Jūlija Krūmiņa stāsts. Vai iespējams par pudeli šampanieša ekspluatācijā nodot daudzmiljonu dzīvojamo kompleksu?

Abiem apsūdzētajiem kopā tika piespriests naudas sods nepilnu 20 000 eiro apmērā. Neviens no viņiem sevi par vainīgu tiem inkriminētajos noziegumos neatzina un spriedumu pārsūdzēja. Apelācijas instance – Rīgas apgabaltiesa – lietu atkārtoti skatīs 20. septembrī, savukārt divas nedēļas vēlāk – 6. oktobrī – aprit tieši septiņi gadi kopš Krūmiņš uzzinājis, ka pret viņu uzsākts kriminālprocess. 

Cita starpā, strīdus objekts – viesnīca Turaidas ielā 17 – šogad oficiāli ieguvusi skaistākās Jūrmalas ēkas statusu. Pirms pāris gadiem šis statuss bija otram Jūlija Krūmiņa ģimenes objektam – viesnīcai "Villa Alvīne", kuru par savām pagaidu mājām, viesojoties Jūrmalā, izvēlējās pasaules līmeņa slavenības. Abās viesnīcās kopā ir 144 plaši, skaisti iekārtoti apartamenti, kuru izbūvē uzņēmēja ģimene ieguldījusi kopsummā 25 miljonus eiro. Salīdzinājumam – it kā kukulī iedotās pudeles šampanieša vērtība ir aptuveni 40 eiro. Ar mērķi noskaidrot kriminālprocesa virzības aktualitātes, žurnāls "Kas Jauns" uz sarunu aicināja notikumu vaininieku – miljonāru, uzņēmēju Jūliju Krūmiņu.

Krūmiņa kungs! Kā gadījies, ka tik cienījams uzņēmējs nonācis tiesībsargājošo iestāžu nežēlastībā? 

Saprotiet, esmu nodzīvojis neatkarības 30 gadus un man ne reizi nav bijušas problēmas ar likumu. Mans vadmotīvs ir bijusi mana reputācija, mans gods, jo visu mūžu esmu dzīvojis pēc mātes mācības: “Dēls, ja tu gribi nodzīvot godīgu un skaistu dzīvi, ir jāievēro tikai trīs lietas: nezodz, nemelo un, ja esi stiprs, palīdzi vājākam”. Tā arī es dzīvoju. Atgādināšu, ka "Man-Tess" strādāja vairāk nekā 1550 cilvēku. Līdz 2008. gadam "Man-Tess" bija viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem. Es nedrīkstēju atļauties nekādas nelikumības.

"Vernisāžu" vadīja Raimonds Pauls un Jānis Peters. Ja darītu ko prettiesisku, man būtu kauns viņiem skatīties acīs. Un vislielākais kauns man būtu no bērniem un mazbērniem.

Kad 2015. gada 6. oktobra rītā kā pie ilgi meklēta terorista pie manis ieradās speciālā vienība maskās un ar suņiem un arestēja ar lielu troksni, es biju pilnīgi sašauts. Ja man 5. oktobrī to kāds būtu pateicis, būtu varējis saderēt uz miljoniem pieciem, ka ar mani nekas tāds nevar notikt. Bet es biju aizmirsis parunu – ja ir cilvēks, pantu vienmēr var piemeklēt. Vislielākais šoks man bija, kad arestēja manu meitu, kura nekad dzīvē nepiekristu darīt ko prettiesisku, tas ir pretēji viņas būtībai. Nevarēju iedomāties, ka mana nesavtīgā palīdzība Ingunai Sudrabai radīja KNAB interesi, kā rezultātā tika noklausītas manas sarunas. Abas apsūdzības, abi šie kriminālprocesi ir balstīti tikai uz šīm manām telefonsarunām. Mana mēle – mans ienaidnieks. Kamēr KNAB, prokuratūra, tiesa šķetināja manas sarunas un meklēja tajās noziegumus, 2019. gadā Valsts prezidents Raimonds Vējonis rīkoja pilī pieņemšanu, kuras laikā apbalvoja mani ar goda plāksni par ieguldījumu valsts ekonomikā un attīstībā.

Atgādiniet, lūdzu, lasītājiem šo procesu būtību. 

Pirmā no abām lietām man tika izvirzīta par Ingunas Sudrabas partijas finansēšanu. Kad viņai beidzās pilnvaru termiņš kontrolē, Sudraba jautāja, vai es nevarētu palīdzēt atrast finansējumu viņas veidotajai partijai. Mēģināju atrunāt. Skaidroju, ka tā gaļas mašīna viņu samals un tīru reputāciju politikā saglabāt nav iespējams. Bet viņa bija neatlaidīga; stāstīja, ka iesniegusi prokuratūrā pierādījumus aptuveni 30 kriminālprocesu uzsākšanai par valsts līdzekļu izzagšanu, taču neviens kriminālprocess pēc viņas iesniegtajiem materiāliem netika uzsākts. Un es viņai palīdzēju, jo neuzskatīju to par noziegumu. Runāju ar partneriem, citiem uzņēmējiem, ziedoju pats, jo ar sponsorēšanu nodarbojos kopš 1988. gada.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad biju "Kluba 21" dalībnieks, tur veidojās politiskā partija "Latvijas ceļš". Arī šo politisko spēku savulaik esmu finansiāli atbalstījis. 2002. gadā pie manis uz Baltezeru personīgi brauca Einars Repše. Abas reizes iedevu viņam pa 25 tūkstošiem latu partijas "Jaunais laiks" izveidošanai. Repšem bija jautājums – ar ko es varu būt noderīgs? Un man bija atbilde: netraucē uzņēmējiem strādāt. Toreiz nebija tik daudz ierobežojumu partiju finansēšanai kā tagad. Tas, kas toreiz bija legāls, tagad ir krimināli sodāms. Par laimi, Sudrabas lieta līdz tiesai nenonāca, kriminālprocesu izdevās izbeigt, vienojoties ar prokurori Paegli. Otru procesu vada prokurors Māris Leja ar ļoti principiālu nostāju.

Otra krimināllieta ir tā, kas šobrīd ir tiesā un ko apelācijas instancē skatīs 20. septembrī. Šī lieta sastāv no divām epizodēm. Pirmā epizode saistīta ar atbalstu Veselības inspekcijas darbinieces dēla it kā iekārtošanai izglītības iestādē un otra – ar šampanieša pudeles uzdāvināšanu šai pašai darbiniecei.

