Latviešu narkobarona ekskluzīvs stāsts par Ekvadoras briesmīgākajā cietumā pārdzīvoto

"Nebaidies ne no kā" ir grāmata par Prīverta piedzīvojumiem, kā narkotiku kontrabandistam patiešām netrūkst – viņa 56 gadus ilgais mūžs bijis raibs kā dzeņa vēders. Prīverts savulaik dēvēts par Latvijas narkobaronu, viņš par narkotiku kontrabandu vairākas reizes arestēts, vairāk nekā desmit gadus pasēdējis dažādu valstu cietumos, arī tagad viņam draud septiņus gadus ilgs cietumsods. Žurnālam "Kas Jauns" Rolands Prīverts pastāstījis, kas viņu mudinājis nodarboties ar narkotiku kontrabandu un kāpēc par to nolēmis uzrakstīt grāmatu.

Grāmatu Rolands uzsāka rakstīt pirms četriem gadiem, kad sēdēja Somijas cietumā un uzzināja, ka Latvijā nomiris viņa brālis. „Viņu spīdzināja un beigās noslepkavoja vīri uzplečos. Laikam jau gribēja no viņa izspiest kādu informāciju par mani. Taču brālis neko nezināja – spīdzināja nevainīgu cilvēku, izdūra viņam acis, salauza ribas... Viņš nomira. Uznāca dusmas, un vienīgais veids, kā cīnīties pret tām, bija – uzrakstīt grāmatu. Ķēros klāt un četros mēnešos pabeidzu,” stāsta Prīverts.

Kāpēc grāmata iznāk tikai tagad? „Advokāti ieteica netaisīt lieku troksni. Taču, uzzinājis, ka mans advokāts darbojas apsūdzētāju labā, nolēmu grāmatu izdot. Par spīti tam, ka draud kārtējais apcietinājums. Jo, ja mani iesēdinās, tad, jūtu, mani piemeklēs brāļa liktenis. Apzinos, ka dažām struktūrām esmu ļoti bīstams cilvēks – pārāk daudz zinu –, tāpēc ar mani jebkurā brīdī kaut kas var notikt. Viņiem par brāļa slepkavību draud mūža ieslodzījums, un viņi zina, ka es šo lietu tā neatstāšu,” izsakās Prīverts, piebilstot, ka grāmatu izdevis, jo vēlas izstāstīt savu dzīvesstāstu: „Es baidījos, ka varēšu neatstāt pēdas, ka neviens tā arī neuzzinās par maniem piedzīvojumiem.”

Fragments no Prīverta grāmatas "Nebaidies ne no kā":

Gvajakilas cietums ir lielākais valstī, tajā atrodas ap 5000 ieslodzīto. Cietuma teritorija ir apmēram 500 reiz 800 metru liela un tajā atrodas 22 sekcijas ar līdz 250 cilvēkiem katrā. Pa vidu visā garumā stiepjas metrus desmit plats slēgts koridors ar ieejas durvīm katrā sekcijā. Ieslodzītie var staigāt pa visu cietumu, bet dažreiz uzraugi par pārvietošanos uz citiem paviljoniem iekasē 50 centus vai dolāru no ārzemniekiem.

Sākumā mani ievietoja karantīnā, kas paredzēta galvenokārt tam, lai cietuma uzraugi varētu nopelnīt kādu dolāru (Ekvadoras nauda ir ASV dolārs). Vienā telpā, kādos 15 reiz 15 metros, bija sadzīti ap 500 cilvēku. Naktīs bija jāguļ uz grīdas kā siļķēm mucā ar visām drēbēm un apaviem. Ja kaut ko nebūsi piesējis pie sevis, tad nākamajā rītā tas visdrīzāk būs nozagts. Ēdienu tikpat kā nedod, vienreiz dienā kaut kādu šķidru zupu. Dušas nav, ja gribi nomazgāties, jāsamaksā viens vai divi dolāri. Tualetes vietā daži caurumi grīdā un apkārt pusmetru augstas sūdu kaudzes. Par smaku nerunāsim – kad mani ieveda, temperatūra laukā bija 35 grādi.

