Roka karalis ar unikālo balsi - ģimene, draugi un kolēģi dalās atmiņās par viņsaulē aizsaukto mūziķi Alex

Izcilā rokmūzikas dziedātāja Alex (īstajā vārdā Oļegs Andrejevs) mūžs izdzisa 27. decembrī 59 gadu vecumā. Viņš piedzima 1962. gada 10. oktobrī Daugavpilī, mācījās Višķu sovhoztehnikumā, sapņoja kļūt par plaša profila mehanizatoru, taču mūzika ņēma virsroku. Spēlējis bungas kolhozā Lāčplēsis, pēc armijas nonāca Ogres ansamblī "Metronoms", un tad izveidojās grupa "Opus Pro", kur Alex kā dziesmu līdzautors un neaizmirstamās balss īpašnieks uz visiem laikiem paliks atmiņā ar izcilām roka balādēm.

2011. gadā pēc ilgstošas pauzes viņš atgriezās uz skatuves, lai aktīvi sadarbotos ar bijušo grupas biedru Hariju Zariņu un savu meitu Aiju Andrejevu, bet pērn kopā ar "Opus Pro" izdeva jaunu albumu "Būsim kopā"... Un paralēli mūzikai Alex bija apguvis masiera arodu, pēdējos gados strādājot Ogres slimnīcā.

Pēdējie Ziemsvētki

Sēru vēsti par Alex nāvi pavēstīja viņa meita Aija, 27. decembrī sociālajā vietnē "Facebook" publicējot rokenroliski trakulīgi fotogrāfiju, kurā pie Ziemassvētku eglītes redzama pati ar vīru Jāni Aišpuru, Aijas māsa Laura ar savu ģimeni un arī Alex. Foto tapa parakstīts: “Šorīt no miega nepamodās mans un māsas tētis Alex (Oļegs) Andrejevs. Mēs tikko nosvinējām labākos Ziemassvētkus pasaulē, gluži kā bērnībā. Tēti, Ollij…”

Aijai ar tēti bija ļoti labas attiecības, un tieši Alex, meitai vēl pavisam mazai esot, teicis: “Tu simt punkti dziedāsi, dejosi vai spēlēsi teātri.” Viņš gan savu meitu necentās virzīt mūzikā, pat brīdinājis: “Tu pagaidām nesaproti, uz ko paraksties. Bet, protams, es atbalstu jebkuru tavu izvēli.” Alex arī ļoti sargāja savas meitas. “Mums bija ļoti stingrs tēvs. Laikam tāpēc, ka viņa darbs bija nakts koncerti, nakts dzīve, un viņš zināja lielā tusiņa otru pusi. Abas ar māsu tikām sargātas līdz pēdējam. Beigās jau laidāmies, un galu galā, protams, viņš saprata, ka mūs nenoturēs,” reiz intervijā izteicās Aija.

Bet kā visemocionālāko brīdi viņa atceras pirmo uzstāšanos kopā ar tēvu, kad 2004. gadā Krastmalā koncertā par godu Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā kāpa uz skatuves, lai 40 000 skatītāju izpildītu smeldzīgi skaisto balādi Tu un es. “Emocionālāka brīža man vēl nav bijis. Nevarēju iedomāties, ko nozīmē četrdesmit tūkstošiem dziedāt Tu un es. Tikai atceros, kolīdz izgāju uz skatuves, pūlis sāka bļaut. Tā enerģija, sajūta bija tāda – ah! Elpa sitās ciet no tā... lieluma, no asarām. Es pat varētu nedziedāt, tāpat arī palikt...” stāstīja Aija, piebilstot, ka viņai ar tēti balsis labi saskanējušas.

Savukārt pats Alex savā 50. dzimšanas dienā izteicās, ka viņam dzīvē ir divas mīlestības — mūzika un ģimene. “Meitas Laura un Aija ir mans lielākais spēka avots. Esmu ļoti lepns par savām meitenēm. Aija ir kļuvusi par lielisku dziedātāju, savukārt Laura pabeidza augstskolu un tagad iestājās vēl juristos. Prieks, ka viņas iet uz priekšu, dara to, kas viņām patīk un padodas. Viņas dzīvē nekur nepazudīs!”

Harijs Zariņš: “Draugi uz skatuves un ārpus tās”

“Latvijas rokmūzika ir zaudējusi pašu spilgtāko zvaigzni!” – to žurnālam "Kas Jauns" uzsver Harijs Zariņš, viens no rokgrupas "Opus Pro" izveidotājiem, kurš par Alex saka: “Mēs bijām ne tikai mūziķi no vienas grupas, mēs bijām draugi. Tādi pamatīgi čomi! Ar to arī viss ir izteikts.”