Priekšvēsture tam visam bija šāda. Pašu spēkiem ar bērniem uzbūvējām Jūrmalā viesnīcu ar 25 apartamentiem un nosaucām to manas mātes vārdā "Villa Alvīne", sāku projektēt "Turaidas kvartālu". Abām viesnīcām bija viens arhitekts, un abas viesnīcas būvēja viena un tā pati kompānija. Man jau bija pāri 70, nolēmu aiziet pensijā un ļaut bērniem pašiem uzbūvēt šo objektu. Iegādājos skaistu zemes pleķīti aiz Siguldas, Gaujas nacionālajā parkā, un aizbraucu dzīvot uz turieni. Māte man kādreiz teica: “Dēls, ja tev ir gabaliņš zemes, tu badu necietīsi, izaudzēsi kartupeļus un ruksi. Sālim un cukuram nopelnīsi”. 
Izveidoju tur pamatīgu saimniecību – ar plašu dārzu, siltumnīcu, aizgaldu jēriem un lērumu mājputnu. Bērniem uzticēju vadīt "Turaidas kvartāla" attīstību. To beidza būvēt 2015. gada martā. Tika izsaukti atbildīgie dienesti objekta pieņemšanai. Visi, izņemot Veselības inspekciju, pieņēma ar pirmo piegājienu. Veselības inspekcija atsaucās uz 2013. gada likumu un pieprasīja vides pieejamības prasības – uzbraukšanas pandusus un tualešu iekārtojumu, kas pielāgots cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs turpinājām darbus. Pats uz Rīgu braucu 2–3 reizes mēnesī, jo Siguldas īpašumu bez pieskatīšanas nevarēju atstāt. Tās bija 2015. gada maija pirmās dienas, kad zvanīju meitai, teicu, ka gribu atbraukt, paskatīties, kā norit darbi. Viņa palūdza pa ceļam atvest kādu sievieti. Neko nejautāju – ja meitai vajag, tātad vajag. Paņēmu.

Bet tā mana ceļabiedre tāda klusa, noraizējusies. Es viņai jautāju – vai viss kārtībā? Vārds pa vārdam, izrādās, viņai dēls tikko beidzis vidusskolu, nezina, ko darīt tālāk – mācīties vai strādāt. Viens no maniem mazdēliem togad gribēja uzsākt mācības Policijas koledžā, piedāvāju, varbūt lai izmēģina spēkus kopā. Kundze atdzīvojās, ieinteresējās. Mēģināju zvanīt savam paziņam Policijas koledžas vadītajam, lai noskaidrotu iestāšanās noteikumus, bet viņš neatbildēja. Kad atbraucām uz Jūrmalu, Maija paskaidroja, ka šī kundze ir Veselības inspekcijas pārstāve, kura ar savām zināšanām un padomu palīdz īstenot projektu, lai tas atbilstu nepieciešamām prasībām.

Nākamajā dienā man atzvanīja no Policijas koledžas, un tad es pieļāvu kļūdu – sarunā norādot, ka ieradīšos ar Veselības inspekcijas pārstāvi, kuras dēls ir ieinteresēts iestāties šajā mācību iestādē. Vēl nākamajā dienā mēs aizbraucām visu detalizēti noskaidrot par iestāšanās noteikumiem. Kopš tās dienas Veselības inspekcijas ārsti vairs neesmu redzējis. Ja godīgi, mani māc šaubas – vai prokurori tiešām nekad nenes ārstiem šampanieti un skolotājiem ziedus?!

Maija vidū objekts bija gatavs nodošanai. Meita man piezvanīja un teica: “Papu, gribu aiziet pateikties uz Veselības inspekciju.” Viņa gribēja nopirkt puķes, šampanieti un šokolādi. Teicu, lai nopērk labāko. Ja būtu ieteicis pirkt lētāko, nebūtu kriminālprocesa. Šī krimināllieta ir par objektu, kura būvniecība izmaksāja 19 miljonus eiro, un šogad tas ir ieguvis skaistākā īpašuma statusu starp daudziem citiem Jūrmalā – no Lielupes līdz Kauguriem. Samaksātie nodokļi ir mērāmi miljonos, ir labiekārtota teritorija, kurā pirms tam bija grausts. Man nepatīk tikai uzbūvēt māju, man patīk, ja apkārt ir skaista vide – parks, iekopti dārzi, gaumīgs bruģis utt. Vai tiešām, ja šāds objekts ir ar trūkumiem, to iespējams nodot ekspluatācijā par pudeli šampanieša?! "Villa Alvīne" un "Turaidas kvartāls" kopā izmaksāja 25 miljonus eiro. Šobrīd Pilsoņu ielā Jūrmalā top vēl viena skaista konceptviesnīca "Stories".

Arī "Vernisāža" bija biznesa projekts, taču man bija svarīgi atjaunot Vērmanes dārzu, kurš joprojām, manuprāt, ir viens no skaistākajiem parkiem Rīgā. Un es esmu lielā neizpratnē, kad no telefonsarunām tika izveidotas divas krimināllietas. Ja mēs atceramies Rīdzenes sarunas, kuras trīs izdevumos publicēja žurnāls IR, tad tajās pie varas esošie politiķi dalīja amatus, sprieda par stratēģiskās nozīmes objektu privatizāciju, mediju tirgus ietekmēšanu, neērtu cilvēku atbrīvošanu no amatiem utt. Cita starpā, arī par šīm sarunām uzsāktajā kriminālprocesā apsūdzību uzturēja prokurors Māris Leja, kas dīvainā kārtā šajās sarunās nozieguma sastāvu nesaskatīja, bet manās saskatīja. Es nevaru to saprast, kāpēc vienā ir un otrā nav. Un ja Policijas koledžā atbildētu uz manu zvanu uzreiz, kad vēl nezināju, ka uz Jūrmalu vedu Veselības inspekcijas pārstāvi, nevis atzvanītu nākamajā dienā?! Tad manās sarunās nebūtu nekā kriminālprocesa uzsākšanai. Un ja es nebūtu meitai ieteicis pirkt labāko šampanieti, bet pēc iespējas lētāku?! Tad arī, visticamāk, nebūtu pamata kriminālprocesa uzsākšanai?!

Cilvēciski, šo prokurora cinisko attieksmi varētu saprast, jo, iznākot no cietuma, kur pavadīju divas dienas, sniedzu žurnālistiem interviju, kur dusmās spļāvu uguni – draudēju uzspridzināt KNAB, saucu visu tiesību sistēmu par sapuvušu un toreizējo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru par idiotu. Biju dusmīgs. Emocijās sarunāju daudz lieka. Ja es būtu Kalnmeiera vietā, par šādiem vārdiem Jūlija Krūmiņa lietas nodotu virzīšanai pašam asinskārākajam prokuroram. Zināmā mērā tā arī notika – vienīgajā līdz tiesai nonākušajā lietā apsūdzību uztur prokurors Māris Leja. Atvainoties Kalnmeieram par saviem vārdiem man radās izdevība 13. augustā, kad notika atvadīšanās no mana laba paziņas, ģenerāļa Inta Ķuža. Es atvainojos, mēs paspiedām viens otras roku. Ceru, esmu nogludinājis aizvainojumu, ja tāds bija. Man tas bija svarīgi. Šobrīd mīļā miera labad labprāt noslēgtu vienošanos ar apsūdzības uzturētāju.

