Ķermeņa valodas eksperte norāda, ka princis Harijs ir pārliecības pilns "darboties solo", bez Meganas

Nesen sabiedrības vērtējumam nodots reklāmas rullītis jaunajai piecu sēriju dokumentālajai filmai “The Me You Can’t See”, kuru izrādīs "Apple TV" platforma un kurā Saseksas hercogs centīsies lauzt dažādus iesīkstējušus mītus par garīgo veselību.

Harijs norāda, ka atklāta izrunāšanās un vēršanās pie citiem pēc palīdzības ir “spēka pazīme”, un brīdina, ka aizvadītā gada ietekme uz cilvēku garīgo veselību būs jūtama “vēl desmitiem gadu”.

Analizējot prinča uzvedību šajā video sižetā, ķermeņa valodas eksperte Džūdija Džeimsa ievērojusi viņa ķermeņa valodā žestus, kas liecina par pieaugošu pārliecību.

“Kādā brīdī mēs viņu redzam daļēja profesionāļa lomā, kā terapeitu vai konsultantu, kurš dalās pieredzē, sniedz palīdzību un padomu, bet citā brīdī redzam, ka viņš runā pats par savas dzīves traģēdiju,” intervijā izdevumam “The Mirror” norāda Džeimsa.

“Pēc “Harija komiķa” Džeimsa Kordena šovā un "dusmīgā Harija" pirmajā Opras intervijā tagad mēs redzam daudz mierīgāku un apņēmības pilnāku vīrieti, kurš jūtas harmoniski un pašpārliecināti arī viens pats - solo, tikai ar nelielu atsauci uz Meganu. Turklāt ir jaušams viņa paša spēka signālu pieaugums.”

Jaunā dokumentālā projekta reklāmas rullītī skatāms arī neliels fragments ar Hariju viņa mammas princeses Diānas bērēs, kad princis bija vien 12 gadus vecs.

Harijs jau agrāk ir izteicies, ka uzskata - viņu tolaik nevajadzēja lūgt ceremonijā piedalīties tik publiski.

2017. gadā – 20 gadus pēc princeses Diānas nāves – intervijā izdevumam “Newsweek” princis norādīja: “Man tikko bija mirusi mamma, un man vajadzēja iet šo garo ceļu aiz viņas zārka. Līdzās bija tūkstošiem cilvēku, kas mani vēroja, un vēl miljoni skatījās savos televīzijas ekrānos.”

“Es domāju, ka nekādos apstākļos to nevajadzētu lūgt darīt nevienam bērnam. Es nedomāju, ka tā vairs notiktu mūsdienās.”

Aizvadīto gadu laikā princis Harijs ir daudz runājis, kādas sekas uz viņa garīgo veselību atstājusi mammas nāve, kā arī tas, ka viņš uzaudzis karaliskajā ģimenē visas sabiedrības acu priekšā.

“Nevienu nav jāvaino. Es nedomāju, ka mums vajadzētu rādīt ar pirkstu vai kādu vainot. Bet kad runa ir par bērnu audzināšanu - ja es piedzīvoju sāpes vai ciešanas, ko mans tēvs vai abi vecāki ir pieredzējuši, - es gribu būt drošs, ka pārraušu šo apburto loku, lai nenodotu to tālāk nākamajai paaudzei.”