"Prāta vētras" Kaspars Roga Āfrikā bijis tuvu nāvei
Sarunā ar Prāta vētras bundzinieku Kasparu Rogu modes mākslinieks Dāvids uzzina, ka mūziķa kaislība ir Āfrika, ka viņš savulaik inficējies ar bīstamu parazītu un bijis tuvu nāvei, kā arī ka ir gan avantūrists, gan sirsnīgs puisis.
Nākamnedēļ pirmizrādi piedzīvos Prāta vētras bundzinieka Kaspara Rogas režisētā dokumentālā filma Meklējot Mr. Kauliņu, kas ir stāsts par mūziķa senu draugu, kurš Āfrikā iegūst dimantus. Arī pats Roga ik gadu dodas uz Āfriku, un sarunā ar Dāvidu izstāsta, kā labāk izvairīties no Ebolas vīrusa, kāpēc iesaistījies kino jomā un kā viņam veicas restorānu biznesā.
Paradoksāli, bet mēs līdz šim nemaz nebijām personiski pazīstami. Izrādās, ka dzīvē esi augumā mazāks, nekā biju iedomājies!
Bildēs jau vienmēr viss izskatās lielāks.
Man līdz šim šķita, ka esi iedomīgs…
Nē, nē, tā nu gan nav. Es esmu introverts – tas tiesa –, bet ne iedomīgs.
Šķiet, ka Prāta vētra ir bijusi visu manu mūžu, bet patiesībā jūs esat vēl gados diezgan jauni… Tev jau laikam nekā cita dzīvē, izņemot bungas, nav bijis?
Kā to ņem. Grupas pirmsākumos katram no mums bija sava profesija. Piemēram, es divus gadus nostrādāju par televīzijas operatoru.
Tad, redz, no kurienes tev tas ķēriens uz režisēšanu un klipu filmēšanu!
Nē, nē! Ar kino sāku ņemties jau skolas laikā. Bija viens klasesbiedrs, kurš ierāva kino jomā. Darbojos amatieru kinopulciņā, mācījos filmēt ar astoņu milimetru kamerām, pats montēju, līmēju filmas. Interesanti, ka šis klasesbiedrs kino vairs nav, bet es esmu palicis.
Kaspars Roga Āfrikā filmē Meklējot Mr. Kauliņu
Prāta vētras bundzinieka Kaspara Rogas režisētā dokumentālā filma Meklējot Mr. Kauliņu, kas ir stāsts par mūziķa senu draugu, kurš Āfrikā ...
Man diezgan daudz bijusi saskarsme ar televīziju un kino, tāpēc zinu, ka operators ir kas īpašs, ka šiem cilvēkiem piemīt īpaša spēja skatīt pasauli. Ja es būtu aktieris, tad operators būtu pirmais cilvēks, kuram mēģinātu pielīst, jo zinu, ka tieši no viņa darba būs atkarīgs, kā es izskatīšos.
Tā gan ir taisnība – visas pumpas un krunkas ir operatora ziņā. Bet patiesībā TV operators un kino operators ir katrs ar savu specifiku. Es biju ziņu operators kanālā TV5. Tur bija īsts rokenrols, tolaik tur strādāja daudzi cilvēki, kuri tagad ir sabiedrībā labi zināmi. Un tagad esmu bundzinieks, lai gan visus šos gadus mans hobijs – filmēšana – nekur tālu nebija aizbēdzis. Tāpat jau kaut ko šajā jomā rušinājos. Taisīju gan klipus, gan Prāta vētras koncertus. Klipus paši filmējām ekonomisku apstākļu dēļ – nevarējām atļauties algot profesionālus režisorus. Lai arī nekādas dižās prakses man nebija, tomēr bija gan ambīcijas, gan gribēšana.
Un tagad tu esi uztaisījis savu pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu. Cik saprotu, tieši Sandijs Semjonovs ievilka tevi šajā afērā.
Esam pazīstami jau sen – kopā spēlējam futeni. Mums ir tāda kompānija – minifutbola entuziasti, kuru vidū ir gan Sandijs, gan Gundars Rēders. Viņi jau sen piedāvāja uztaisīt dokumentālo filmu par Prāta vētru, bet grupa uz šīm lietām ir dikti kūtra – nu neuzskatām, ka mums vajadzētu kaut kādus pieminekļus taisīt. Taču Gundars ar Sandiju mūs apvārdoja, un tā tapa dokumentālā filma Starp krastiem.
Un kas notiek tālāk! Sandijs bijis ceļojumā Āfrikā, kur saticis manu draugu, un viņam plāns rokā – pierunāt mani, lai es režisēju filmu. Taču es biju ļoti skeptisks, biju pārliecināts, ka Misters Kauliņš neko tādu negribēs. Bet Sandijs izstrādāja triku: viņš bija pateicis Misteram Kauliņam, ka es esmu piekritis filmēt, bet man savukārt – ka Kauliņa kungs piekritis filmai, ja to filmēšu es. Tā nu man nekas cits neatlika, kā ķerties pie darba.
