Vesterns latviešu gaumē. Filmas "Wild East. Kur vedīs ceļš" recenzija

Eva ir aristokrāte, jauniete, kura uzaugusi baltvācu barona aizbildniecībā. Īsi pirms barona ieplānotajām Evas laulībām ar kādu savdabīgu Vīnes grāfu jaunā dāma un viņas guvernante Magda nolemj pretoties barona iecerēm un īsteno bēgšanas plānu. Taču notiekošajā negaidīti iesaistās latviešu zemnieks Mikus, kuru nu tur aizdomās par jaunās dāmas nolaupīšanu. Barona rokaspuiši, valsts kriminālizmeklētājs, ungāru kovbojs un citi varoņi dodas ceļā, lai pazudušos jauniešus atrastu, jo Eva, kā izrādās, ir lielu bagātību mantiniece.

Krāsaina izklaide

«Wild East. Kur vedīs ceļš» nav vēsturiska filma un uz dokumentālu patiesību nepretendē. Tā ir krāsaina piedzīvojumu izklaide ar komēdijas un pat detektīva elementiem. Tā kā latvieši tomēr nav nekāda vesternu meistaru nācija, šī Kažas filma drīzāk jāuztver kā veselīga parodija par šo žanru – galu galā viņam izdevies, kā pats saka, «mežonīgos Rietumus pārcelt uz tādu pasaules daļu, ar kuru šis jēdziens nesaistās vispār nemaz». Žanru sajaukums mūsdienās nav reta parādība – ne vienai vien izcilai (un, protams, arī mazāk izcilai) filmai pēc noskatīšanās, ja kāds prasa, kas tad tas īsti bija, žanrisku vērtējumu sniegt ir grūti. Ar «Wild East. Kur vedīs ceļš» gan ir vieglāk – to tiešām itin mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem var dēvēt par izklaidējošu piedzīvojumu filmu.

«Šī būs ļoti jaudīga un dinamiska kino pieredze, kuru vēlos nest skatītājiem. Interese par vesternu man ir jau kopš bērnības. Šis žanrs ir ārprātīgi kinematogrāfisks, ne velti tas ir viens no pirmajiem kinožanriem, kas izteikti balstās kino vizuālajos elementos, aktīvā darbībā. Latvijas kino tāds tīrs piedzīvojumu žanrs sen nav bijis,» uzsver Matīss Kaža. Jāpiekrīt, jo pēc filmas noskatīšanās pirmās asociācijas ir: kas tāds nav redzēts kopš «Vella kalpu» laikiem. Notikumiem, piedzīvojumiem, spraigām pakaļdzīšanās un apšaudes ainām un asprātīgiem jokiem bagāts kino. Tieši tāds, kādu varēja un gribējās sagaidīt. Galu galā, pirms pusotra gada rakstot par Matīsa Kažas tolaik jaunāko filmu (dokumentālo darbu «Klejotāji»), teicu šādus vārdus: «Potenciāls un ķēriens viņam ir, un es, piemēram, ar nepacietību tagad gaidīšu tikai 24 gadus vecā Kažas nākamo darbu – pirmo latviešu vesternu «Kur vedīs ceļš», kas solās būt vizuāli jaudīgs.» Pandēmijas dēļ gan «Kur vedīs ceļš» laikam pie skatītāja nonāca mazliet vēlāk, nekā gaidīts, un pa vidu Kaža pamanījās radīt savu filmizrādi «Kino un mēs», taču gaidīšana bija tā vērta.

Stāsts par pieaugšanu

Filmā netrūkst ne kolorītu tēlu – bauda ir skatīties gan uz Egonu Dombrovski mēma ungāru kovboja tēlā, gan Vili Daudziņu pašapmierināta izmeklētāja lomā un vēl, un vēl, ne arī savērptu sižeta līniju. Un visam caurvijas arī stāsts par jaunu cilvēku likteni ļoti sarežģītos laikos. Tādā, kādi jau īstenībā valda šobaltdien. Kā saka Kaža (un viņam var tikai piekrist), tas ir stāsts par pieaugšanu laikā, kurā par savu nākotni nevaram būt droši. Arī par cīņu pret netaisnību, tajā skaitā sabiedrības sašķeltību, koloniālismu, neiecietību, aizraušanos ar varu. Un, lai gan darbība risinās pusotru gadsimtu senā pagātnē, vērīgākie skatītāji filmā saskatīs paralēles ar mūsdienu pasauli.

Galvenajā lomā iejūtas aktieru Kaspara Zvīguļa un Sandras Kļaviņas meita Žanete Zvīgule, viņai līdzās spēlē jaunais Dailes teātra aktieris Toms Veličko. Kolorītās lomas filmā spilgti iznes arī Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Egons Dombrovskis, Andris Keišs, Niklāvs Kurpnieks, Agnese Budovska, Inese Kučinska, Jānis Skutelis un citi aktieri. Īpaši jau filmas jokdaru loma uzticēta trim vīriem, ko režisors Matīss Kaža ekspluatēja savā neparastajā, vienā ainā uzņemtajā komēdijā «Kino un mēs». Arī «Wild East. Kur vedīs ceļš» satiekas Egons Dombrovskis, Andris Keišs un Jānis Skutelis, sniedzot tiešām asprātīgu humora devu. Jāuzteic filmas skaņu celiņš – tur skatītāju gaida ne viens vien pašmāju avangardiskās popgrupas «Ezeri» līdera Miķeļa Putniņa sarūpēts pārsteigums. Pateikšu priekšā vien to, ka pārveidot dižā Imanta Kalniņa lieliskās dziesmas viņam sanāk tik labi, ka pašam oriģinālautoram nevarētu būt ne mazāko pretenziju.