Aktieris Uldis Dumpis pandēmiju pārlaiž laukos Raiskumā - pļauj zāli un vizinās ar plostu pa dzīvi

Ulda Dumpja ģimenei filma "Limuzīns Jāņu krāsā" ir liktenīga, jo tieši filmēšanās laikā, kur ar aktieri bija kopā gan laulātā draudzene Daina, gan abu bērni, viņi iemīļoja skaisto Raiskuma apkaimi. Un jau pēc gada par 300 rubļiem tika pie vecas, likvidētas kolhoza cūku fermas, kuras saimniecības virtuve laika gaitā pārtapa par Dumpju vasaras māju. Tagad nepilnu hektāru plašajā sētā pašā ezera krastā ir saslējušies vairāki namiņi – gan pašiem, gan viesiem, gan šķūnis saimniecības lietām –, bet ezera piestātnē viegls vējiņš šūpo veco laivu un ar motoru aprīkoto plostu, ar ko iespējams baudīt romantiskus izbraucienus ezerā.

Apciemojot Uldi un viņa kundzi Dainu, ar ko aktierim rit jau 55. laulības gads, abi žurnālam "Kas Jauns" atzīst – ir nostrādājušies pļaujot, ravējot un pievaktējot mazmazbērnus, taču jūtas laimīgi.

Pēc ilgās pašizolēšanās burtiski aizlaižas no pilsētas

„Normāla laucinieku dzīve mums te notiek, un paldies Dievam! Pirmo pusotru mēnesi, kad sākās tas kovida trakums, būdami likumpaklausīgi ļaudis, apzinīgi sēdējām mājās. Mazdēls pienesa no veikala ēdamo, un tad likās, ka nu jau drīz abi sajuksim prātā, jo radio to vien runā, kā par kovidu, televīzijā tas pats. Beigās jutām, ka neizturēsim, un aizlaidāmies uz laukiem. Un nav vairs ne kovida, nekā. Te mums ir ezers, te ir vagas, lakstīgalas, ceriņi, jasmīni,” dzirkstoši stāsta Daina.

„Gulbji katru pavasari te grozās, un, ja jūs zinātu, kādas stārķiem ligzdas dēļ te cīņas ir katru pavasari! Mēs jau domājām, ka tas ir tas pats pāris, bet izrādās – ne vella! Kurš pirmais atlido, tas ligzdu savāc. Parasti jau stārķi dzīvo pa pāriem, bet tāpat nāk dāmas, un stārķim esot tendence skatīties uz jaunākām. Paņem jaunāku, un tad parādās īstā sieva, sākas kautiņi, un gandrīz vienmēr vinnējot sieva, jo tā ir fiziski stiprāka. Jā, bet čalis brūtei nevar atteikt,” smejot skaidro aktieris.

Vai ir, ko piedāvāt māksliniekam? Jā, cūku ferma!

„Es kā režisore taisīju televīzijā Jāņa Jaunsudrabiņa "Vēja ziedus", un vajadzēja lauku māju ar lubiņu jumtu. Iepriekšējā vasarā, dzīvojot te pa "Limuzīna" filmēšanas laikiem, apmetāmies pie ļoti jaukas skolotājas, un mums bija piešķirts vesels mājas augšstāvs, kur visu vasaru mitinājāmies ar bērniem. Toreiz arī ar vietējiem vadības večiem sanāca iepazīties, un pirms "Vēja ziedu" filmēšanas zvanīju un interesējos, vai viņiem būtu zināma kāda vieta manai filmēšanai. Viņi saka, jā, varot filmēt Raiskuma vecākajā mājā. Braucu skatīt, un toreiz kā pa jokam ievaicājos, vai nav zināma Raiskumā kāda pieejama māja, kur mēs ar mākslinieku pa vasarām varētu dzīvot. Viņš saka – re, kur šī cūku kūts! Aizbraucu mājās, stāstu Uldim, un viņš paziņo: „Man ir jāredz! Aizbraucam!” Nu izskatījās jau traki! Dzelži, bleķi, nezāles bija līdz krūtīm, pie ezera pieiet nevarēja,” atminas Daina Dumpe. „Jā, tā viss sākās. Kopš 1982. gada mēs te riktējamies. Cūku kūtij pa vidu bija tā sauktā saimniecības virtuve, kas arī tapa par mūsu namiņu. Vispirms pielipinājām verandu, pēc tam virtuves daļu – cik nu bija laiks, cik nauda. Tā nu lēnā garā purgājamies. Te bija viens milzīgs nātru lauks. Vienu kūts pusi kolhozs nojauca, otru gāzu pats, visa vasara pagāja darbos,” stāsta Uldis Dumpis.

