Veselības likstu vajātais Meijers grāmatā stāsta par Latvijas šovbiznesa neredzamajām aizkulisēm

Meijers jau sen gribējis rakstīt un šogad janvāra beigās jutis, ka pienācis īstais brīdis. Intuitīvi apjautis, ka gadīsies kaut kas nelāgs, un laimīgā kārtā grāmatu paspējis dabūt gatavu vēl pirms likstām ar veselību. Tagad tā sasniegusi grāmatnīcas "Jānis Roze" plauktus, žēl tikai, ka pandēmija izjaukusi atvēršanas svētkus.

Ainas no aizkulisēm

"Grāmatas ir numurētas un ar manu parakstu. Tā ir kā enciklopēdija par manām bērnu dienām un dzīvi līdz šodienai, aprakstīti notikumi, par ko plašāka publika pat nenojauš, ko klausītājs un skatītājs neredz – ainas no aizkulisēm," "Kas Jauns Avīzei" teic Meijers un kā piemēru izstāsta mazu kuriozu no tālajiem un trauksmainajiem deviņdesmitajiem.

"Mēs, trīs Latvijas mūziķi, Daiga Petkeviča, Normunds Jakušonoks un es, devāmies uz Briseli spēlēt valsts svētkos Beļģijas Daugavas Vanagu ģimenēm. Mašīnas mums tolaik vecas, man bija 20 gadus nokalpojis "Opel Kadett", kas knapi turējās kopā, tomēr riskējām braukt ar to," atceras Meijers.

Kur invalīds?

"Tolaik vēl nekādā Šengenas zonā nebijām, visur bija pasu un muitas kontrole. Lazdijos uz Lietuvas-Polijas robežas lietuviešu muitnieks ieraudzīja bagāžnieku, piebāztu ar mūzikas rīkiem – sintezators, sintezatora statīvs, cita aparatūra.

Muitnieks mums krieviski prasa: "Kur invalīds?" Mēs nesaprotam. Viņš atkal prasa: "Kāpēc kruķi?" Viņš sintezatora statīvu bija noturējis par invalīda kruķiem. Muitnieks apjuka, bet tad izskaidrojām, ka tas ir instrumenta aprīkojums. Viņš atkal vaicā: "Kur brauksiet?" Saku: "Uz Briseli." Amatvīrs pakratīja galvu un paskatījās uz veco mašīnu: "Cerams, ka aizbrauksiet!" Palaida mūs, neko nepārbaudīja. Mums, protams, līdzi bija arī "Rīgas melnais balzams", kā jau visiem, kuri brauc ciemos," pasmaida mūziķis.

Laimīgi tikuši līdz galam, koncerts izdevies, padzīvojuši pie Gunāra mātes brāļa Briselē, redzējuši daudz ko, satikušies ar interesantiem cilvēkiem. Arī mājupceļš bijis veiksmīgs, bet mašīna visbeidzot noplīsa Bauskā, kur arī palika.

Sveša sieviete guļ uz pleca

Grāmatā aprakstīti arī notikumi no hokeja spēlēm. Lūk, viens! Gunārs ar Jakušonoku ieradušies Kanādā, kur bija jāspēlē hokeja līdzjutējiem.

Abi ar Normundu apsēdās tribīnēs skatīties hokeju, un kādā brīdī kāda latviešu līdzjutēja jau "jocīgā prātā" nosēdās Gunāram blakus, uzlika galvu uz pleca un aizmiga.

"Lielā kamera, kas filmē spēli, pagriežas tieši uz manu pusi. Ko teiks mana sieva!? Hokeja tērpā kaut kāda sieviete guļ man uz pleca! Kad spēle beidzās, mēs ar Normundu modinājām aizmigušo. Pirmais, ko viņa prasa – kāds rezultāts? Mēs atbildējām, ka tikko noskanēja Latvijas himna. Ar to liekam punktu, viss skaidrs," pasmej Meijers.

Pielikumā dziesmas ar notīm

Grāmatā aprakstīti notikumi arī no "Meijera krodziņa", Lāčplēša ielas "Poligrāfiķu kluba", arī mūzikas kluba "Kabata" ar daudziem pazīstamiem mūziķiem. Fotogrāfiju arī daudz – no bērnības, hokeja, koncertiem un sadzīves.

Ir arī pielikums ar 128 Meijera sarakstītajām dziesmām, ar tekstiem un notīm, 90% latviski, bet ir arī dziesmas, kas pārtulkotas angļu un krievu valodā.

Lielu paldies Meijers teic tipogrāfijai "Eveko", bez kuras direktora Egīla Vētras pretimnākšanas tas nebūtu iespējams. "Tipogrāfijas korektore un maketētāja atzina, ka grāmata uzrakstīta labā latviešu valodā, viegli lasoties," piebilst Gunārs un cer, ka lasītājiem patiks. Viņš visiem novēl izprast to, ko gribējis pateikt – par muzikantu būt ir interesanti.

Optimismu nezaudē

"Bet plinti es vēl neesmu gatavs mest krūmos, būs vēl grāmatas. Ja nevaru uzspēlēt, tad to, kas galvā, izlieku rakstot, un, protams, par to, ko pats dzīvē esmu pieredzējis," saka Meijers.

Šogad viņam bija jāpārvar veselības problēmas. "Acu klīnikā AIWA man daktere Dace Lietuviete ar savām kolēģēm izoperēja labajai acij kataraktu. Otrajai acij operācija bija 6. oktobrī. Tagad ar šo aci redzu daudzkārt labāk," atklāj mūziķis, sakot paldies par atbalstu fondam "Līdzskaņa".

Jūnijā Meijers apmaldījās pierobežā pie Lietuvas un pavadīja nakti aukstumā, bez viņam kā diabēta pacientam svarīgā insulīna, samērcēja kājas dubļos un nokļuva slimnīcā "Biķernieki". Pastāvēja pat amputācijas risks, bet tagad Gunārs ir pateicīgs mediķiem – kreisā kāja par 98% ir savesta kārtībā, par labo vēl cīnās.

"Pašlaik dzīvojos pa savu Ogres māju. Nezīlēšu kafijas biezumos – kā dakteri teiks, tā būs jādara. Es vienmēr esmu bijis optimists un allaž ceru uz labāko iznākumu," pauž Meijers.