Almodovaram piešķirta Venēcijas kinofestivāla balva par mūža ieguldījumu

Festivāla organizētāji paziņoja, ka Almodovars ir "dižākais un ietekmīgākais spāņu režisors kopš Luisa Bunjuela".

Šī ir pirmā reize, kad Almodovars ir saņēmis balvu kādā no galvenajiem Eiropas kinofestivāliem, kādi tiek rīkoti, piemēram, Kannās un Venēcijā.

Almodovars ir režisējis 21 mākslas filmu.

Viņš pirmoreiz piedalījās Venēcijas kinofestivālā 1983.gadā. Kad viņš 1988.gadā otrreiz tika iekļauts šajā festivālā ar filmu "Sievietes uz nervu sabrukuma robežas" ("Mujeres al borde de un ataque de nervios"), festivāla žūrijas vadītājs izraisīja skandālu, paziņojot, ka šī firma nav pietiekami nopietna.

"Pēc trīsdesmit gadiem man tiek piešķirta "Zelta lauva" (..) Tas ir poētiska taisnīguma akts," Almodovars sacīja preses konferencē pirms balvas pasniegšanas.

Minētā filma, kurā parādīti četru prātā sajukušu sieviešu savstarpēji saistītie stāsti, guva starptautisku ievērību ar krāšņiem tērpiem un vizuālu greznību.

69 gadus vecais režisors sacīja, ka Spānija tolaik "atmodās no diktatūras, kas bija ilgusi 40 gadus", un ka svarīgākā daļa mākslas kustībā pēc Fransisko Franko diktatūras bija brīvības baudīšana.

Itālijas mediji nosauca Almodovaru par "ievainoto lauvu" pēc šīs balvas saņemšanas. Iepriekš viņš bija ieguvis divus "Oskarus" par melodrāmām "Viss par manu māti" ("Todo sobre mi madre") un "Runā ar viņu" ("Hable con ella").

Almodovars ir nosaucis sevi par "spāņu demokrātijas produktu". Viņš sacīja, ka grib savās filmās attēlot "visu dažādību", tai skaitā homoseksualitāti, mazohismu, narkotikas, pornogrāfiju, reliģiju un antiklerikālismu.

Runājot par savu filmu krāsainību, režisors sacīja, ka viņu uz to iedvesmo dzimtais Lamančas reģions Spānijas vidienē ar savu konservatīvismu un krāsu trūkumu.