„Mēs jau to mājiņu netaisījām lielu, tikai tādu, lai var atbraukt, nomest mantas, padzīvot un braukt prom. Bet dzīve pagriezās citādi. Sākām braukt biežāk, un ar katru reizi arvien vairāk šī vieta iepatikās. Kad mazbērniem bija jāiet skolā, mūsu meita Dace, negribēdama bērnus Rīgas skolās vest, pārcēlās šurp uz pastāvīgu dzīvošanu. Nu jau tā māja mums visiem par mazu. Kad sabrauc visi, kopā esam kādi 11 vai pat 13 cilvēki! Šovasar visa ģimene, visi, visi, brauksim uz Latgali uz trim dienām. Mums patīk tā – visiem kopā,” sirsnīgi teic Daina.

Visa vasara darbos un izklaidēs

1. augustā apritēs gads, kopš Uldis Dumpis atstāja štata vietu Latvijas Nacionālajā teātrī, saglabādams iespēju darboties kā ārštata aktieris. Taču pelnītā atpūta nenozīmē, ka skatuves mākslinieks laiski guļ šūpuļtīklā un klausās putnu dziesmas. „Es jau Uldim nesen teicu – kad tad pienāks tās mūsu mierīgās vecumdienas?! Mums viss ir vienos svētkos, iešanās un braukšanās – te uzņemam viesus, sēžam ar draugiem mūsu vasaras mājā, te jubilejas cita aiz citas, vēl ir draugi, kas mūs gaida visur kur. Uz Liepāju, uz Dundagu vēl jābrauc,” uzskaita Daina, atzīdamās: „Starp citu, es šogad gribu iemācīties braukt ar SUP dēli. Kāpēc ne? Ja Ziemassvētku vecītis man atnesa šautriņu metamo un uz 75 gadiem ģimene uzdāvināja pingponga galdu, kas man vairs ko supu nesavaldīt?! Es jau ilgi esmu nodarbojusies ar kalnu slēpošanu, esmu gana sportiska. Turklāt mums te taisni pār līci dzīvo mūziķis Edijs Dukurs, viņš visu laiku mani mudina nākt uz apmācību.” „Un mums taču ir pat plosts!” izsaucas Uldis, un kundze viņa teikto papildina: „Jā, par izpriecām mēs domājam, tikai tik daudz jau neiznāk, kā gribētos, jo zāle un nezāles aug griezdamies! Ir jāravē, ir jāpļauj!”

Daina atzīst, ka viņa ņemas pa dārzu, kamēr Ulda vaļasprieks un pienākums ir zāles pļaušana. To viņš dara gan ar traktoriņu, gan trimeri grūtāk sasniedzamās vietās. „Kad sēžu vagā un ravēju kartupeļus, pēkšņi atskan Ulda trimeris, un es vairs nedzirdu ne lakstīgalas, ne dzeguzes, tikai trimera rūkoņu!” smaidot stāsta Daina, piebilstot, ka Ulda lielākā problēma ir redzes pasliktināšanās. „Kad viņš tālāk no manis trimerē, tad es nonāku tādā dikti satrauktā stāvoklī un attīstu tādu ātrumu skriešanā, kādu, man liekas, pat jaunībā neesmu spējusi! Jo baidos, ka viņš nesaredzot neuzbrūk kādām manām puķēm vai avenēm,” viņa aizrautīgi stāsta.

„Tādu tipisko rīdzinieku labākais jautājums vienmēr ir tāds: ak, tad te jūs atpūšaties?! Nu tā gan var sacīt tikai cilvēks, kuram nekad nav bijusi lauku māja! Kāda atpūšanās?! Vienmēr kaut kas ir jādara! Pat atcerēties negribas, kā kādreiz čakarējos ar to izkapti. Visa vasara pagāja, kamēr visu nopļāvu. Tagad jau labi – kas nekaiš ar trimeri pļaut un traktoriņu izbraukāt.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!