Lepojos ar to, ka esmu sponsors desmitiem studentu, kuri iegūst augstāko izglītību gan Latvijā, gan ārzemēs. Savulaik operdziedātāja Inese Galante iepazīstināja mani ar talantīgu vijolnieci Elīnu Bukšu. Lai attīstītu savas prasmes, viņai bija nepieciešams turpināt mācības Šveicē. Apmaksāju viņai mācības vairāku gadu garumā. Liene Greifāne ir ieguvusi režisores profesiju Maskavā – arī pateicoties maniem sakariem ar speciālistiem, kuri palīdzēja viņai sagatavoties. Ir vēl daži mani stipendiāti, sabiedrībā mazāk zināmi jaunieši, bet kuru stāsti ir tikpat interesanti un perspektīvas tikpat augstas. Esmu atbalstījis arī cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ja es to esmu varējis izdarīt. Tas ir tas trešais mammas padoms – palīdzēt vājākam.

Ar baltu skaudību noraugos savos draugos Raimondā Paulā un Jānī Peterā, vēl dažos, kuri spējuši nodzīvot ar vienu sievieti 60 gadu. Man tas nav izdevies, ar manu trako raksturu tas vispār nebija iespējams. Man bija jānodzīvo gandrīz līdz 100 gadiem, lai saprastu, ka nauda nav galvenais. Vērtība ir ģimenē. Man ir 3 bērni un 14 mazbērni. Tā ir mana bagātība. Viņiem vajag izglītību un izpratni par dzīvi, nevis lielas mājas un dārgus auto. Lai kāds būtu mans dzīvesveids, savos bērnos un mazbērnos audzinu vērtību skalas, kurās nauda nav augšgalā. 

Vai esat pilnīgi aizgājis pensijā un tikai audzējat jērus Siguldā?

Bez šaubām – nē. Man ļoti gribētos atstāt vēl vienu pieminekli Jūrmalas pilsētai un tās viesiem par prieku. Esmu iecerējis pagarināt Turaidas ielu, garām Dzintaru koncertzālei, plata gājēju steķa veidā, kas metrus 300 iestiepsies jūrā ar skatu laukumu galā. Taču šobrīd ko tādu jūrā uzbūvēt nevaru – Latvijā trūkst tiesiska regulējuma un mana iecere šobrīd ir iestrēgusi starp VARAM un EM, izstrādājot šo regulējumu. Jūrmalas dome ir nosūtīju vēstuli arī premjeram Krišjānim Kariņam ar lūgumu iespēju robežās iesaistīties tiesību normu izstrādes procesā, lai darbs pie tām būtu raitāks. Vēstures dati liecina, ka 1896. gadā Jūrmalā šāds gājēju steķis jūrā ir bijis. Tāds ir daudzās vietās pasaulē, bet mums joprojām nav.

Tāpat mēs ar uzņēmēju grupu esam nodibinājuši kompāniju BRI, kas nodarbojas ar investīciju piesaisti no visas pasaules. Esmu tās vadītājs. Investīciju piesaistes ietvaros esam tikušies un saņēmuši konsultācijas no bijušā Itālijas premjera un bijušā Eiropas komisijas prezidenta Romano Prodi, arī no bijušā Polijas valsts prezidenta Aleksandra Kvašņevska un citiem politiskajiem līderiem.

Šajā kontekstā gribu pastāstīt vienu gadījumu, kad kā BRI pārstāvji viesojāmies Ķīnā, Šanhajā. Tur mūs uzņēma viens no bagātākajiem Ķīnas uzņēmējiem – "Macrolink Group" īpašnieks Fu Jun, kura vadītais uzņēmums apgroza 17 miljardus dolāru gadā. Piedalījāmies konferencē, kuras tēma – sadarbība farmācijas nozarē. No mūsu puses ar prezentāciju uzstājās Zinātņu akadēmijas priekšsēdētājs Ivars Kalviņš. Biju ļoti pagodināts, kad pēc Ivara uzstāšanās konferences dalībnieki vairākas minūtes aplaudēja stāvus.

Pēc šīs tikšanās uzaicinājām Fū Jun uz Latviju, man izdevās organizēt tikšanos ar valsts prezidentu Egilu Levitu, mūs ļoti labi uzņēma Tirdzniecības rūpniecības kamera un tās vadītājs Rostovskis. Piedalījās ievērojamākie Latvijas uzņēmēji un arī toreizējais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro. Tika aplūkoti dažādi investīciju piesaistes plāni, un tad es ierosināju, vai mēs nevarētu sākt ar kaut ko maziņu jau šodien – sadarbību kultūras un tūrisma jomā. Cita starpā tika aizskarta tēma par tiešo avioreisu organizēšanu starp Rīgu un Pekinu vai Šanhaju. Tikko biju izteicis šo jautājumu, misters Fū ķēra pēc telefona, lai organizētu kaut ar nākamo nedēļu šādus tiešos lidojumus. Bet Ralfs Nemiro pielika punktu šai iniciatīvai, sakot, ka šis jautājums jāizskata valdībā un pie šā galda mēs nevaram pieņemt tāda mēroga lēmumus. Vēlāk, kad viņš vairs nebija ministrs, nejauši tikāmies kādā pasākumā, kur atļāvos pajautāt, kādēļ viņš toreiz tik kategoriski izvairījās no iniciatīvas tiešo reisu organizēšanā. Viņš man atklāti atbildēja: valdības pozīcija ir neatbalstīt sadarbību ar Ķīnu. Vai tiešām Covid-19 ietekmē tik daudz cietušajai tūrisma nozarei varētu kaitēt ķīniešu tūristu nauda?!

Vai ir kāda izeja, kā Latvijai kļūt veiksmīgākai?

Ziniet, Latvija ir maziņa ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. Bet te ir dzimuši tik daudz ģeniālu, slavenu cilvēku: Sergejs Eizenšteins, Mihails Tāls, Māris Liepa, Arkādijs Raikins, Mihails Barišņikovs, Marks Rotko, Raimonds Pauls, Ivars Kalviņš, Mstislavs Keldišs, Inese Galante un Elīna Garanča, Austrālijas krokodilu mednieks un stāstnieks Arvīds Blūmentāls un džinsu izgudrotājs Džeikobss Deiviss, Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds un satīriķis Mihails Zadornovs un daudzas citas izcilas personības, nemaz nerunājot par sportistiem, kurus pat nav iespējams uzskaitīt. Ja es būtu Valsts prezidents, Rīgas lidostā uzliktu lielu plakātu: “Brauciet uz Latviju taisīt bērnus, te dzimst ģēniji”, bet vienu es tomēr nesaprotu – kā šajos 30 gados nav radies neviens cienīgs politiķis, kurš varētu mūsu valsti izvest no pagrimuma. Nu nevar būt tā, ka 19 partijas grib taisīt valdību, manuprāt, pietiktu ar krietni mazāk. Tad būs vieglāk vienoties, pieņemt lēmumus, nebūtu tik daudz politisko intrigu. Mēs visi redzam, ka Latvijai ir vislēnākā ekonomiskā izaugsme Eiropas Savienībā, un neviens pie tā nav vainīgs, visi pārliek atbildību uz priekšgājējiem, uz iepriekšējās Saeimas lēmumiem. Tāpēc mums nepieciešams tautas vēlēts prezidents, kuram ir plašāks pilnvaru loks, lai tas varētu veikt uzraudzību gan pār Saeimu, gan Ministru kabinetu. Lai varētu teikt, ka valsts lejupslīde vai augšupeja ir notikusi viena vai cita Valsts prezidenta laikā.

