāk nekā 40 gadu.

“Diez vai dažās minūtēs spēšu atklāt Mārtiņa dvēseles šifru un dzīves formulu. Tāpēc paskatīšos uz Mārtiņu caur savu subjektīvo skatupunktu. Varbūt jūs kaut ko pazīstamu tajā atpazīsiet. Ikdienā viņš mani sauca par lauku tanti. Bet, kad viņam kaut ko vajadzēja, tad pēkšņi viņš kļuva ļoti daiļrunīgs. Viņš teica - Astrīde mīļā, puķīte, rozīte, vai tu nevarētu… Un tad sekoja vajadzības. Tās vienmēr bija saistītas ar viņa profesionālo darbību. Visa viņa dzīve un atpūta grozījās ap restorānu vietām. Viņš bija darbaholiķis. Neilgi pirms viņa ievietošanas intensīvajā terapijā viņš man zvanīja un stāstīja, kā klās galdus kādai franču delegācijai. Viņš strādāja līdz pašam pēdējam brīdim. Pateicības vārdus no viņa varēja dzirdēt ļoti reti, bet, ja tie izskanēja, tad tie arī bija ar tādu gastronomisku novirzi.

Pa ielu iet ar Mārtiņu bija ļoti sarežģīti. Jo katrs trešais cilvēks, kuru viņš sastapa uz ielas, bija pazīstams. Ar katru viņš apstājās, parunājās, katrs gājiens mums parasti piecu minūšu vietā prasīja četrdesmit minūtes. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti vientuļš cilvēks – īpaši pēc tam, kad nomira viņa mamma un brāļi dzīvoja Londonā. Reiz viņš man atzinās, ka viņu ļoti reti kāds aicina ciemos, jo tad būs jāgatavo slavenajam Mārtiņam Rītiņam un reti kurš to uzdrošinājās. Tikpat uztraucoši bija braukt kopā ar Mārtiņu mašīnā. Viņš bezatbildīgi skatījās visapkārt. Likās, ka ceļu, pa kuru viņš brauc, vispār neredz. Viņš varēja krustojumu mierīgi pārbraukt pie sarkanās gaismas un pats būt ļoti izbrīnīts par to. Mašīnu viņš novietoja visās vietās, kur vien bija zīme apstāties aizliegts, jo tās bija vienīgās brīvās vietas. Un es šaubos, ka viņš savā dzīvē nomaksāja daudz soda kvīšu. Jo viņš īstenībā varēja aizrunāt jebkuru policistu, kurš viņu apstādināja. Tomēr, neraugoties uz ļoti vieglu dzīves uztveri, Mārtiņš sevī gruzdēja un sevi analizēja. Sadzīviskus dzīves notikumus mēdza pārvērst tādā filozofiskā skatījumā.”