Abu ceļi pirmo reizi krustojās pirms 35 gadiem, kad Harijs ar grupas "Opus" mūziķiem nolēma izvaidot jaunu muzikālo apvienību un meklēja sev dziedātāju. “Alex tad spēlēja bungas Ogres ansamblī "Metronoms" un šo to arī uzdziedāja. Viņa balss materiāls bija unikāls, un tas nepalika nepamanīts. Ogrē mūziķu aprindās visi runāja par to talantīgo džeku ar unikālo balsi, tāpēc nebija ne divu domu, ka mums grupā vajag tieši viņu,” stāsta Harijs. Un atceras, kā devušies pie Alex piedāvāt sadarbību: “Viņš tad strādāja Lielvārdē, kolhozā "Lāčplēsis", par auto elektriķi. Braucām pie viņa un piedāvājām būt kopā ar mums. Atceros, kā pēc tam vēl braucu uz Lāčplēsi, lai Alex atprasītu no darba, lai viņš varētu tikt uz mēģinājumiem. Ar Alex pievienošanos tad arī tapa "Opus Pro"!”

Kopš tā laika Harijs un Alex kļuva par labiem draugiem. Kāds bija Alex? “Vispirms viņš bija (diemžēl nu jau jāsaka – bija) ļoti labs čoms! Citādi jau nevarētu tik daudz gadu kopā nostrādāt, ja ar otru cilvēki nesaproties, ja nav vienādu interešu un domu gājiena. Mēs bijām uz viena viļņa,” atbild Harijs Zariņš, turpinot: “Alex bija labsirdīgs, sirsnīgs un atklāts cilvēks. Godīgs un tiešs. Un, ja vajadzēja, arī skarbs. Alex bija īsts rokenrols.”

Par savu draugu Harijs teic, ka viņš bijis ar labu humora izjūtu. Alex arī ļoti patika dzīvnieki. “Viņam bija labradors, kurš bija dziesmas "Dzimene" videoklipa zvaigzne. Vēl arī Alex ļoti labi gatavoja. Viņam patika uzņemt viesus un cienāt ar paša sagatavotajiem gardumiem. Viņam patiešām ļoti labi sanāca, un arī ēdienu pagatavošanā viņš bija meistars.”

Harijs stāsta, abiem saskanējis gan mūzikā, gan dzīvē. “Viņš bija ļoti talantīgs un ar unikālu balsi, un mūzikā mēs, manuprāt, bijām superīgs tandēms. Bieži vien muzikālie materiāli un jaunas idejas mums tapa pat tad, kad ģitāras nebija pa rokai. Arī tad, kad darbojos jau citā muzikālajā apvienībā, saglabāju saikni ar viņu. Mēs pat visus šos gadus ik pa brīdim turpinājām muzicēt kopā. Pēdējā kopīgā uzstāšanās bija šajā vasarā,” skumji nopūšas Harijs Zariņš.

Vents Armands Krauklis: “Leģenda Latvijas mūzikā”

“Tas jau ir par traku. Alex... Vēl viens seno dienu bohēmas biedrs aizgājis. Čomu kompānija aizsaulē lielāka nekā šaizemē,” uzzinot par sēru vēsti, sociālajos tīklos izteicās Valkas novada mērs, grupas "Bumerangs" mūziķis Vents Armands Krauklis.

Viņš žurnālam "Kas Jauns" stāsta, ka ar Alex viņu iepazīstinājis izcilais roka ģitārists Harijs Zariņš, un atceras kādu amizantu detaļu: “Harijam bija kafejnīca Ogrē, bet man - krodziņš Valkā. Un Harijs man ieteica, ka Ādažos var dabūt kvalitatīvu Latvijā ražotu spirtu, ko izmantot kokteiļu taisīšanā. Tā mēs ar Hari kopā braucām pēc spirta, un, protams, ik pa laikam notika kopīgas neformālas degustācijas. Un, kad Harijs nodibināja grupu "Opus Pro", tad gluži loģiski sapazinos arī ar Alex.”

Par Alex Vents saka: “Jau tad viņš Latvijas mūzikā bija leģenda – dziedātājs ar tik unikālu balsi. Arī tad, kad Igo vietā bija uzaicināts projektā Rīga doties uz Ameriku, piedeva papildu auru – jā, Alex ir zvaigzne. Taču tajā pašā laikā mani pārsteidza, cik viņš bija vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Viņam absolūti nebija ne mazākās zvaigžņu slimības, ko nevarētu teikt par citiem tā laika populārajiem mūziķiem.”

