Kaspars Znotiņš: „Vecāki bija skumji par manu profesijas izvēli”

Tagad mēs parunāsimies tā, kā to dara kino, – kad divi sarunājas, filmējoties viņiem jāsaiet tik cieši kopā, ka gandrīz deguni saskaras.
Ir, ir traki! Un galvenais – acis nedrīkst mirkšķināt.
 

Par kino runājot, tev tūlīt ir pirmizrāde. Es redzēju pie Operas pirmās filmēšanas dienas, manīju, kā Andris Keišs pa filmēšanas placi staigā vecā kažokā.
Jā, viņš filmā ir mākslinieks. Arī manam varonim ir saistība ar mākslu – manas lomas prototips ir Visvaldis Peņģerots, mākslas zinātnieks, teorētiķis, 30. gadu mākslas pasaules pelēkais kardināls, matemātikas skolotājs, kurš visu laiku savus tuviniekus terorizēja ar pašnāvību. Erudīts, daudzas valodas zināja, no 15 gadu vecuma ceļojis pa Krieviju, 16 gados Kaukāzā, kur bija aizbraucis ar draugu, apsaldējis nieres, iedzīvodamies nieru problēmās. Pēc kara, pirmajos PSRS gados, strādājis diplomātiskajā dienestā Maskavā, vēlāk cietumā ticis un tad apmainīts ar kaut kādiem arestētajiem spiegiem no Latvijas. Piedevām visu mūžu lietojis medikamentus uz opija bāzes, tātad visu laiku bijis drusciņ zem tvaika. Bet filmā tas īsti neparādās. Taču man tai aisberga sajūtai ir jābūt. Man ir svarīgi saprast, par ko ir runa, kas tas par džeku.
 

Filma, cerams, nav nomācoša...
Nē! Tur viss ir uz pozitīvas nots, kā jau situāciju komēdijā. Nu labi, ir tur arī drāmas elementi, bet tie nenomāc. 30. gadu Rīga ar mazajām ieliņām, ormaņiem, tērpiem, ballēm, kafejnīcām. Vizuāli skaista filma, un ir jau arī manam varonim tur gan mīla, gan visādas intrigas.

Esi ļoti populārs aktieris, un publika tevi dikti mīl. Tev ir kādreiz bijusi zvaigžņu slimība?
Domāju, ka jā. 12. klasi pabeidzu paralēli pirmajam kursam Kultūras akadēmijā, un tad, skolas laikā, viena klasesbiedrene Kandavā teica, ka es neko nestāstu, ka esmu degunu sacēlis gaisā. Pašam gan tā nelikās. Biju izbrīnīts. Tādas lietas citi no malas labāk redz.
 

Ak manu dieniņ! Tavs mobilais telefons ir tāds oldskūls! Brīnums vēl, kā tev nav līdzi būdiņa ar klausuli! Kāpēc tev tāds? Nepatīk glāstīt ierīces?
Nē, planšete man ir somā. Tādā veidā – ar podziņtelefonu – es sevi sargāju no virtuālās pasaules. Negribu būt iekšā. Bet viedtālrunis jau ievelk sevī. Izvēlējos šādu risinājumu, jo nevarētu pretoties – es uzreiz ņemtu un glaudītu.
 

No Jaunā Rīgas teātra līdz šim esmu intervējis tikai atlaistos. Viņi visi stāstīja: „Man piezvanīja Alvis Hermanis...” Tev nav kājas aukstas, ejot uz darbu, jo tu nekad nevari zināt, kad tev piezvanīs?
Respekts ir... (Klusēdams sāk tīrīt brilles.)
 

Ooo, tev arī ir brilles! Atstāj, šādi tu izskaties gudrs! Bet pastāsti, kāpēc tu vispār esi aktieris? Vīrs kā ozols – varēji stādīt mežu...
Par manu profesijas izvēli vecākiem sākumā bija pilnīgs šoks. Cik tad tajā laikā, 90. gadu sākumā, Latvijā to aktieru bija? Tolaik bija krīze totāla – darba nebija, teātrus likvidēja, nekādas perspektīvas, bet man tas nebija svarīgi. Atceros, Edmunds Freibergs iestājeksāmenos vēl visiem teica: „Lūdzu, alga 40 latu – jums ir pēdējā iespēja atteikties.” Tas tiešām bija laiks, kad daudzi talantīgi aktieri gāja prom no teātriem biznesā – Andris Bērziņš, Varis Vētra, Jānis Reinis.
 

Vecāki gan jau gribēja, lai mācies par dakteri.
Nē. Viņi tiešām vēlējās, lai es mācos to, ko pats gribu. Bet viņi bija skumji par manu izvēli.
 

Kas viņi paši ir pēc profesijas?
Esmu dzimis gandrīz vai Jelgavas vecajā Lauksaimniecības akadēmijā. Mamma mācījās, tētis mācījās akadēmijā... Sākās dzemdības, un mammu uz slimnīcu aizveda faktiski no skolas sola. Viņa pat akadēmisko neņēma, visi kojās dzīvojām.
Tēvs kādreiz bija mehāniķis inženieris Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc tam viņam bija darbs pārvietojamā mehanizētajā kolonnā Līvānos. Tad viņu pierunāja braukt uz Kandavu, kas ir manas mammas dzimtā puse, kļūt par pasniedzēju tehnikumā. Mana mamma bija veterinārārste.
 

