Nākampavasar Rīgā muzicēs leģendārais poproka duets "Sparks"

Sagaidāms, ka koncertā jaunā albuma kompozīcijas papildinās virkne nu jau 50 gadu garās karjeras laikā tapušo hitu: "This Town Ain't Big Enough for Both of Us", "Cool Places", "When Do I Get To Sing “My Way”", "The Number One Song in Heaven", "My Baby's Taking Me Home", "When I'm With You" un citi.

Trešdien, 31.martā, no plkst. 11.00 “Biļešu serviss” reģistrētajiem lietotājiem būs iespēja pirmajiem iegādāties biļetes. Visiem pārējiem interesentiem biļetes pieejamas no ceturtdienas, 1.aprīļa.

Nu jau vairāk nekā 50 gadu pastāvēšanas laikā grupa “Sparks” iemieso, šķiet, pasaules popmūzikā ilgāko un noturīgāko divu brāļu mijiedarbību. Grupas kodolu veido ģērbšanās un izturēšanās ziņā vienmēr uzsvērti nopietnais, pat drūmais dziesmu autors un taustiņistrumentālists Rons Meils un viņa galējs pretstats - ārkārtīgi spilgtais un hiperaktīvas enerģijas pārpilnais solists Rasels Meils. Rona ritmiskā un vienlaikus komplicētā sintezatora spēle un Rasela plašais balss diapazons, kas brīžam uztraucas pat operetiska falseta augstumā, kļuvuši par “Sparks” vizītkarti. Un, protams, inteliģenti izsmalcinātie, bet dažkārt gana provakatīvie dziesmu teksti, kuros rodamas atsauces klasiskajā literatūrā, tai skaitā Šekspīra daiļradē.

Taču pats galvenais, ka, neskatoties uz tik ilgu karjeru, brāļu tandēms joprojām ir vispusīgi ražīgs, turpina radīt inovatīvu un vienlaikus pieprasītu muzikālo materiālu, turot augstu inteliģentās un stilīgās popmūzikas latiņu.

“Sparks” aizsākums (tad vēl ar nosaukumu “Halfnelson”) datēts ar 1968. gadu, kad brāļi Kalifornijas universitātē studēja kino un teātra lietas. Četrus gadus vēlāk grupa tiek pārsaukta par “Sparks” un izlaiž divus albumus.

Negūstot cerētos panākumus dzimtajās ASV, 1973. gadā brāļi pārceļas uz Lielbritāniju, kas iezīmē pozitīvu pavērsienu grupas attīstībā. Ar albumu “Kimono My House” (1974) viņi spilgti uzmirdz pie glemroka debesjuma, kurā jau gozējas tādi vārdi kā Deivids Bovijs un “Roxy Music”. Albuma singls "This Town Ain't Big Enough for Both of Us" sasniedz britu topa otro vietu, kas joprojām ir grupas augstākais oficiālais sasniegums un koncertu dziesmu saraksta neatņemama sastāvdaļa.

Kopumā šajā “Lielbritānijas posmā” grupa izlaiž trīs albumus, kas aptver iezīmīgākos viņu 70. gadu panākumus glemroka laukā. Tāpat atzinības trūkums dzimtajās ASV pretēji atpazīstamībai Eiropā turpmāk nosaka to, ka “Sparks” tiek uztverta par mūsu kontinenta grupu.

Nākamo būtisku daiļrades attīstības, vai drīzāk kardinālu pagrieziena punktu nosaka iepazīšanās ar producentu Džordžo Moroderu. Par disko un elektroniskās mūzikas “tēvu” dēvētais Moroders producēja “Sparks” 1979. gada albumu “Nr. 1 in Heaven“, atstājot uz brāļiem ļoti stipru iepaidu. Lai arī turpmākā daiļradē grupa vēl eksperimentē ar dažādiem stiliem, tai skaitā roku, par pamatu kļūst sintezatorā balstīta mūzika. No šī brīža “Sparks” sāk dēvēt par vieniem no sintīpopa aizsācējiem.

1983. gadā iznākušais albums “In Outer Space” ar hitiem "Cool Places" (50. un augstākā jebkad sasniegtā vieta ASV topā), "All You Ever Think About Is Sex" un "Popularity" nonāca arī tā brīža Latvijas muzikālajā apritē, ļaujot lielai daļai mūsu klausītāju pirmo reizi iepazīt un iecienīt šo apvienību. Kopumā 80. gadi “Sparks” ir ļoti ražīgi – grupa laiž klajā septiņus albumus.

Savukārt 90. gados brāļi nonāk zināmās radošās krustcelēs, ko apliecina tikai divi albumi. 1994.gadā iznāk labi novērtētais albums “Gratuitous Sax & Senseless Violins”, kas mūs aplaimo ar "When Do I Get to Sing “My Way”" - vēl vienu megahitu, bez kura tagad nav iedomājama “Sparks” daiļrade. Un “Plagiarism” (1997) - albums, kurā apkopotas viņu pašu dziesmu kaverversijas, sadarbībā ar “Faith No More”, “Erasure” un Džimiju Samervilu.

Pēc radošajiem meklējumiem 90.gados šajā gadsimtā brāļu tandēms, šķiet, atkal ir atradis savu ceļu.

2002. gadā viņi iepazīstina ar stilistiski pārsteidzošu albumu “Lil' Beethoven”, kurā sintezators imitē stīgu orķestra un kora skanējumu, kurus papildina ritmiski un verbāli eksperimenti. Citu radošo šķautni iezīmē pēc Zviedrijas radio pasūtījuma tapušais mūzikls “Seduction of Ingmar Bergman” (2009). 2015.gadā muzikālā pasaule uzzina par “Sparks”  un skotu alternatīvā roka “Franz Ferdinand” sadarbības augli – supergrupu “FFS” -, kas klajā laida tāda paša nosaukuma albumu un sniedza virkni ļoti labi apmeklētu koncertu abpus Atlantijas okeānam.

Paralēli “Sparks” laiduši klajā vairākus kritiķu un publikas labi novērtētus albumus: “Hello Young Lovers” (2006), “Hippopotamus” (2017) un pagājušajā gadā izdoto “A Steady Drip, Drip, Drip”. Kopā “Sparks” ierakstījuši 24 studijas soloalbumus, vienu koncertalbumu un vienu albumu sadarbībā ar “Franz Ferdinand” (kā FFS).