"Es sapratu, ka mirstu…" ļoti smaga cīņa ar kovidu bijusi mūziķim Kasparam Ansonam
Pagājis gads, kopš mūziķis un producents Kaspars Ansons piedzīvoja šausmīgākos mirkļus mūžā - viņš, saslimis ar Covid-19, sajuties, ka gals klāt.
Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", Kaspars saslima īsi pirms 2020. gada Ziemassvētkiem. “Sākumā jau nekas traks nebija. Lai neaplipinātu ģimeni, aizbraucu izolēties uz lauku māju un pirmās septiņas dienas tur pavadīju komponējot. Pat sarakstīju vairākas dziesmas, kas šogad veiksmīgi iekļuvušas Latvijas radiostaciju apritē. Viss jau it kā bija normāli, līdz pazuda oža un garša, bet vislielāko diskomfortu pašsajūtā sajutu tieši gadu mijā,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Kaspars.
Viņš tad pie jebkuras mazākas slodzes izjutis milzu aizdusu, trūka elpas, tirpa rokas un kājas un pat sāka zust samaņa. Protams, tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, un mediķi Kasparu nogādāja slimnīcā. Tur viņš pavadīja gan tikai divas dienas, jo veselības stāvoklis strauji uzlabojās. “Vēlāk aprunājoties ar ārstiem, tika pieļauts, ka tā bija panikas lēkme, tikai tajā brīdī es to neapzinājos. Visticamāk, tā arī bija, ka līdz ar tiešām ļoti slikto pašsajūtu sastresojos vēl vairāk, pacēlās asinsspiediens, un stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās, līdz ar to nāca virsū ģībonis. Tas bija ļoti smags brīdis, pat ļoti biedējošs,” atceras Ansons, sakot, ka pat padomājis, ka dzīvei pienācis gals.
“Sajūtas bija baisas. Nokāpu pa trepēm un jutu nenormālu bezspēku, vajadzēja atgulties. Sapratu, ka vajag atelpoties, atgūt elpu, bet to nespēju. It kā uz galvas būtu uzvilkts celofāna maisiņš, un es lēnām nosmoku. Paelpot varēju, taču ar katru elpas vilcienu šķita, ka skābekļa kļūst mazāk un mazāk. Tiešām padomāju, ka mirstu!” atzīstas Kaspars un, vaicāts, kas tobrīd galvenais ienācis prātā, neslēpj: “Patiešām ticēju, ka nu ir viss, ka “ātrie” pat nepaspēs ierasties
Bet visvairāk mani izbrīnīja, cik ātri es ar šo domu apradu, cik vienkārši to pieņēmu.
Sajūta biedējoša, apzinos, ka mirstu, bet... tik vienkārši bija nodomāt: “Tāda nu tā mana dzīvīte bija!”... Pats biju par to pārsteigts.”
Tobrīd kopā ar Kasparu bija arī viņa laba draudzene, dziedātāja Aija Andrejeva. Viņa arī bija inficējusies ar Covid-19, tāpēc varēja atbraukt ciemos. “Arī Aija pēc tam teica, ka no malas patiešām izskatījās, ka viss – es mirstu! Taču, par laimi, tik traki nebija,” tagad jau smaida Ansons, sakot, ka guvis interesantu pieredzi par dzīvi un tās vērtību: “Uh, kas tas bija par prieku, kad, atgriežoties mājās no slimnīcas, uztaisīju desmaizi, sajutu tās garšu! Padomāju, cik dzīve ir skaista! Tā bija ļoti, ļoti laba sajūta!”
Tagad mūziķim ar veselību viss ir kārtībā. “Šis ir stāsts ar labām beigām, lai gan šķita, ka beigas ir klāt,” nosaka Kaspars, vēlreiz uzsverot, ka nav zināms, vai sajūtas par drīzu galu izraisīja kovids vai slimības izraisītais stress, taču ir fakts, ka vēl mēnesi pēc atlabšanas viņš šķaudījis un klepojis, jūtot mugurā zem lāpstiņas sāpes. “Ja tās nāves sajūtas patiešām būtu izraisījis tikai kovids, nevis ar to saistītā panikas lēkme, tad, visticamāk, es tik ātri nebūtu atlabis,” teic Ansons, kurš jau pavasarī bija veselību atguvis pilnībā un pat spējis noskriet pusmaratonu: “Jā, pirmos divus mēnešus, kāpjot pa trepēm, vajadzēja apsēsties un atpūsties, taču tagad es nekādas sekas vairs nejūtu.”
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!