Šobrīd prezidentu ievēl Saeima un Valsts prezidents kalpo šiem simts cilvēkiem, nevis tautai, jo ir ieinteresēts vēl vienā pilnvaru termiņā. Esošā valsts pārvaldes forma nedarbojas. Tas nav normāli, ka kaimiņi leiši un igauņi tik daudzās pozīcijās ir mūs apsteiguši.

Noslēgumam man ir retorisks jautājums – cik paaudzēm un kā būs jāatgriež tie daudzie miljardi, ko esam pēdējos gados aizņēmušies papildus jau tā milzīgam ārējam parādam?! 

Sabiedrībā zināmu ļaužu viedokļi par Jūliju Krūmiņu:

Raimonds Pauls: “Visi revolucionāri ir sēdējuši” 

Maestro Raimonds Pauls un Jūlijs Krūmiņš ir pazīstami jau septiņas desmitgades, kopš skolas laikiem, kad abi mācījās 41. vidusskolā. Pauls sev raksturīgajā humorā stāsta par seno skolasbiedru. Maestro dalās atmiņās par laiku, kad ar Jūliju mācījušies vienā skolā. “Jūlijs nav gadu desmitiem mainījies. Skolā viņam bija iesauka “vētras putns”, un, neapšaubāmi, tādi spārnu vēzieni kā Krūmiņam nav nevienam. Cik vētru jau Jūlijas pārlaidis…” joko Pauls.

Izcilajam komponistam un uzņēmējam Jūlijam Krūmiņam līdz šim bijusi ne viena vien kopīga “šepte”, kurā abi darbojušies. Pauls stāsta, ka labdarības nolūkos abi ar Krūmiņu savai bijušajai skolai uzdāvinājuši flīģeli, kura vērtība bijusi 5000 latu un uz kura spēlējis arī pats Maestro. “Nācās jau man no viņa izspiest tās klavieres skolai,” pajoko Pauls, kas piebilst, ka tajā laikā Krūmiņš viņu arī pierunājis atvadīties no elektroniskajām klavierēm, kuras uzdāvinājis kādai skolai bērniem ar īpašām vajadzībām.

Tāpat izcilo personību ceļi krustojušies laikā, kad tika atjaunota Vernisāža un tur izveidots Raimonda Paula muzikālais centrs Vernisāža. Tieši tur savu talantu sāka spodrināt vairāki tautā mīlēti skatuves mākslinieki, tostarp Marija Naumova, Harijs Spanovskis un citi. “Tajos gados, kad ar Jūliju strādājām pie Vernisāžas, daudz tika izdarīts. Celtnes savestas kārtībā un iekārtota kultūrvide. Taču kaut kas līdz galam mums tur neaizgāja, bet ideja, kas savā ziņā tika īstenota, bija ļoti laba. Man biznesmeņa talants bija vājš,” nosaka Pauls.

Savukārt par Krūmiņa artavu, ieguldot savus līdzekļus Vērmanes dārzā, tostarp vēsturiskās strūklakas atjaunošanu Pauls izsakās īsi, bet nepārprotami: “Jūlijs ar saviem darbiem sabiedrības labā nav pievīlis. Kāds šobrīd ir tas parks, tas ir cits stāsts…” 

Taujāts, vai Raimonds Pauls arī ikdienā mēdz sekot līdzi sava drauga, skolasbiedra gaitām, Maestro atbild ar sev raksturīgo humora devu: “ Ko es viņam tur daudz sekošu līdzi, Jūlijam jau seko visi drošības orgāni. Ko man tur sekot? Viņam tur tās krimināllietas, to es zinu, bet lai taču pažēlo. Kaut gan visi revolucionāri kaut kad ir sēdējuši,” joko izcilais komponists.

Operdziedātāja Inese Galante: “Jūlijs ir mākslas draugs ar lielo burtu” 

Izcilā latviešu operdziedātāja Inese Galante, kas guvusi ievērību ne tikai Latvijā, bet arī pasaules mērogā, teic atzinīgus vārdus par uzņēmēju Jūliju Krūmiņu. Viņš esot cilvēks, uz kuru allaž var paļauties.

Vasaras izskaņā Jūrmalā norisinājās starptautiskais pasaules un klasiskās mūzikas festivāls "The Best of Summertime ‒ aicina Inese Galante", kas ieņem godpilnu vietu Eiropas festivālu vidū. Starp festivāla viesiem bija arī uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš, kas ir ne tikai Ineses Galantes talanta cienītājs, bet arī viņas fonda un festivāla finansiāls atbalstītājs.

Operdziedātāja neskopojas teikt labus vārdus par Latvijā daudziem pazīstamo uzņēmēju. “Jūlijs Krūmiņš attiecībā pret festivālu un manu fondu vienmēr ir draudzīgs un ieinteresēts. Vienmēr uz viņu esmu varējusi paļauties. Viņš ir īsts mans un mākslas draugs. Es esmu laimīga, ka ar viņi iepazinos jau pirms Kristus nācis,” seno draudzību ar Krūmiņu raksturo Galante. Viņa neslēpj, ka ne vienmēr Jūlijam ir daudz brīvā laika, taču par saviem draugiem viņš nekad neaizmirst. “Tik aizņemts cilvēks, bet savējos nav izslēdzis no kalendāra. Viņš par saviem draugiem visu zina un vienmēr atcerēsies, bet darbi, kurus viņš veic, notiek ar vērienu. Visam, kam viņš pieskaras, ir vēriens un jēga. Lepojos ar viņa paveikto mākslas un sabiedrības labā,” uzsver izcilā operdziedātāja.

Krūmiņš dod patvērumu Kijevas Nacionālās operas solistei
“Pateicoties Jūlijam, esmu piepildījusi savus sapņus” 

Teju pusgadu, kopš Ukrainā plosās karš, Latvijā uzturējās Kijivas Nacionālās operas soliste Olga Matušenko ar savām atvasēm. Patvērumu, drošības sajūtu un darbu dziedātājai sagādāja miljonārs Jūlijs Krūmiņš.

