Lai tiktu vaļā no vasarraibumiem, Renāra Zeltiņa sieva mazgājusi seju ar vardes kurkuļiem

Tiem, kas sekojuši līdzi Naura Brikmaņa gaitām un zina, ka šovasar viņš vadīja sarunu raidījumu kopā ar savu otru pusīti Aiju, pieteikums, ka nu viņa jaunā raidījuma partnere būs Renāra Zeltiņa dzīvesbiedre, lika pasmaidīt par sievu maiņu. Sarunā ar žurnālu "Rīgas Viļņi" Ieva Koha-Zeltiņa atklāj, kādi ceļi viņu ar Nauri saveduši vēl pirms Renāra un ko nozīmē būt Zeltiņa sievai.

Sievu tēmas kontekstā jāvaicā – kas bija Ieva pirms Zeltiņa?

Ieva Koha bija un joprojām ir pasākumu organizatore un producente. Pēc izglītības esmu Vadību zinību maģistre – beidzu Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti –, kas strādājusi dažādās producentu kompānijās un pasākumu aģentūrās, "NP Foods" grupas zīmolu ("Laima", "Staburadze", "Gutta" u. c.) mārketinga daļā, bijusi restorāna "Bergs" vadības sastāvā, kā arī strādājusi viesnīcas "Hotel Bergs" vasaras rezidencē – skaistajā Rūmenes muižā. Mana dzīve bijusi saistīta ar pasākumu rīkošanu, līdz ar to esmu pazīstama ar daudziem māksliniekiem un radošām personībām, tostarp jau ļoti sen ar Nauri Brikmani.

Esat kļuvuši par ģimenes draugiem?

Man ar Nauri ir senāka vēsture nekā ar Renāru. Savukārt Renārs ar Nauri kopā izklaides sfērā sadarbojušies. Tā sanāk, ka mums katram atsevišķi bija izveidojušās attiecības ar Nauri. Bet pirmo reizi viss abu ģimeņu četrinieks tikāmies, piedaloties viņu šovā "Ģimenes sarunājas".

Kad devāmies prom no raidījuma ieraksta, nepagāja ne desmit minūtes, kad atceļā – no Ozolniekiem uz Rīgu – man zvanīja Nauris, lai vaicātu, vai es apsvērtu iespēju ar viņu novadīt raidījumu, jo producente Sandija Miezīte saskatījusi manī vadītājas potenciālu. Padomāju un kaut kā neierasti droši teicu – jā. Tas, ka pēc sarunu šova daudzi paziņas šo vēsti, ka vadīšu raidījumu, uztver pašsaprotami, laikam ir novērtējums, ka varu būt tam radīta… Protams, būt kameru priekšā ir pavisam citādi nekā beksteidžā, kur jūtos kā zivs ūdenī. Kad iepazinos ar Renāru, tieši nopriecājāmies, ka mums tā sadalītas lomas: viņš uz skatuves, es – aizskatuvē, viens otru nepārklājam. Bet šobrīd sāku nedaudz ieņemt skatuves pozīcijas, kamēr viņš ar savu darbošanos arvien vairāk paplašina savu redzesloku un iet arī producēšanā.

Šim piedāvājumam piekritu, lai izbaudītu ko jaunu un atšķaidītu ikdienu, kurā lielākoties ir mājas dzīve ar meitiņu. Nu Emma sākusi bērnudārza gaitas, kas viņai ļoti patīk, un man parādījies laiks sev un pašrealizācijai. Nav noslēpums, ka manā nozarē pandēmijas dēļ nav bijis iespējams atsākt darbu, kā šogad biju plānojusi. Dīkstāve bijusi ilga, tāpēc ļāvos šim pēkšņajam izaicinājumam.

Man pirmais jautājums, kad uzzināju, bija – kāpēc nevadi raidījumu kopā ar savu vīru?

Neesmu nemaz par to iedomājusies! Noteikti ar Renāru esam labs tandēms, ko pierāda gan kopīgi projekti, gan ģimenes dzīve. Bet kopā uz skatuves mūs abus neesmu varējusi iedomāties. Līdz šim. Domāju, man būtu jāuzkrāj gan tā pieredze, gan briedums un meistarība, ar kādu mans vīrs iet uz skatuves.

Kāds ir Renārs ārpus skatuves? Var just, ka arī viņš pārdzīvo, raizējas, uztraucas?

Nepateikšu neko jaunu, bet Renārs man ir labākais draugs, lielisks vīrs un brīnišķīgs tēvs. Tās visas kvalitātes, kas viņam ir uz skatuves, – vieglums, dabiskums un humors – viņam piemīt arī ikdienā, un tas ir tas, kas padara arī mūsu ģimenes dzīvi vieglu un baudāmu. Protams, kā jau ikvienam, ir reizes, kad viņš kaut ko pārdzīvo, un tas ir tikai normāli un cilvēcīgi.

Kurš jums ģimenē ir tas, kam svarīgos lēmumos pieder galavārds?

Laikam jau man ir galavārds, ja runa par ikdienas un praktiskām lietām. Kā jau ģimenē, kurā lielākā daļa lēmumu saistīti ar mazu bērnu.

Viņš tiešām māk gan izplānot, gan pārsteigt. Spriežot pēc tā, ka viņš piefiksē pat manus nejauši izteiktus komentārus, vēlmes, lai vēlāk tās īstenotu, viņam ir dzirdīgas ausis.

Kāds bijis tavs pēdējais “brīvā laika” pārsteigums?

