Dzejnieks Viks ar gados jaunāko mīļoto jau gadu dzīvo atsevišķi

Vēl pirms pāris gadiem Viks un viņa 44 gadus jaunākā draudzene Gunita bija nešķirami. Abi mitinājās Vika lauku mājiņā Dikļos un viens otru uzlūkoja mirdzošām acīm – gan rosoties mājas solī, gan darbojoties dārzā, gan ejot pastaigās pa dzejnieka izveidoto pasaku parku. Ik gadu Gunita ar Viku arī devās uz Imantdienu koncertiem Cēsu pils parkā, kur, sēžot pirmajās rindās, priecājās, klausīdamies dzejnieka brāļa Imanta Kalniņa dziesmas. Pēc četrus gadus ilgas kopābūšanas pērn pāra dzīvē korekcijas ieviesa Gunitas lēmums Rīgā studēt pedagoģiju, un Viks atbalstīja dzīvesbiedres plānu. Nu jau aizritējis vairāk nekā gads, kopš viņi mīlestību uztur no attāluma – raksta žurnāls “Kas Jauns”.

Ar sapratni attiecas pret draudzenes izvēli

Viks un Gunita pirmoreiz satikās pirms pieciem gadiem ikgadējā jauno talantu konkursā “Bērnu literatūras maģija”. Tolaik Gunita strādāja par skolotāju, bet drīz jau pārcēlās uz dzīvi pie Vika un kļuva par dzejnieka lielāko iedvesmas avotu un palīgu gan mājas solī, gan darbā. Abiem pat bija kopīgs mobilais tālrunis. Nu jau gadu viņi mācās iztikt viens bez otra fiziska tuvuma un rast prieku, dzirdot tikai vienam otra balsi telefonklausulē. Un, lai arī kopš aizvadītā gada rudens Viks savās Mednieku mājās Dikļos saimnieko viens, jo draudzene Gunita uzturas galvaspilsētā, žurnālam Kas Jauns viņš apgalvo: „Ar Gunitu aizvien esam kopā!”

Viks ar sapratni attiecas pret sirdsdāmas noslogotību gan studijās, gan darbā un nepārmet, ka viņai neizdodas izbrīvēt laiku, lai dažas dienas pabūtu kopā līdzšinējā ģimenes ligzdiņā Dikļos. „Gunita Pedagoģijas un vadības augstskolā mācās par latviešu valodas un literatūras pasniedzēju. Viņa vienkārši ir ļoti, ļoti aizņemta gan mācībās, gan darbā, un tagad vēl ir studiju prakse. Rit otrais gads, un uz Dikļiem viņa nav braukusi jau labu laiku. Bet es saprotu – nedēļas nogalēs ir nogurums, kādreiz arī jāaizskrien pie savas mammas uz Gulbeni. Neesmu jau vienīgais tuvinieks,” bilst dzejnieks.

Atšķirtību iztur, iztēlojoties, ka mīļotā strādā Īrijā

Viks pats ik pa laikam cenšas apciemot draudzeni Rīgā, kur Gunita dzīvo augstskolas dienesta viesnīcā. „Šad tad Rīgā satiekamies, kad man izdodas ieskriet. Parasti aizvedu viņai kartupeļus no mūsu ekoloģiskā lauciņa,” mīļā balsī stāsta Viks, atzīdams, ka kopš Gunitas iestāšanās augstskolā randiņi Rīgā ir īsi un reti, galvenokārt abi attiecības uztur telefoniski. „Katru vakaru sazvanāmies un vismaz pusstundu norunājam. Nu nav jau viegli... Vēl nesen, kad satikāmies, Gunitai teicu: „Lai vieglāk pārdzīvotu šo atšķirtības periodu, iedomājos, ka tu esi aizbraukusi peļņā uz Īriju.””

Dzejnieks ir pārliecināts, ka Gunitas ilgstošā prombūtne attiecības negatīvi neietekmēs. „Mums vienkārši šis laikposms ir jāiztur. Nav jau variantu. Uz Rīgu pārcelties nevaru, jo kas tad šeit paliks? It sevišķi tagad, kad ziema ir klāt. Ja nebūšu uz vietas, māja izaukstināsies un vajadzēs trīs dienas, lai no jauna piekurinātu siltu. Man tā ir bijis iepriekšējā ziemā, kad divas dienas biju prom Rīgā, – atgriežoties mājās, te temperatūra istabā bija tuvu nullei! Tas nav joks. Te vēl klajuma vēji pūš, ātri izpūš māju aukstu,” noskurinās Viks.

Viņš gan atzīst, ka radošo garu mīļotās neatrašanās blakus neslāpē. „Radošā ziņā šis man ir produktīvs laiks, un diezgan regulāri parādās dzejoļi Valmieras laikrakstā Liesma. Starp tiem ir arī mīlestības dzejoļi.”