Viņsaulē devusies TV šova "Lauku sēta" saimniece Valentīna Roziņa
Mūžībā devusies Valentīna Roziņa - TV šova "Lauku sēta" otrās sezonas saimniece, kas raidījuma dalībniekus toreiz uzņēma savās mājās Beverīnas novada ”Rozītēs”.
Par skumjo vēsti portālam skaties.lv pavēstījusi ”Lauku sētas” veidotāja Indra Miziša, norādot, ka šova veidotājiem bijis grūti tam noticēt, jo Valentīna allaž bijusi enerģijas pārpilna.
Kad Valentīna pirms dažiem gadiem savā saimniecībā uzņēma "Lauku sētas" dalībniekus, viņa uzreiz lika noprast, ka ir sieviete ar „krampi”, kura zina, kādam ir jābūt īstam darba darītājam. Mēli aiz zobiem neturēja un sliņķiem uzreiz pateica, ja izdarītais darbs nebija kvalitatīvs. Valentīnas pārvaldītajā saimniecībā dzīvoja ap simts govis, kā arī teļi, cūkas un vistas.
Valentīnas dzīves gājumu pirms dažiem gadiem varēja lasīt žurnālā "Rīgas Viļņi":
Šova Lauku sēta saimnieces Valentīnas Roziņas (66) vārds ir pazīstams ne tikai šova skandālu dēļ – viņa arī savulaik bija labākā slaucēja valstī.
Valentīna dzīvo vienā skrējienā, jo galīgi nav laika joksīties. Kopš saimniece šo jaunvārdu pasviedusi gaisā, Lauku sētā aizrādot par slinkošanu un bezjēdzīgu vazāšanos apkārt, tas nokritis uz palikšanu. Žurnālam Rīgas Viļņi Valentīna atklāja, kāda bijusi viņas līdzšinējā dzīve un kāpēc blakus nav stiprā pleca.
Piens glābj dzīvību
„Pusgada vecumā man bija sašūtas mirstamās drēbes, mamma domāja, ka nu ir cauri,” par sevi iesāk Valentīna. Meitenei, kas jau atteikusies ēst, mamma iemānījusi govs pienu ar jēlu olu. Un bērns ticis uz kājām. „Kopš tā laika neesmu vairs īpaši slimojusi. Tā pie govs piena turos. Nesaprotu, kā kāds var teikt, ka piens ir inde, ja tas man glāba dzīvību,” ir neizpratnē Valentīna. Viņa tic kaut kur izsecinātām blēņām, ka iepriekšējā dzīvē bijusi lopu tirgotājs, iespējams – tumšas ādas krāsas cilvēks, par ko šajā dzīvē liekot aizdomāties patikšana uz temperamentīgu mūziku.
Bērnībā gājusi ganos un ļoti gaidījusi, kad mamma beidzot ļaus mācīties slaukt. „Man bija kādi seši gadi. Sagaidīju, kad pie manas sirmās govs pļavā neviena nav, un gāju slaukt. Govs bija ļoti cieta, bet es izslaucu. Kad mamma sauca pusdienās, lepna atnācu ar spaini piena,” atceras Valentīna. No piektās klases meitene jau gājusi strādāt kolhozā, kur trīs reizes dienā ar rokām bijis jāslauc pat desmit govis. Viņa tīrījusi arī kūti, vākusi un bradājusi sienu. Bet Valentīna neatceras, ka kaut reizi būtu sevi žēlojusi. Drīzāk otrādi – centusies godprātīgi izdarīt uzticēto un vēl vairāk.
Pieprasīta sēklotāja
Skolas gaitas Valentīna sāka Ēvelē. Pabeigusi pamatskolu, meitene iestājās Dzērbenē, kur bijis jāmācās gadu un varēts apgūt sēklošanu un veterināriju, kas Valentīnai īpaši gājis pie sirds. Pēc skolas beigšanas nokļuvusi Cēsu rajona Sermūkšu pagasta kolhozā, kur gadu nostrādājusi par sēklotāju, kas tolaik bijusi profesija uz izķeršanu.
Vēl gadu Valentīna nostrādājusi, audzējot Strenču psihiatriskajai slimnīcai piederošus lopus, kā arī ceturtdienās kaujot cūkas. Taču 18 gadu veco meiteni biedējis kontakts ar garīgi slimajiem cilvēkiem, tāpēc drīz vien viņa atgriezusies Ēvelē. Vietā, kur Valentīna kādreiz gāja ganos un sapņoja par savu lopu kūti, nu bija uzcelts komplekss 800 govīm. „Strādāju par teļkopi, tad – par kompleksa vadītāju. Piedalījos slaukšanas sacensībās, ieguvu pirmo vietu, un par to mani sūtīja ekskursijās,” stāsta Roziņa.
Ar vīriešiem neveicas
Ēvelē Valentīna satika savu pirmo mīlestību Andreju – kolhoza mehāniķi. Apprecējušies, piedzimusi meita, taču vīrs dikti dzēris. Pēc pieciem gadiem izšķīrušies, un Valentīna savu ikdienas rūpi mēģinājusi dalīt ar nākamo vīru, kas pagastā strādājis par traktoristu. Pasaulē nākusi otra meita. Taču kopdzīvi izpostījuši juku laiki. „Man vajadzēja privatizēt kūtis, veidot saimniecību, skriet pa galvu un kaklu, bet viņš bija pretējās domās – visu laiku atgādināja, ka tas, ko daru, nevienam nav vajadzīgs, ka nevajag ņemties. Man tā apnika, ka mūsu laulībai pārvilku svītru. Droši vien biju pārāk valdonīga,” pieļauj saimniece.
Jautāta, vai nav gribējies sev līdzās stipro plecu, Valentīna atklāj, ka reiz ielikusi sludinājumu iepazīšanās portālā. „Rakstīju, ka vīrietim jābūt ar šofera tiesībām. Kāpēc? Domāju – nu, ja viņam ir šofera tiesības, tad vismaz nav nodzēries. Viens tāds – ar tiesībām – uzradās, bet atkal – tāds dzērājs, ka zināt negribēju,” noskurinās Valentīna, atzīstot, ka brīvie vīrieši, kas pieejami laukos, pārsvarā esot klaidoņi vai dzērāji.