Vents Armands Krauklis atceras, ka dažādos lielos pasākumos aizskatuvē grupa "Bumerangs" bohēmu baudīja kopā tieši ar "Opus Pro" puišiem. “Vai tā bija "Mikrofona aptauja", vai kāds cits lielkoncerts, turējāmies kopā. Mēs jau arī toreiz bijām mega populāri, zvaigznes, mums vienmēr bija nauda un ģērbtuvēs gardi dzērieni. Un arī Alex ar "Opus Pro" bija zvaigznes. Bet ne jau tāpēc mēs ģērbtuvēs tusējām kopā. Vienkārši tāpēc, ka viņi bija forši čaļi, ar viņiem vienmēr atradās tēmas, ko apspriest. Un Alex bija superīga humora izjūta, tāpēc šajos tusiņos arī kārtīgi izsmējāmies. Mēs vispār vairāk tusējām ar rokmūziķiem. Jā, šlāgeros mēs bijām karaļi, taču pašus vilka tikties ar "Opus Pro" un "Līviem". Arī ar Daini Virgu un Jāni Grodumu. Un nu viņiem debesu ansamblī ir pievienojies arī Alex,” žurnālam "Kas Jauns" emocionāli atmiņās dalās Vents Armands Krauklis.

Rolands Majors: “Alex nekad netaupījās”

Grupas "Colt" ģitārists Rolands Majors savās atmiņās par Alex padalījās publiski sociālajos tīklos. Lūk, ko viņš ierakstīja savā profilā Facebook: “Es ar Aleksi tā pa īstam iepazinos apmēram ap 2006. gadu, kad Ogres estrādē bija "Nazareth" un "Opus Pro" koncerts. Kādreiz starplaikus neaizpildīja dīdžeji vai runas, bet gan striptīza priekšnesumi, biju nepilngadīgs un tiku pasākumā kopā ar grupu, palīdzot aiznest pa kādam ģitāras kombim un statīvam. Es teiktu, ka man ir paveicies, vēl ar šodienas skatu es varu droši teikt, ka kvalitatīvākus koncertus es Latvijā neesmu redzējis un Alex bija viens no retajiem pasaules līmeņa dziedātājiem – tam bez jautājumiem varēja piekrist visi, kā kolēģi profesionāļi, tā klausītāji un arī tie, kas ir dzirdējuši vien pāris dziesmu. Alex ir bijis nepārspēts, neaizvietojams un pilnīgi noteikti labākais hārdroka dziedātājs Latvijā, tāpēc man trūkst vārdu, cik ļoti žēl man ir par notikušo.”

“Alex bija traģiska personība ar smagu raksturu, viņš bija līdz kaulam godīgs, brīvs, un viņu neinteresēja, ko kāds cits par viņu domā, pie kā nezinātājam vajadzētu nedaudz pierast. Viņš bija labākais draugs draugiem un lielākais ienaidnieks ienaidniekiem. Viņš nekad nečīkstēja un, lai kā pats justos, gāja un dziedāja koncertos. Te jāpiemin, ka, dziedot šo mūziku, parasts dziedātājs fiziski varētu izturēt divus gabalus, taču Alex gāja un močīja līdz galam, nemeklējot vieglākos ceļus. Alex vienmēr staipīja līdzi ar skoču salīmētas un ar melno marķieri rakstītas kartona tekstu lapas, kas bija nomīdītas apaviem un sen vairs kopā neturējās, viņš zināja visus tekstus nakts laikā, taču vienmēr tos izlīmēja pa skatuvi un teica: “Tas drošībai”.

Alex bija cilvēks cirks. Šā vārda labā nozīmē, jo viņš bija tik harismātisks, ka varēja darīt gandrīz jebko. Esmu redzējis, ka viņš tā iegrieza mikrofona statīvu, ka Haris par mata tiesu izvairījās no smaga dzelzs statīva kājas, un citādi tur koncerts būtu bijis beidzies, tas bija akrobātisks triks! Alex nekad necieta, ka kāds cits grib noteikt, ko viņam darīt, ko spēlēt, un vadīt koncertu viņa vietā. Bija gadījums, kad ar īsu ievadu tūlīt jāskan nākamajai dziesmai un kāds no zāles kliedz “Rozā lietus!”, bet Alex pretī prasa: “Kas? Nav ieliets?!”. Protams, nākamais nebija "Rozā lietus", taču, esot ceļā ar Alex, kuriozu nekad nav trūcis, un par tiem varētu uzrakstīt grāmatu.”

Jānis Aišpurs un pirmais autogrāfs

Mūziķis, Aijas Andrejevas dzīvesbiedrs Jānis Aišpurs sociālajos tīklos atzinās, ka jau kopš bērnības bijis liels Alex fans: “Viņam es prasīju pirmo autogrāfu mūžā, kad man bija 14... Viņa dziedātās dziesmas esmu 100 reižu dziedājis draugu lokā klases vakaros, pie ugunskura, koncertos… Esmu apbrīnojis, kā viņš dzied, cik firmīgi, aizkustinot līdz zosādai, paņemot līdz kaulam... Un bija tas prieks ar viņu kopā muzicēt, kopā “iemaukt” powervokalā tamdēļ vien, ka tas sagādā prieku, tamdēļ, ka jāspēj turēt līdzi Ollijam, tamdēļ, ka viņš bija rokstārs savā būtībā, no kura bija, ko pamācīties... R.I.P., un lai Tev tur labi sadziedas ar pārējiem dižajiem…”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!