Mans rokas pulkstenis pazuda jau pirmajā naktī. Viens pat mēģināja atšņorēt manas krosenes, bet to es sajutu un pamodos. Sist kādu arī ir bīstami, jo lielākajai daļai ir naži. Katru nedēļu kādu nodur vai nošauj – vēlāk šīs slepkavības kļuva tik pierastas, ka es tām vairs nepievērsu nekādu uzmanību. Es cietos šajā elles priekškambarī, cik varēju, un centos savākt pēc iespējas vairāk informācijas par to, ko un kā darīt. Taču vienu dienu mans mērs bija pilns. Es pasaucu cietuma uzraugu, iespiedu viņam rokā 20 dolārus, pateicu, ka rīt dabūs vēl 20, ja viņš mani pārvedīs uz normālu korpusu, kurš saucās “Pabellón consular” un kurā, kā uzzināju karantīnā, atrodas daudz ārzemnieku. Uzraugs teica, ka par nokļūšanu tur jāsamaksā vismaz simt dolāri. Tajā brīdī man jau bija skaidrs, kādas sekas var būt tam, ja parādīsi, ka tev ir nauda. Es dievojos, ka esmu ļoti trūcīgs, ka man nav nedz draugu, nedz radinieku, kuri varētu palīdzēt, un ka man ir tikai 40 dolāri. Tas uzraugu pārliecināja, un viņš bija ar mieru pārvest mani uz paviljonu, kur dzīvo civilizētāki ļaudis.

Nonākot jaunajā korpusā, mani ieveda kamerā, kur dzīvoja divi ekvadorieši. Ātri vien sapratu, ka viņi sadarbojas ar cietuma uzraugiem, pārbaudot jauniņos, īpaši ārzemniekus.

Pirmos divus mēnešus nodzīvoju, nevienam nezvanot un neprasot naudu, kas man bija ļoti vajadzīga, jo šajā cietuma korpusā neizsniedza ne ēdienu, ne gultas veļu, pilnīgi viss bija jāiegādājas pašam – vienalga, ir cilvēkam nauda vai nav. Es uzaudzēju bārdu un tēloju, ka esmu bomzis. Vēlāk uzzināju, ka pamats manai izspiegošanai bija lielā naudas summa, ko pie manis atrada aizturēšanas brīdī, kā arī tas, ka mans draugs bija sūtījis naudu. Tā bija kļūda, no kuras turpmāk mācījos.

Jaunajā korpusā bija cilvēki no visas pasaules. Eiropa bija pārstāvēta gandrīz ar visām valstīm, izņemot Somiju, Lihtenšteinu, Andoru, Monako un Vatikānu. Pirmo vietu skaita ziņā ieņēma Spānija, otro ASV, trešo Anglija, ceturto Lietuva. Rēķinot pēc iedzīvotāju skaita, līderi gandrīz visur pasaulē ir lietuvieši. Spānijā kokaīns ir ļoti populārs, tādēļ nav brīnums, ka tā atrodas līdera pozīcijā. Arī Anglijā kokaīns ir ļoti izplatīts. Lietuviešu pārvadātāju ir tik daudz nevis tāpēc, ka Lietuvā kokaīns būtu populārs, bet tāpēc, ka viņi to pārdod Anglijā un citur pasaulē. Pēc maniem aprēķiniem lietuviešu narkotirgoņi ienes savas valsts ekonomikā vismaz kādus 200 miljonus dolāru. Latvieši šajā ziņā ir daudz kūtrāki.

Šajā korpusā bija arī trīs krievvalodīgie – ukrainis, krievs un viens 70 gadus vecs, bet ļoti žiperīgs grieķis, kuģa kapteinis, kurš bija dzimis un uzaudzis Padomju Savienībā, bet 70. gadu beigās izceļojis uz savu vecāku dzimteni. Cietumā viņš bija nokļuvis par mēģinājumu pārvest četras tonnas kokaīna, iepakotu tunča konservu kārbās. Viņu sauca Anastasis, viņš bija notiesāts uz 16 gadiem un savā dzīves laikā bija apceļojis visu pasauli. Vairākas reizes pabijis arī Ventspilī, pat paspējis iemīlēties kādā latviešu meitenē. Anastasis labi spēlēja šahu, tādēļ krietnu dienas daļu pavadīju viņa kamerā. Šajā cietumā kameras durvis nekad netiek slēgtas, tām pat nav atslēgu. Katrs savu kameru var iekārtot, kā vien vēlas, pēc savas gaumes un iespējām. Anastasim vienmēr bija nauda, un viņš man sākumā izpalīdzēja – pirmām kārtām jau samaksājot par ēdienu. Korpusā bija sava virtuve, taču tam, kurš gribēja tajā ēst, bija mēnesī jāmaksā 25 dolāri. Ar to pietika, lai izdzīvotu, bet ne lai paēstu. Viss pārējais bija jāpērk pašam – ja bija par ko.