Skatuves māksliniece stāsta, ka no Ukrainas izbraukusi ar bērniem, bet vīrs palicis tur. “Nebiju plānojusi doties bēgļu gaitās, pat bijām pieraduši pie notiekošā – sprādzieniem un krītošu raķešu trokšņiem. Tieši vīrs bija tas, kurš mums lika doties projām, jo karš Ukrainā turpinājās jau pusotru mēnesi,” paskaidro Olga.

Kā iekārtojās viņas dzīve Latvijā? Kā radās iespēja gūt Krūmiņa atbalstu? Skatuves māksliniece atklāj, ka viņai pēc atbraukšanas uz Latviju bijusi iespēja būt kādā pasākumā, kurā bija Raimonds Pauls un Jūlijs Krūmiņš. Viņa izmantojusi iespēju un parādījusi Raimondam Paulam savus uzstāšanās fragmentus no operas skatuvēm. Paulam patika dzirdētais, tāpēc viņš noteicis: “Redz, kur Jūlijs, viņš tev palīdzēs.” “Tajā pašā brīdī Jūlijs piezvanīja Latvijas Nacionālās operas direktoram Egilam Siliņam. Jau nākamajā dienā biju Operā uz noklausīšanos. Mani novērtēja, un es tiku pieņemta kā viesmāksliniece. Vēloties palīdzēt, Jūlijs mani iepazīstināja arī ar Siguldas opermūzikas svētku organizatoru Daini Kalnu un starptautiskās pasaules un klasiskās mūzikas festivāla The Best of Summertime – aicina Inese Galante organizatori Inesi Galanti. Tādējādi man bija lieliska iespēja uzstāties gan Nacionālajā operā, gan svētku programmā Siguldas pilsdrupās, gan uz izslavētās Dzintaru koncertzāles skatuves.

Esmu pateicīga par latviešu atsaucību, palīdzību un uzņemšanu,” stāsta dziedātāja, kura siltākos pateicības vārdus velta latviešu uzņēmējam: “Jūlijs ļoti pārdzīvo par notikumiem Ukrainā, jūt līdzi Ukrainas tautai un savu iespēju robežās atbalsta mūs. Viņam ir liela sirds un stingrs mugurkauls.”
“Iebraucot Latvijā, biju spiesta apmesties ļoti šaurā, trūcīgi iekārtotā dzīvoklītī Rīgas nomalē. Kad iepazinos ar Jūliju, viņš sagādāja darbu Opernamā un regulāri interesējās, vai mums kaut kās netrūkst. Laikā, kad Latvijā iestājās vasara, Krūmiņa kungs mums sagādāja mājvietu Jūrmalā, kur bērni pavadīja laiku pie jūras un apmeklēja sporta nodarbības. Esmu tikusies Latvijā ar citiem bēgļiem no Ukrainas un dzirdējusi, ka Jūlijs ir palīdzējis arī citiem – ar darbu vai dzīvesvietu. Dienā, kad Jūlijs ar draugiem medniekiem savā Siguldas īpašumā gatavoja paciņas ar gaļas konserviem un citiem gaļas izstrādājumiem nosūtīšanai uz Ukrainu, viņš deva iespēju paviesoties pie viņa. Redzēju, ar kādu entuziasmu viņš palīdz organizēt šo palīdzību no sākuma līdz beigām; no pirmās pārtikas paciņas līdz rūpēm par to, lai transportam pietiktu degvielas,” tā dziedātāja par viesošanos pie latviešu uzņēmēja.

“Protams, bija mirkļi, kad labajos un skaistajos notikumos es gribēju padalīties ar vīru. Skumīgi, ka tie apstākļi un fons, kas notiek Ukrainā, ir drūms. Gribu pateikties latviešiem un īpaši Jūlijam, ka viņš sniedza patvērumu un ļāva justies droši visus vasaras mēnešus.”
Šīs vasaras nogalē Kijivas Opera ir atsākusi darbu un izcilā operdziedātāja Olga Matušenko atgriezusies mājās.

Jānis Peters, dzejnieks

“Tagad, šajā rudens dienā, atcerējos tādas pašas dienas apmēram pirms 20 gadiem, kad pēc astoņu gadu kalpošanas atgriezos no Maskavas, kur pirmskara Latvijas sūtniecības ēkā pildīju pilnīgi atjaunotās Latvijas Republikas vēstnieka amatu. Padomju laika paziņa – Rīgas Kinostudijas filmu direktors, Valsts Kinematogrāfijas institūta absolvents Jūlijs Krūmiņš – jaunajā Latvijā bija kļuvis par vienu no pirmajiem nacionālajiem kapitālistiem, un tieši ar tādu kapitālista tvērienu iecēla mani par Raimonda Paula Kultūras centra jeb Parka teātra muzikālo projektu vadītāju.

Paula mūzikas centrs atradās Vērmanes dārzā, Vernisāžas telpās. Ko tikai mēs kopā ar Jūliju Krūmiņu un Raimondu Paulu tur nedarījām! Jūlijs uzcēla Vernisāžu, sakopa parku, bet mēs organizējām jaudīgu kultūras dzīvi jaunā vietā. Atklājām Oļega Skaraiņa veidoto pieminekli Latvijas un pasaules lepnumam – šaha lielmeistaram Mihailam Tālam, kurš tieši Vērmanes dārzā kā puišelis bija sācis spēlēt šo augsto spēli. Uzstāties Parka teātrī paguva Marija Naumova, toreiz mazpazīstama Rīgas dziedātiesācēja, bet pēc gada mūsu Marija kļuva par Eirovīzijas karalieni. Raimonda Paula Mūzikas centrā no Maskavas brauca uzstāties Oļegs Tabakovs, aktrise Inna Čurikova, vijoli regulāri spēlēja Alnis Zaķis, uzstājās Raimonds Pauls pats, 60 gadu jubileju Vernisāžā nosvinēja Uldis Bērziņš, izstādi sarīkoja pati Biruta Baumane; tika izstādīti aizjūras lielkapitālista Viļa Vītola iecienītā mākslinieka Jūlija Straumes darbi.

Biznesa pasaulei raksturīga dramatisma dēļ beidzās mūzikas centra darbība, savukārt Raimonds Pauls tika ievēlēts Saeimā.
Vai Vērmanes dārzs nav pats skaistākais Rīgas parks? Vēsturisko vārdu nost neņemsim, bet blakus Vērmanes kundzei allaž redzēsiet šarmanto Jūlija Krūmiņa kungu.

Un zīmīgi, ka savu 75. jubileju Jūlijs atzīmēja ar balli pretī paša atjaunotajam Vērmaņdārzam – Rīgas Latviešu biedrības namā. Pasākumu vadīja izcilie Dita Lūriņa-Egliena un Mārtiņš Egliens. Tā kā Jūlija jubilejā bija viesi no dažādām valstīm, krievvalodīgo publiku izklaidēja lieliskais satīriķis Maksims Galkins, kuru Jūlijs personīgi pazīst jau 20 gadus! Arī man bija gods tur būt un piedalīties. Tuvākajā reģionā izcilāku jubilejas sarīkojumu diez vai kāds vēl spēj sarīkot.

