Suņa dvēseles ceļojums. Filmas "Suņa ceļojums" recenzija
Jau otro reizi kāds sirsnīgs suņa gars ir gatavs palīdzēt tiem, kuriem vajag palīdzīgu ķepu.
Kad 2017. gadā uz ekrāniem parādījās sentimentālā un asaras izvilinošā filma «Suņa dzīves jēga», tā vispirms nonāca uzmanības lokā dēļ baumām, ka šīs filmas uzņemšanas laukumā pret tās galvenajiem varoņiem - suņiem - izturēšanās ir bijusi visai cietsirdīga. Taču, par spīti šādām runām, filma ieguva salīdzinoši plašu skatītāju loku, aizkustinot suņu mīļotājus un romantiķus visā pasaulē. Tā nu pēc diviem gadiem šis pats saldsērīgi banālais stāsts ir atgriezies uz ekrāniem, lai liktu slepus notraust kādu asaru katram, kura sirdī ir rezervēta silta vietiņa viņa pūkainajam mīlulim. Filmas pamatā joprojām ir V. Brūsa Kamerona dižpārdokļi, kuri izmanto budisma filozofiju ļoti vienkāršotā veidā.
Stāsts ir par kāda suņa garu, kurš ir gatavs pārdzimt atkal un atkal jaunā, pūkainā dzīvnieciņā, lai turētu savu solījumu, ko ir devis savam svarīgākajam cilvēkam - Ītenam. Šoreiz mēs redzam jau laimīgu, precētu pāri: Ītenu un viņa sievu Hannu. Viņu suņuks Beilijs ir neatņemama lauleņu dzīves sastāvdaļa, kura galvenais uzdevums ir pieskatīt Hannas mazmeitu Sīdžeju. Taču diemžēl Beilijs saslimst… Bet viņa gars pārmiesojas jaunā, žiperīgā bīglu kucītē Mollijā, kuras galvenais uzdevums joprojām ir pildīt Ītenam doto solījumu - pieskatīt viņu mazmeitu Sīdžeju. Sīdžejas dzīve nav nekāds rožu dārzs, jo viņas māte viņu aizved prom no vecvecāku paradīzei līdzīgās mājas, kamēr pati slīcina savas bēdas alkoholā. Drīz vien mēs sastopam Sīdžeju Ņujorkā, kur viņa mēģina izveidot savu dzīvi no nulles. Ņujorkas skarbā realitāte ir pilnīgs kontrasts Ītena un Hannas miera ostai, taču Sīdžejai ir sapnis - viņa vēlas kļūt par mūziķi. Taču šādu sapni nav viegli piepildīt, ja tevi moka lampu drudzis.
Sīdžejas dzīves izvēles svārstās starp naivām un neveselīgām - pašapziņas trūkums profesionālajā dzīvē ātri vien rezultējas arī sarežģītu attiecību izvēlēs. Viņas dažādie boifrendi varētu sacensties par lielākā nelielieša trofeju, bet ir vismaz viens saules stariņš - suņa gars, kas viņu pasargā un mēģina arī atrast viņai piemērotāku partiju. Diemžēl suņi nedzīvo mūžīgi, un garam ir jāatrod jauni un jauni ķermeņi, kuros pārdzimt, lai turētu ķepu uz Sīdžejas likteņa pulsa.
Sentimentāls saldums
Protams, ka, jau izlasot filmas sinopsi, ir skaidrs, ko no tās var sagaidīt. Tā nebūs sarežģīta attiecību drāma vai pārsteidzoši asprātīga komēdija. Taču tā izmanto formulu, kas ir strādājusi pirms tam un, acīmredzot, strādā joprojām. Tas ir aizkustinājums, asaru spiešana un mīlestība pret suņiem.
Arī šoreiz ir gana daudz mīlīgu suņu joku, kā arī pietiekami daudz sirdi plosošu atvadu no iemīļotā mājdzīvnieciņa. Turklāt arī galvenā varone Sīdžeja izraisa gana daudz simpātiju, lai gribētos viņai just līdzi.
Melnbalts stāsts
Viena no šāda veida filmu galvenajām problēmām, ir varoņu nodalīšana «labajos» un «sliktajos». Piemēram, sērojošā Sīdžejas māte parādās lielākoties kā nejauka alkoholiķe, kuras sērām un sāpēm par vīra zaudējumu nav pievērsta teju nekāda uzmanība.
Arī citi trešā un pat otrā plāna aktieri paliek klišeju līmenī, darbojoties kā fona spēlētaji tam, lai izspēlētos Sīdžejas «ideālais» mīlasstāsts, kurš, protams, nebūtu iespējams bez dažu labu pūkainu astu vēzieniem.
Par mūžību
Lai arī cik plakans būtu filmas scenārijs, suņi vienmēr prot aizkustināt, to nevar noliegt. Ne velti tie parādās pat tādos asa sižeta grāvējos kā «Džons Viks». Turklāt arī šāda «naktsgaldiņa grāmatu» filozofija un idejas par dvēseļu pārdzimšanu un mūžīgu mīlestību, var būt gana aizkustinoša.
Visiem jau gribētos, lai pastāvētu tādi dvēseļu radinieki, tāda «mūžīga» mīlestība un kāds, kas rūpējas par to, lai tava dzīve izvērstos labāka, nekā tā ir. Un - ja vēl to dara labestīga suņa dvēsele, kas spēj atrast ceļu pie tevis atkal un atkal - tā ir arī ļoti mierinoša un iedvesmojoša sajūta. Lai arī ļoti naiva.
«SUŅA CEĻOJUMS» ("A Dog’s Journey")
Ģimenes filma, ASV, 2019
Režisors: Geils Mankuso
Lomās: Katrīna Preskota, Marga Helgenbergere, Deniss Kveids, Bettija Gilpina, Džošs Geds u.c.
KRITIĶU VIEDOKĻI
GĀJS LODŽS, «VARIETY»: NEMAINĪGA FORMULA
***
Pirmās filmas fani būs priecīgi, ka tās formula ir gandrīz tāda pati, piedāvājot sīrupainas emocijas un jaukas suņu reakcijas. Lai arī stāsts robežojas starp spējīgu un smieklīgu, filma zina, uz kurām suņu mīļotāju pogām spiest - īpaši tām, kas tuvāk asaru dziedzeriem.
LESLIJA FELPERINA, «HOLLYWOOD REPORTER»: PAR TICĪBU SEV UN IZTURĪBU
***
Šoreiz stāsta centrā galvenā varone ir sieviete, un stāsts lēnām izaudzē ideju par izturību un ticību sev, tieši mērķētu uz jaunāku meiteņu auditoriju. Tas pamāca, ka vienmēr ir gudrāk mīlēt jaukus puišus un suņus, nekā vardarbīgus neliešus un mājdzīvnieku nīdējus.
TOMRISS LAFLIJS, «ROGERT EBERT.COM»: KAUT KAS APBUROŠS
***
Lai arī filmai nav vizuālas oriģinalitātes, un tā ir trakoti ideoloģiski konservatīva, šajā sērijā ir kas apburošs, kas tur skatītājus pavisam īsā ķēdē. Izrādās, ka ļoti maz cilvēku ir imūni pret ideju, ka daži suņi un cilvēki ir radīti viens otram uz mūžu.