Nauda oficiāli var būt katram, tas nav aizliegts, kā, piemēram, Eiropas cietumos. Ieslodzītie var darīt visu, ko vēlas, vienīgais ierobežojums ir pārvietošanās brīvība. Nevienam, pat ja viņš ir pārkāpis likumu, nevar atņemt tiesības ēst, mīlēties, strādāt, pelnīt naudu, mācīties utt. Un Ekvadorā tas tiek respektēts. Turēšana nebrīvē jau pati par sevi ir sods, pārējie aizliegumi ir papildu sodi, kuri ir pretrunā ar cilvēktiesībām – tas ir valsts varas noziegums pret indivīdu.

Anastasis man pastāstīja daudz noderīgu lietu par to, kā uzvesties Gvajakilas cietumā. Šajā cietumā, viņš teica, ir jābūt piesardzīgam ar kāda aizvainošanu vai roku palaišanu, lai cik pamatots arī būtu iemesls to darīt. Kā jau teicu, gandrīz visiem ieslodzītajiem bija dunči un dažiem pat pistoles, ko viņi nekavējas vilkt laukā ikvienā aizvainojuma vai dusmu brīdī. Vairumam psihe ir sabojāta, savas emocijas viņi nav iemācījušies savaldīt. Kādu nodurt viņiem ir tikpat viegli kā mums nosist odu.

Anastasis stāstīja arī par savu pieredzi narkotiku biznesā. Viņam bija ļoti labi sakari lielo narkodarboņu vidū. Viņš pārvadāja kokaīnu Itālijas mafijai, holandiešu narkotiku bosiem, Japānas jakudzēm (mafijas grupējumiem) utt. Japānā kokaīns maksā krietni vairāk nekā pie mums, vairumtirdzniecībā tā cena ir 80 000 – 100 000 dolāri par kilogramu, turklāt viņi paši izbrauca neitrālos ūdeņos, kur sagaidīja savu kuģi.

Trīs dienas nedēļā – trešdienās, sestdienās un svētdienās – pie ieslodzītajiem bija atļauts ciemoties visiem, kuri to vēlējas. Ciemiņi drīkstēja arī palikt pa nakti vai pat dzīvot visu laiku kopā ar ieslodzīto – protams, par nelielu samaksu, apmēram dolāru par dienu. Iedomājieties, kas darās cietumā, kur katru reizi ierodas ap 3000 ciemiņu – sievas, mātes, tēvi, bērni, draudzenes, draugi, arī prostitūtas. Pēdējās nāca uz cietumu katru dienu, un pakalpojums maksāja tikai 3–5 dolārus. Anastasis savos 70 gados vēl arvien bija traki kārs uz sievietēm. Reiz es viņam jautāju: “Vai tu nebaidies saslimt un nomirt?” Viņš man filozofiskā mierā atbildēja: “Es savu dzīvi jau esmu nodzīvojis, man vairs nav no kā baidīties”.

Cietumā regulāri notika iedzeršanas, diskotēkas, kuras bieži beidzās ar kautiņiem, duršanām vai pat šaušanu. Katram drīkstēja būt mūzikas instrumenti, pastiprinātāji, skaļruņi jebkurā daudzumā un stiprumā. Mūzika bieži vien dārdēja tik skaļi, ka 50 metru attālumā no skaļruņiem krūzes uz galda lēkāja. Šāds elles troksnis nereti turpinājās visu nakti.

Vienā no šādām reizēm es savā nodabā pastaigājos pa koridoru, kurš ir kādus 80 metrus garš un 7 metrus plats, ar betona kolonnām pa vidu. Pēkšņi izdzirdu šāvienus, visi, kas tajā brīdī atradās koridorā, sāka skraidīt kā iztramdītas skudras. Es metos pie savas kameras durvīm, bet iekšā esošie bailēs bija tās aizbultējuši. Bliezu pa durvīm ar dūri, bet neviens neatsaucās, katrs sekoja savam pašsaglabāšanās instinktam. Šāvējs atradās koridora otrā galā un raidīja lodes manā virzienā. Es metos atpakaļ uz koridora vidu, lai noslēptos aiz betona kolonnas.

Pēkšņi šaušana apklusa, šāvējam laikam beidzās patronas vai arī viņš pārlādēja aptveri. Es vēlreiz metos pie savas kameras durvīm un, dauzīdams tās ar dūrēm, kliedzu, lai laiž mani iekšā. Šoreiz durvis par laimi atvērās, un tā es izglābos. Vēlāk noskaidrojās, ka šāvējs no dzeršanas bija sajucis prātā un smagi ievainojis divus cilvēkus, no kuriem viens nomira ceļā uz slimnīcu.