Vienmēr esmu varējis paļauties uz Jūliju – viņš vienmēr izdara apsolīto. Un nekad neatsaka palīdzēt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņam tik daudz draugu un labvēļu.

Ivars Kalviņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, zinātnieks un ķīmiķis, viens no mildronāta izgudrotājiem:

“Jūliju Krūmiņa kungu cienu, jo viņš domā ne tikai par savu un savas ģimenes biznesu – ikvienā projektā, ko veic, viņš padomā arī par to, lai ikvienam no apkārtējiem kas tiek. Paskatoties, piemēram, uz Turaidas kvartālu – tur katram garāmgājējam, kā vietējam, tā tūristam, ir iespēja nofotografēties pie Jūlija Krūmiņa dāmas skulptūras vai pie iespaidīgā, dzintaru simbolizējošā akmens, kas šurp tika atgādāts no Meksikas. Par saviem līdzekļiem Jūlijs šo akmeni attransportēja, nolīga tēlnieku.
Ir arī kāda cilvēciska īpašība, ko Krūmiņa kungā augstu vērtēju – tā ir prasme un vēlēšanās ieklausīties otrā. Gan kā sarunu biedrā, gan kā speciālistā. Profesionāļu viedokli uzzināt Jūlijam ir svarīgi, un viņš absolūti nekautrējas, ja kaut ko nezina. Izfiltrējot caur savu filtru daudzpusīgu informāciju, viņš izdara attiecīgus lēmumus. Un, manuprāt, pareizus lēmumus var izdarīt tikai cilvēks, kas vēlas zināt.

Mūs nesaista absolūti nekādas materiālas intereses, tāpēc ir viegli un patīkami komunicēt. Atšķirībā no vairuma turīgu ļaužu Jūlijs attiecas vienlīdzīgi pret ikvienu.

Par krimināllietu runājot, man vairāk šķiet, ka tā ir kaut kāda rēķinu kārtošana. Acīmredzot viņš kādam ir pārgājis pāri taciņai. Visticamāk, savas labticības dēļ. Tāds ļoti labestīgs skatījums uz pasauli viņam ir raksturīgs. Ja kāds ir ko labu izdarījis, pēc manām domām, pudele šampanieša jau nu ir pats mazākais, ko viņš būtu pelnījis. Paskatieties, cik interesanti tādas lietas notiek mūsu valstī – vienam automašīnas bagāžniekā atrod miljonus, bet tur viss ir kārtībā, bet pudele šampanieša – tur gan nav kārtībā! Tāpēc arī man šī visa krimināllieta izskatās kā izrēķināšanās, nevis nopietns, vērā ņemams nodarījums, kur prasās pēc tiesāšanas.

Es negrasos novērsties, bet gan patiesi priecājos un lepojos, ka esmu pazīstams ar Jūliju Krūmiņu. Un, ja viņš mani arīdzan vēl uzskata par draugu, tad man tas būtu pat pagodinājums.”

Gunārs Ķirsons, uzņēmējs, Lido restorānu grupas dibinātājs:

“Mēs ar Jūliju esam pirmie, kas Latvijā sāka veidot kooperatīvu un biznesu. Daudzas lietas esmu no viņa mācījies, piemēram, to, ka nedrīkst būt skops un ka ir jāpalīdz citiem cilvēkiem. Esmu pie viņa vērsies gan pēc padoma, gan ekonomiskā ziņā, un viņš vienmēr ir bijis atvērts. Turklāt Jūlijam ir raksturīgi palīdzīgu roku sniegt nevis simboliski un minimāli, bet gan maksimāli – lai cilvēks patiešām var sajust šo palīdzību vai atbalstu. Un par saviem labajiem darbiem viņš nekad nekur nevienam nav bļāvis.
Jūlija lielākā problēma ir tā, ka viņš ir atklāts un skaļi pauž to, kas viņam nepatīk vai izskatās negodīgi un nepareizi. Viņa mēle ir viņa ienaidnieks. Cilvēkiem jau nepatīk, ja viņiem aizrāda, un tad viņi sāk apmētāt ar akmeņiem.

Varu teikt tikai vienu – ja Latvijā būtu daudz tādu cilvēku kā Jūlijs Krūmiņš, mēs dzīvotu daudz efektīvākā valstī. Viņš tiešām šo valsti ciena un mīl, un ir paraugs ikvienam. Ja kāds ir saskatījis kādu nosodāmu rīcību, es domāju, ka tas nav pareizi.”

Lato Lapsa, žurnālists un vairāku grāmatu autors:

“Pēdējā laikā regulāri parādās ziņas par aizvien jaunām un jaunām labākajā gadījumā absurdām, sliktākajā – tiesiskas valsts pamatus graujošām prokuratūras celtām apsūdzībām. Kriminālprocess pret Ventspilī bojāgājušā bērna vecākiem, apkaunojošā kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata pret patriotu, kas noslīcināja Daugavā okupācijas simbolu – padomju lielgabalu, ākstīgā tiesāšanās, lai tikai Latgales pensionāre netiktu pie kompensācijas par policijas iznīcinātajām kaņepēm, padomju tautas tiesneša – okupācijas varas kolaboranta Romualda Vonsoviča – interešu aizstāvība, bēdīgi slavenā “karoga lauzēja” krimināllieta… Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt.

Aizvien pārliecinošāks ir iespaids, ka pašreizējo ģenerālprokuroru Juri Stukānu interesē nevis likuma vara, bet tikai un vienīgi paša ambīciju īstenošana un apšaubāmas ietekmes aģentu vajadzības. Jūlija Krūmiņa tiesāšana par “pateicību” šampanieša pudeles izskatā ir vēl viens no šādiem absurdiem un ākstīgiem kriminālprocesiem, kad valsts resursi tiek tērēti dažu skaidri nojaušamu personu interesēs.”

Larisa Guraija, restorāna "Kompots" Jūrmalā īpašniece:

“Tiklīdz viņš parādījās Jūrmalā, Turaidas iela izmainījās – tika novākts padomju piecstāvu grausts Turaidas ielas un Meža prospekta stūrī, tika uzbūvētas divas mūsdienīgas ēkas, kuru apkārtnē ir iekopti dārzi un skaistas skulptūras. Zinu, ka Jūlijs pats braucis uz vairākiem botāniskiem dārziem ārvalstīs, no kurienes vedis puķu un koku stādus. Kad redzēju viņa projektu Turaidas ielas pagarinājumam jūrā… Tas ir vērienīgs! Ko tādu tikai Jūlijs var īstenot. Manuprāt, Turaidas iela jāpārdēvē par Jūlija Krūmiņa ielu. Viņš ir viens no tiem Latvijas uzņēmējiem, kas ir ļoti daudz paveicis Jūrmalas pilsētas labā. Kādas ēkas ir uzcēlis Jūlijs – viņa būvētie viesnīcu kompleksi ir vienotā arhitektūras stilā ar “veco Jūrmalu”, kā arhitektūras pieminekļi; tie ir latviski un stila ziņā tādi silti un mājīgi. Viņš mīl savu zemi, un tas ir redzams it visā, ko viņš aiz sevis atstāj. Viņš jau ar saviem darbiem ir uzcēlis sev pieminekli!”

