Pusgadu pēc divām sirds operācijām Jānis Jarāns atkal kāpj uz skatuves

Aizvadītā gada septembrī Jarāns nokļuva slimnīcā, kur bojāto sirds aortu aizstāja ar protēzi, turklāt pēc pirmās operācijas radās komplikācijas, tāpēc Jānim vēlreiz grieza vaļā krūškurvi, lai novērstu asins sarecējumus. Slimnīcā aktieris pavadīja gandrīz mēnesi, un tikai oktobra vidū devās mājās.

Pa šo laiku viņš veiksmīgi izgājis rehabilitāciju un pilnībā atlabis. Pat atgriezies uz teātra skatuves! “Pēc sirds “restaurācijas” jūtos lieliski! Ja neņem vērā to, kas šobrīd notiek pasaulē, tad man personīgi ir ļoti labi. Esmu atkal iekšā savā profesijā. Šobrīd spēlēju vairākās izrādēs – nedēļā ir vismaz pa divām. Man ir izrādes teātra klubā "Austrumu robeža", spēlēju Daugavpils teātrī, piedalos viesizrādēs Latvijas novados. "Austrumu robežā" tēloju izrādē "Liecinieks", ko esmu veltījis savam nu jau mūžībā aizgājušajam draugam ginekologam Voldemāram Lejiņam. Interesanta ludziņa, ko spēlējam kopā ar Aiju Dzērvi un Pēteri Galviņu.

Tas ir tāds ļoti sirsnīgs un emocionāls gabals, ko pašam patīk spēlēt, un arī skatītājiem patīk. Bet Daugavpils teātrī esmu mūziklā Pa laimes lāča pēdām kopā ar foršajiem talantiem un lielajām zvaigznēm Ilonu Bageli, Ati Ieviņu un citiem.”

Vaicāts, kāda loma tikusi šajā mūziklā, Jarāns atbild ar savu ierasto humoru: “Protams, ka galvenā. Netēlošu jau kaut kādu zaķīti vai lācīti. Es spēlēju tikai galvenās lomas – mani tā māksla ir pieradinājusi. Šoreiz esmu Teicējs. Turklāt izrāde ir latgaliešu valodā. Daugavpils teātrī jau kādās četrās izrādēs esmu spēlējis latgaliski. Man tas nesagādā grūtības, jo mani senči ir no Latgales. Pats gan esmu dzimis rīdzinieks un skaitos čiulis, taču vecmāmiņas no laukiem brauca ciemos, tāpēc latgaļu valoda manī saglabājusies.”

Nesen Teātra dienā Jānis priecēja skatītājus Bēnē. “Oi, tā bija izrāde "Precies, māsiņ!", ar kuru pirms vairākiem gadiem izbraukājām Ameriku, Latviju. Spēlējam kopā ar Raimondu Vazdiku un Gunti Veitu. Starp citu, Guntis ir ļoti labs aktieris, ne tikai forši dzied! Šī izrāde ir dziesmots “gabals”, kur publika dzied līdzi, no skatītājiem nāk smaidi, aplausi un ziedu kalni – kas vēl aktierim var būt patīkamāk, kā cilvēkiem sagādāt prieku! It sevišķi šajās dienās,” stāsta Jarāns.

Un kā ar veselību? Vai ir spēks izturēt tādu slodzi? “Protams! Pēc tam kad rudenī cilvēki jūsu žurnālā redzēja manu fotogrāfiju pēc operācijas, nāca man klāt, izteica līdzjūtību, novēlēja veselību, satraucās par mani. Arī tagad, kad kaut kur steidzos, skrienu pa darīšanām, noķer mani uz ielas un sauc: “Jāni, saudzē sevi! Vai tad tu tā vari skriet? Tu tak gandrīz biji beigts.” Nē, esmu dzīvāks par dzīvu. Un, protams, ka varu arī paskriet! Sirsniņa sataisīta lieliski. Dakteris Jānis Pavārs, kas mani operēja, pateica, lai tikai pēc gada atnāku atrādīties – tik pārliecināts par savu darbu viņš ir. Bet ir jau viņam jātic! Sirsniņai tik jādod slodze, lai asinis riņķo. Un, jo vairāk riņķos asinis, jo galva skaidrāka, domas labāk raisās! Skrienu, lecu, vingroju. Vairs nav pat aizdusas, kā tas bija agrāk. Arī vairs nesvīstu tik traki kā agrāk. Kādreiz izrādēs man sviedri gāzās aumaļām, bet tagad visu varu izdarīt bez tādas piepūles. Galvenais – negulēt pie televizora un neklausīties drūmās ziņas. Man viss ir kārtībā, pavasaris nāk, kaķi ņaud, golfa sezona tuvojas. Jābūt optimistam un jāmīl dzīve. Galvenais, lai pasaulē tas ārprāts beigtos,” dzīvespriecīgs ir Jānis Jarāns.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!