Cietumā bija brīvi pieejams dažāda veida alkohols. Pudele viskija maksāja 25 dolārus, bundža alus – divus līdz trīs dolārus, atšķaidīts kokaīns no 15 līdz 20 dolāriem gramā, bet kokaīna bāze, kas ir daudz kaitīgāka par kokaīnu un ko lieto smēķējot, maksāja no 50 centiem līdz vienam dolāram par cigareti. Ar alkohola un narkotiku biznesu cietumā nodarbojās divi grupējumi sadarbībā ar cietuma uzraugiem. Abu grupējumu starpā šad tad izcēlās strīdi par ietekmi un teritoriju, kas beidzās ar īstu karu un vairākiem līķiem. Kad uzvarētāju puse bija iekarojusi kādu daļu pretinieka teritorijas, viņi sāka to izlaupīt. Tad mēs visādi centāmies aizbarikādēt ieejas vārtus korpusā, dažreiz atšaujoties vai metot degmaisījumu uz vārtu pusi, lai uzbrucējiem nedotu iespēju pārzāģēt vārtu restes. Kārē pēc mantas šie laupītāji nebaidās pat no lodēm, viņi atlec no restēm tikai tad, kad eksplodē kāda degmaisījuma pudele un visas restes ir liesmās.

Visspilgtāk atmiņā palicis viens no šiem kariem, kurā piedalījās ap 40 karotāju katrā pusē. Tajā laikā es jau dzīvoju citā korpusā. Karš sākās ap desmitiem rītā un ar mainīgām sekmēm turpinājās apmēram divas stundas. Bez revolveru šāvieniem bieži atskanēja arī automātu kārtas un ik pa brīdim – granātu sprādzieni. Es ieslēdzos savā kamerā kopā ar diviem citiem, kuri lūdza man palīdzību. Durvis jau savlaicīgi biju nostiprinājis tā, lai tās nevarētu nedz izlauzt ar lauzni, nedz izcelt no eņģēm. Tās bija no 4 cm bieza metāla – pietiekami, lai paglābtu no revolvera lodēm, bet ne no automāta, tādēļ tās aizbarikādēju ar visu, ko varēju. Vienā brīdī frontes līnija atradās tieši mana korpusa rajonā. Lodes lidoja uz visām pusēm. Blakus kamerā dzirdēju kliedzam sievieti, kura tur dzīvoja kopā ar savu ieslodzīto vīru un bērniem. Izrādījās, ka pāris lodes bija ielidojušas pa aizrestoto logu, un viena rikošetā trāpījusi viņai gurnā.

Pēc brīža paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka pagalmā apmēram 12 metrus no manis nokrīt viens kaujinieks un viņam sāk tecēt asinis. Gribējās redzēt, kas notiks tālāk, bet palikt pie loga bija bīstami, jo šāva bez apstājas. Beigās ziņkāre tomēr ņēma virsroku.

Pie nokritušā pieskrēja viens no pretinieku bandas un kā vājprātīgs sāka kritušo kapāt ar dunci – kādas 30 vai 40 reizes, līdz sagura. Bet ar to vēl viss nebeidzās. Pieskrēja vēl daži, viens pāris reizes iešāva sakapātajam līķim galvā, cits to spārdīja, bet trešais sāka lēkāt pa līķa galvu, līdz no tās izspiedās smadzenes. To visu es redzēju savām acīm, gribējās to nofotografēt, bet manam telefonam nebija kameras, un bāzt laukā degunu, lai kādu atrastu, pietrūka drosmes.

Pēc pāris stundām šaušana nedaudz pierima, bet ne uz ilgu laiku. Bija ieradusies specvienība, kādi 200 bruņoti policisti, kuri sāka šturmēt cietumu. Mums, nekarotājiem, no tā vieglāk nepalika. Vispirms visā teritorijā sāka sprāgt gāzes granātas. Gāze bija tik stipra, ka likās – tūlīt atdošu galus. Tad sākās iebrukums, šaušana kļuva vēl intensīvāka nekā iepriekš. Pa logu redzēju, ka pagalmā, policistu sašauts, guļ viens no kaujiniekiem. Pie viņa ātriem soļiem tuvojās policijas kapteinis. Ievainotais lūdzās: “Ayuda, capitán! Ayuda, capitán!” Kapteinis, ne vārda neteicis, izvilka revolveri un viņu apklusināja ar pāris šāvieniem. Lūk, tāda ir cilvēku suga, neko citu es nevaru un arī negribu piebilst. Kara iznākums bija deviņi kritušie grupējumu savstarpējā cīņā un vēl daži, kurus nošāva specvienības policisti."

Prīverta stāstu par to, kāpēc viņš pievērsies narkotiku tirdzniecībai un ko dara tagad, lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!