Viktors Lapčenoks, dziedātājs:

“Ar uzņēmēju Jūliju Krūmiņu esam pazīstami jau kopš 80. gadiem. Vienu laiku bijām kaimiņi – Iļģuciemā dzīvojām vienā daudzdzīvokļu mājā, kas bija gara, gara, ar vairākām kāpņutelpām. Kad sākās juku laiki, Jūlijs mani uzrunāja, aicināja satikties un solīja – ja man rodas kāda problēma, mēģinās risināt, un teica, ka ar viņa atbalstu vienmēr varēšu rēķināties. Kopš tā laika esmu jutis tādu ļoti svētīgu drošas aizmugures sajūtu. Jūlijs ir ļoti gudrs cilvēks, un ar viņu vienmēr ir ļoti interesanti parunāt. Nekad nav atteicis padomu, lai arī kādā jautājumā pie viņa esmu vērsies.

Principā viņš man ir ļoti daudz palīdzējis – gan aicinājis uzstāties savos ģimenes svētkos, gan koncertos. Nebūs melots, ka visi mani beidzamie ierakstītie diski līdz klausītājiem ir nonākuši, pateicoties Jūlijam Krūmiņam, kurš ir sponsorējis to ierakstīšanu un izdošanu. Tāpat Jūlijs mani ir vedis uzstāties uz vairākiem labdarības koncertiem vai arī finansējis manu uzstāšanos labdarības pasākumos. Nupat, šīs vasaras beigās, tāds notikums norisinājās netālu no Strenčiem, skaistā vietā Gaujas krastā, senā plosta pārceltuves vietā Pulkās, kur Valmieras novada iedzīvotājiem Jūlijs Krūmiņš uzdāvināja manu koncertu. Vasaras sākumā viņš šajā pašā vietā bija sponsorējis arī Bērnu svētkus Latvijas un Ukrainas ģimenēm. Strenču pusē man bija ļoti patīkami atgriezties – tur savulaik, ciemojoties pie radiniekiem, bērnībā bieži pavadīju brīnišķīgas vasaras.
Jā, par Jūliju man ir tikai vislabākās domas un atsauksmes. Viņš arī pirms vairākiem gadiem finansēja īpašas dokumentālas filmas uzņemšanu par mani. Kā skatuves māksliniekam, protams, man tas bija ļoti pagodinoši un patīkami. Vienmēr esmu izjutis no Jūlija cieņpilnu attieksmi gan kā dziedātājs, gan cilvēcīgi.”

Laima Vaikule, dziedātāja:

“Ir cilvēki, kas ir vienkārši atvērti, sirsnīgi un atsaucīgi; kas vairāk runā nekā kaut ko sliktu izdara. Brīnos, uzzinot kādas pretenzijas tiesai ir pret viņu. Tas ir smieklīgi.
Jūliju zinu ļoti daudzus gadus, esam draugi. Nekad neesmu manījusi, ka viņš censtos nopirkt kāda cita labvēlību. Cienu viņu kā atvērtu, gaišu, gudru cilvēku, kurš vienmēr tur vārdu. 
Ja man festivālam vajag uztaisīt galdu, viņš atsaucas, atsūta cilvēkus, kas var izgatavot tos galdus. Ja vajag ēdienu, ko pasniegt viesiem, Jūlijs sarunā ēdienu lētāk. Ja saslimstu ar angīnu, Jūlijam jautāju, vai nav zināma kāda laba daktere. Viņš uzreiz ies palīgā! Pat ja nevarēs atrast, viņš centīsies. Jo ir draugs. Viņš ir cilvēks, kam uzprasu – vai zini, kurā veikalā var labu arbūzu nopirkt. Viņš atbild, ka, jā, viņam labs draugs tepat Latvijā audzējot. Un viņš atved man arbūzu! Un vēl meloni! Vai tas būtu jāuztver kā kukulis? Nu nē taču, tā ir atsaucība! Labs cilvēks – tas tagad ir slikti? Skatos, arī pasaulē tā mēdz šodien būt – ja esi labs cilvēks, pret tevi kaut ko uzpūtīs un atradīs!
Nesaprotu, kā mums visiem dzīvot... Ja man kaimiņš palūdz, vai drīkst uztaisīt iebrauktuvi tuvāk manam žogam, es atbildu – lūdzu! Man nekas nav pretī. Un man neko pretī no viņa par to nevajag. Tādiem ir jābūt latviešiem – pretimnākošiem citam pret citu. Nemeklēt melno kaķi istabā, kur viņa nav. Ir nopietnas lietas, ar ko ir jānodarbojas! Ir skumji, ja sāk aiztikt cilvēkus, no kuriem būtu jāņem piemērs.

Kāda ir atšķirība starp latviešiem un krieviem? Tas, ka vieni zina, ka, aizejot ciemos, jūties kā mājās, bet neaizmirsti, ka esi ciemos. Latvietis vienmēr atnāk ar kūku, ar šampanieša pudeli, ar ziediem. Tā ir pieklājība, nevis labvēlības iegūšanas žests. 
Vēlu Jūlijam neņemt galvā visas tās nepatikšanas; tās ir tikai tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks. Ticu, ka saprāts uzvarēs un viss atrisināsies.”

Jānis Jurkāns, kādreizējais Latvijas Republikas ārlietu ministrs:

“Jūliju pazīstu 77 gadus. Dzīvojām vienā mājā un kopā uzaugām. Jūlijs ir tāds cilvēks – iemet viņu upē, viņš izpeldēs ar zivi mutē! Tāds ir Jūlijs. Savā garajā mūžā neesmu saticis enerģiskāku, ģimeniskāku cilvēku kā viņš. Ja Jūlijs būtu kādā ar ekonomiku saistītā amatā politikā, nešaubos, ka viņš zinātu, kā Latvijai pelnīt naudu un kā mūsu valsti dabūt uz zaļa zara. Latvijas politiķiem vajadzētu pamācīties no Jūlija Krūmiņa turēt vārdu. Viņš arī labi jūt cilvēkus un ap sevi pulcē krietnus, taisnprātīgus, godīgus cilvēkus. Uz Jūliju var droši attiecināt teicienu: pasaki, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas esi tu.
Būtībā visas problēmas, arī šī tiesvedība, ir tāpēc, ka Jūlijam ir laba sirds. Būtu jāņem vērā, ka esam padomju laika bērni, esam 50 gadu nodzīvojuši tajā režīmā un kultūrā. Mūs var izņemt laukā no Padomju Savienības, bet tādas ieražas kā, pasakot paldies, pasniegt šokolādi, šampanieti vai kūku, to ārā nevar izdabūt. Tāpat arī ciemos ejot, mēs sarūpējam ciemkukuli. Te jau nav runa par naudu, bet gan cieņas izrādīšanu vai pateikšanos ar žestiem, kas gandrīz neko nemaksā. Jūlijs ir cilvēks, kuru apslimis cilvēks var nakts vidū palūgt aizbraukt pēc zālēm, un Krūmiņš trauksies meklēt diennakts aptieku. Viņš vienkārši nevar nepateikties cilvēkiem par darbu un attieksmi, tas būtu pretēji viņa būtībai.

