Aktieru komanda ceļā pēc "Lielā Kristapa" - filmas "Kino un mēs" recenzija

Filmizrādē "Kino un mēs" Matīss Kaža kopā ar Latvijā pazīstamo aktieru un filmas līdzautoru trijotni – Andri Keišu, Egonu Dombrovski un Jāni Skuteli – pievēršas iemīļotajām padomju gados uzņemtajām latviešu filmām «Ezera sonāte», «Mērnieku laiki» un «Dubultslazds», mēģinot saprast, kāpēc tās uzņēma tieši tā.

Klasikas aizkulises

Aktieru trijotne, atveidojot režisorus, operatorus, scenāristus, kritiķus un aktierus, ar komiskām un izklaidējošām ainām atklāj leģendārās Rīgas Kinostudijas aizkulises. Izrādās, slavenie režisori, operatori un aktieri savulaik piedzīvojuši dažādas amizantas likstas un savstarpējus konfliktus, lai radītu mākslas darbus, kas tagad jau kļuvuši par plaši pazīstamu klasiku. Filmizrāde piedāvā kuriozus no uzņemšanas laukumiem, mākslas padomes sēdēm, ieskatu vēstures lappusēs un kino klasikas ainu inscenējumus jaunos un negaidītos veidos.

Keišs – kā Lilita Ozoliņa!

Pandēmijas laikā režisors Matīss Kaža radījis ko tādu, kas Latvijas kino vēl nav redzēts – «Kino un mēs» ir pirmā pašmāju spēlfilma, kas uzņemta vienā nepārtrauktā kadrā. Gluži kā teātra izrāde, kur galvenajiem aktieriem nemitīgi seko operatori. Savukārt aktieri, kuru filmā ir akurāt trīs, iejūtas leģendāru Rīgas Kinostudijā radīto darbu tēlos (un ne tikai). Tā nu prieks vērot, kā Andris Keišs atveido gan Gunāru Cilinski, gan Lilitu Ozoliņu, kā Jānis Skutelis iemiesojas gan «Mērnieku laika» Ķencī, gan runcī, kā Egons Dombrovskis tēlo režisoru Aloizu Brenču un pat kinozinātnieku Ābramu Kleckinu.

Ko izsmieties ir gan skatītājam, gan arī pašiem – grūti saprast, kā visiem trim izdevies noturēties bez smiešanās visas filmas garumā, ņemot vērā, ka darbs taču radīts kā viena nepārtraukta aina. Taču filma veidota tik meistarīgi, ka jebkura izkrišana no lomas te var tikt uzskatīta ne par defektu, bet pat par efektu.

Ar godbijību un uzmanīgu ironiju

Uz trim Rīgas Kinostudijā padomju gados radītajiem šedevriem režisors Kaža un aktieri skatās gan ar pietāti, gan smalku ironiju un pat uzmanīgu sarkasmu. Ļauj uzmanīgāk ieskatīties daudziem tik zināmās ainās, paskatīties no cita skatupunkta un atklāj arī aizkulises – ne mirkli nezaudējot filmai raksturīgo neparastumu un humoru, gan paironizējot par sevi un citiem, gan cits citu uzslavējot. Ne velti aktieru komanda kā vesels ansamblis nominēta arī «Lielā Kristapa» balvai kategorijā «labākais aktierdarbs», lai gan komiķa Jāņa Skuteļa veikums tomēr pašmāju kino galvenās balvas vērts nez vai būtu. Bet nu – ja jau divi to šķiet godam pelnījuši, neies jau trešo tēva dēlu bešā atstāt.

«Kino un mēs» galvenie tēli gan nav tie, ko atveido Keišs, Dombrovskis un Skutelis. Tā ir reiz tik varenā Rīgas Kinostudija, kuras simbolu – gaili – visi trīs sveicina nemitīgi, tikko ierauga. Un arī filma beidzas ar saldsērīgām atvadām no Rīgas Kinostudijas gaiļa, kas paliek kā simbols visiem tiem šedevriem, kas pirms dažiem desmitiem gadu tepat mūsmājās radīts.

SKATĪTĀJU VIEDOKĻI:

Jānis Ābele, režisors

Vai tā ir filma? Vai arī drīzāk izrāde? Tas pat nav svarīgi. «Kino un mēs» ir, iespējams, oriģinālākais piedzīvojums, kas tapis attālinātās mākslas laikā. Šis darbs ir humora pilna «ķenča» cepures noņemšana un paklanīšanās pašmāju slavenāko filmu un to radītāju priekšā, neiztiekot bez asprātīgas ironijas, pat sarkasma. Tomēr pieredzes bagātie aktieri kopā ar jauno režisoru Matīsu Kažu visam ir atraduši gaumīgu balansu, piedāvājot izklaidējošu teātra izrādi vidējas filmas garumā, pēc kuras prom aiziesiet mazdrusciņ zinošāki kā atnācāt.

Zane Dzene, kinokritiķe

Pirms skatīties «Kino un mēs», ir vērts izpildīt mājasdarbu un noskatīties trīs filmas, ap kurām būvēts Matīsa Kažas darbs («Mērnieku laiki», «Ezera sonāte», «Dubultslazds») un iepazīties ar trīs kungiem, kuri devušies šajā starpdisciplinārajā ceļojumā: aktieriem Andri Keišu, Egonu Dombrovski un komiķi Jāni Skuteli. Lobot laikmetu kārtas, vētījot padomju laikā tapušo Latvijas kino un visu dāsni aplaistot ar mūsdienīgām iespējām un skatījumu, Kaža ir brīvs no obligātā patosa un kopā ar operatoru Aleksandru Grebņevu aizved ekskursijā pa latviešu kino, sev piešķirot asprātīga gida lomu.