Viens no tādiem bija ceļojums uz Lietuvu. Renārs bija saplānojis brīnišķīgu braucienu uz Viļņu, kur palikām elegantā viesnīcā. Tāds diezgan vienkāršs, tajā pašā laikā veldzējošs brīvdienu brīdis, kad iekāp mašīnā un ne par ko nedomā. Mums ir ļoti paveicies ar vecmāmiņām un citām mīļām atbalsta personām meitas pieskatīšanā – varam plānot laiku, ko pavadīt divatā. Saglabāt romantiskas attiecības ģimenē, kurā ienācis bērns, ir lielāks izaicinājums, tāpēc cenšamies ļoti pie tā strādāt.

Kā jūs iepazināties?

Bijām pazīstami jau senāk – saskārāmies profesionālā jomā. Bet tajā brīdī Renārs, tāpat kā es, bijām citās attiecībās un viens otru redzējām tikai kā darba partneri. Jaunā gaismā viens otru pirmo reizi ieraudzījām, nejauši satiekoties vienā no mūsu iecienītākajām Rīgas kafejnīcām. Tur viņš mani uzrunāja tā īpašāk. Uzreiz pajautāja, vai esmu brīva meitene un vai viņš var mani uzaicināt uz randiņu. Ļoti pieklājīgi, galanti un…

…tieši!

Jā. Man arī nepatīk aplinkus gājieni – dzelzs jākaļ, kamēr karsta. (Smejas.)

Un tu teici – jā?

Jā, būdama patīkami pārsteigta un mazliet arī šokā, jo negaidīju neko tādu. Tā viss ļoti ātri arī tālāk aizgāja. Pēc četriem mēnešiem saņēmu bildinājumu zem ziedošām sakurām Japānā.

Sakuras bija viens no nejaušiem izteikumiem, ka to vēlies?

Nē, tas bija Renāra sapnis, un es viņam palīdzēju to piepildīt. Biju viņa sapnī.

Nemaz nenojauti, ka Renārs tevi bildinās?

Ja tā pavisam godīgi, viņš bija teicis intervijās, ka savu izredzēto gribētu bildināt zem sakurām. Bet, šo ceļojumu plānojot, domāju, ka kādreiz tas tā, iespējams, varētu notikt, bet ne jau tagad, kad esam tikai četrus mēnešus kopā! Ka tas notika tik strauji, man tiešām bija pārsteigums.

Atpazīstamība, ar ko šajās attiecībās būtu jātiek galā, nebaidīja?

Šādās kategorijās par to nedomāju, acīmredzot man bija rozā brilles. (Smejas.) Kļuvu par Renāra Zeltiņa sievu tāpēc, ka iemīlēju viņu kā cilvēku, nevis viņa statusu vai atpazīstamību, un negaidīju neko, kas notiks tālāk. Atpazīstamībai uzmanību sāku pievērst pēc kāda laika. Apzinos, ka man kaut kādā ziņā ir uzlikts pienākums spēt saglabāt savu stāju. Bet neesmu tāpēc mainījusi ne sevi, ne savu izturēšanos, tieši vēl vairāk esmu to izkopusi.

Šobrīd, sēžot āra kafejnīcā un redzot, cik skaisti rietošā saule atspīd tavos matos, nevaru nepavaicāt, vai tā ir pilnībā pašas rota.

Domā – mākslīgi pielikti? (Smejas.) Nē, mati ir mani – vecāku un dabas dota rota. Ar pietāti un piesardzību pieņemu visus šos komplimentus, bet esmu ļoti priecīga par tiem. Lāčplēsim bija ausis, kas dod spēku, man tie varētu būt mati. (Smejas.) Tie man ir viens no būtiskākajiem pašsajūtas rādītājiem.

Droši vien ikdienā tie prasa lielas pūles?

Ņemot vērā, ka arī krāsa ir mana dabīgā, frizieri apmeklēju vien reizi pusgadā.

Ja reiz par ārišķībām… Tava rota ir arī vasarraibumi. Vai tos tā spēji uzreiz pieņemt?

Ak, vai, bija jāpaiet pāris gadu desmitiem, lai tā būtu rota. Kad gāju skolā, vasarraibumi diemžēl bija tik atšķirīgs veidols, ko nepieņēma. Domāju, ikvienam, kuram bērnībā bijis kaut kas citāds – jānēsā brilles, skruļļojās mati, jāraksta ar kreiso roku, rudi mati –, nācies tā dēļ ciest. Es cietu vasarraibumu dēļ. Komplimentus par tiem izteica tikai mani radinieki un vecāki cilvēki. Varbūt to pieņemšana saistīta ar briedumu – kad atšķirīgo spēj ieraudzīt kā individualitātes odziņu? Bērnībā jau gribas, lai viss ir vienādi. Skolā diezgan daudz raudāju par vasarraibumiem, un līdz galam tā īsti laikam arī neesmu tos iemīlējusi…

Centies tos maskēt?

Tas nebija noslēpjams. Katru pavasari, kā sākās saule, tie atkal parādījās un klāja visu manu ķermeni. Tika lietotas dažādas metodes, kā ar tiem cīnīties. Piemēram, balināšana ar gurķiem, kurkuļiem, citroniem.

Kurkuļi… Vardes?!

Jā, kāds teica, ka ar vardes kurkuļiem jānomazgā seja, un es vienu reizi to patiešām arī izdarīju. Sapratu, ka nevēlos ko tādu atkārtot. Pasmelt no dīķa saujās tos mazos, kustīgos kurkulīšus un nolaist pār seju… (Noskurinās.) Pienāca laiks, kad sapratu, ka man nav vērts ar vasarraibumiem cīnīties, jo nevaru neko izdarīt, vienīgi atliek tos pieņemt. Saka, ka tie liek vairāk izskatīties pēc dabasbērna, patiesībā tāda arī esmu – emocionāla, īsta, atvērta, patiesa; tas saskan ar manu vizuālo tēlu.