Biju klāt, kad Krūmiņš pirms gadiem pieciem izbūvēja sporta laukumu Rīgas Valdorfa skolai, kas atrodas Iļģuciemā, Baltā ielā 10. Tur savulaik bija Rīgas 7. pamatskola, kurā mēs ar Jūliju un Maestro Raimondu Paulu uzsākām savas skolas gaitas. Krūmiņš to izdarīja, jo tai skolai bija nodarījis lielu skādi – 6. klasē kādai meitenei bija nogriezis bizi un ar paštaisītu ieroci izšāvis mācību daļas vadītāja kabinetam logu. Tas notika pazemojuma dēļ, ko Jūlijs bija izjutis, kad klases priekšā, griežot aiz auss, viņš par kaut kādām blēņām tika nospiests uz ceļiem. Viņu toreiz izslēdza no skolas.

Dažus mēnešus vēlāk Jūlijs uzaicināja mani uz Rīgas 41. vidusskolu. Kāds no tās vadošajiem darbiniekiem bija piezvanījis Krūmiņam un lūdzis uzdāvināt skolai klavieres, jo esošās bijušas nokalpojušas un skolā vairs nevarēja notikt mūzikas stundas un koru mēģinājumi. Jūlijs toreiz sameklēja klavieres – skaistas, melnas – un uzdāvināja skolai. Tad viņš pats zvanīja Raimondam Paulam, Jurim Savickim, Aigaram Kalvītim, žurnālistam Arnim Krauzem, ģenerālim Jurim Ļabim un vēl dažiem šīs skolas zināmākajiem absolventiem. Mēs visi tikāmies skolas zālē. Raimonds bija uzaicinājis līdzi Lapčenoku, bija organizēts vērienīgs koncerts ar skaistām atmiņām.

Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps:

“Kad manā ģimenē bija traģiskā situācija ar dēla zaudēšanu, Jūlijs mūs ar kundzi cilvēcīgi un draudzīgi atbalstīja. To vienmēr atceros un atcerēšos.

Otra lieta, kas uzreiz nāk prātā, – viņš daudz dara, lai atbalstītu vērtīgas lietas Latvijā, kā mākslu un mūziku. Domāju, ka daudzi šo jomu cilvēki par to Jūlijam ir pateicīgi. Tai ziņā var pat teikt, ka esam kolēģi, jo viss, kas cilvēka dvēseli dara atvērtāku un maigāku, tas viss ir Dievam tīkams darbs.
Ir svarīgi, ka mums ir spēcīgi uzņēmēji Latvijā, jo no šiem nodokļiem, no tās labklājības, ko sarūpē uzņēmēji, dzīvo ļoti daudzi cilvēki, kā skolotāji, mediķi. Simpātiski ir arī tas, ka Jūlijs vienmēr ir atvērts dalīties ar citiem, izrādīt solidaritāti pret cilvēkiem. Viņš arī ir ļoti dzīvespriecīgs un sirsnīgs cilvēks, kam padodas uzmundrināt un likt otram pasmaidīt.
Esmu iesvētījis kādu viņa dzīvesvietu, un tajā sakarā mums sanāca arī par garīgām tēmām runāt. Taču pavisam nedaudz. Domāju, ka tās lielās un dziļās garīgās sarunas mums vēl ir priekšā.”

Daira Šalma, speciālais pedagogs Mežupes pamatskolā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem:

“Jūliju Krūmiņu pazīstu kopš 2013. gada, kad viņš Mežupes pamatskolai, kas iekārtota Purmsātu muižā, uzdāvināja klavieres, ko kādreiz bija spēlējis Maestro Raimonds Pauls. 2014. gadā īstenojām Sabiedrības integrācijas fonda projektu, taču šā projekta ietvaros mums nekādi nebija iespēja salabot pirmā stāva griestus, kas bija pilnīgi cauri un pa kuriem varēja redzēt otro stāvu. Sadūšojos un uzrunāju Krūmiņa kungu, kurš kā uz burvja mājiena atsūtīja komandu ar gudriem un darbīgiem cilvēkiem un materiāliem, un pēc nedēļas mums skolā jau bija gaišas, skaistas telpas ar jauniem griestiem! Viņš arī restaurēja muižas kompleksā vecās kāpnes, bet uz skolas jubileju uzdāvināja interaktīvo tāfeli, kā arī sponsorēja visus materiālus skolas ēdnīcai. Valsts finansē skolas, kas paredzētas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, diemžēl finansējums ir tāds, kāds ir, un esam spiesti meklēt palīdzību no malas.

Tas, ko Jūlijam vēlamies lūgt šogad, ir ļoti sasāpējis jautājums – mums skolā nav piemērotu labierīcību, kur bērns ar invalīda ratiņiem var iebraukt.
Jūlija Krūmiņa vārds mūsu skolā tiek pieminēts ar visu labāko, jo viņam esam pateicīgi visi – kā lieli, tā mazi.
Kopā ar Jūliju pie mums uz skolu atbrauca dziedātājs Viktors Lapčenoks un sniedza brīnišķīgu koncertu. Bērni bija neizsakāmi priecīgi redzēt šāda līmeņa mākslinieku. Pateicoties Jūlijam, pie mums koncertēja Liene Greifāne, uz kuras uzstāšanos bija sabraukuši bērni ar īpašām vajadzībām arī no vairākām citām Kurzemes skolām.

Pateicoties šādiem mecenātiem kā Jūlijs Krūmiņs, kā Teterevu fonds un citi, ir iespēja augt un attīstīties straujāk, nekā to spēj valsts ar savu finansējumu. Bet 74 bērni Mežupes skolā mācās jau tagad – viņiem tagad ir nepieciešami griesti, rotaļu laukumi, pielāgotas labierīcību telpas!
35 gadus ar šādiem bērniem strādāju, un, jā, tas ir darbs, ko veikt laikam nav pa spēkam visiem.
Pagājušogad, kad muižai bija 201 gada jubileja, Krūmiņa kungs sarūpēja apmaksātu ekskursiju mūsu skolas pedagogiem. Uzņemot šīs pozitīvās emocijas uz jaunā mācību gada sākumu, visi jutāmies uzlādējušies un gatavi rudens darba cēlienam!”