Manējā bija medfeldšere, es visu bērnību esmu pa kūtīm nodzīvojis. Nebija jau, kur bērnu atstāt, ņēma uz darbu līdzi.
Es taču arī! Es pat ar fermu dezinfekciju nodarbojos, tas bija mans pirmais algotais darbs. Šķaidīju ārprātīgu indi uz govju fermu grīdām un sienām. Bija pat nepieciešama gāzmaska. 
 

Tāpēc tu tagad esi pilsētnieks?
Nē. Man patika fermu dezinfekcija. Tiešām patika. Arī naudiņu varēja nopelnīt. Bet man ir arī savs dārziņš pilsētā – Pārdaugavā, kur dzīvoju, vasarā bija seši gurķu stādi, astoņi tomātu stādi, un visu augustu ēdām tomātus un gurķus. Visai ģimenei pietika.
 

Vai pa šiem gadiem tev nekad nav bijušas domas par iešanu prom no aktiermākslas, ka viss, pietiek, jāiet beidzot bērniem pelnīt naudu?
Visu laiku, ik pa brīdim. Bet ne tieši iztikšanas dēļ. Citi strādā ar instrumentiem, bet es pats esmu sev instruments. Mans instruments ir mans ķermenis, līdz ar to ir brīži, kad man kļūst sevis žēl. Pavasarī filmējoties roku savainoju. Beigās atklājās, ka roka ir nevis sasista, bet lauzta. Vēl tagad sāp. Un tas notika pavisam vienkārši – pats uzprasījos. Kadrā man izsit krēslu no dibenapakšas, un man ir sasietas rokas. Lai sevi drošinātu, rokas izlēmu nesiet, lai varētu krītot roku pamest apakšā. Operators teica, ka tomēr varot redzēt, ka es ar to roku sevi drošinu. Es sacīju: „Nu, piefiksējiet ar papīra līmlenti.” Bet krītot diemžēl nevarēju atraut vaļā un uzkritu ar visu svaru virsū uz plaukstas kaula. 
 

Še tev aktiera darbs!
Šis jau nav vienīgais gadījums. Izrādē "Revidents" man bija jāiet sasaitē ar Ģirtu Ēci, bijām Siāmas dvīņi. Mums speciāli pie kurpnieka tika izgatavots apavs, kurā mums abiem viena kāja bija iekšā. Kopā saķērušies, kājām kopā arī pārvietojāmies, bet ejot izveidojās kaut kāds nepareizs ceļa leņķis, un rezultātā es menisku sačakarēju.
 

Tu tā ļoti pārdomāti runā...

Tev nav grūti?
Ir grūti. Tāpēc arī man ir rieva drusku pierē.
 

Diemžēl man tevi jāsarūgtina – tev pierē ir kādas astoņas rievas. Bet labāk astoņas maziņas nekā viena no lāpstas!
Vēl man tipiski ir tas, ka es ar sevi runājos. Līdz pat 15 gadu vecumam, esot viens, ar sevi runājos ļoti aktīvi. Runāju gan monologus, gan dialogus. Arī spoguļa priekšā, un reiz brālēns mani pieķēra, un tad bija ļoti, ļoti liels kauns. Bet es biju tādā absolūti harmoniskā, izcilā un atklātā dialogā ar iedomāto otru „es”... Pēc 15 gadiem to kaut kā pārtraucu darīt, bet nu atkal esmu atsācis. Braucu mašīnā un sievu brīdinu: „Šis nebija tev! To es pats sev.”
 

Ko tad tu sev saki?
„Nekliedz uz mani! Nu nekliedz uz mani!” Tas iekšējais cenzors – grafika turētājs – mani visu laiku rāj, un tas dialogs ir ar viņu. Man ir interesanti. Pilnīgas muļķības, bet tas man ir veids, kā atbrīvoties no iekšējās spriedzes attiecībā uz kaut kādu grafiku, kurā neiekļaujos vai tamlīdzīgi. 
 

Esi tievs kā diegs. Nekas negaršo vai tavs cenzors apēd visu?
Jā, tas ir cenzors! Arī kolēģi man uzdod šo jautājumu: „Kur tev viss paliek?!” Jo es tiešām ēdu gandrīz visu, ko noliek priekšā. Faktiski visu, izņemot marinētus ķirbjus.
 

Bērnības trauma?
Bērnudārzā, kaut negaršoja, auklīte spieda aiz pakauša, stūma seju šķīvī iekšā... Bet man garšo austeres!
 

Vai, es gan nevaru! Kā tu piemini, tā man zosāda uzmetas.
Bija laiks, kad uz Franciju biežāk braukājām viesizrādēs. Brauc gar okeāna piekrasti un tik piestāj pie kāda restorāna, mmmm...
 

Man izskatās, vai tev patiešām ir mazliet šķībs deguns?
Ir, ir. Tāpēc, ka 9. klasē sakāvāmies ar labāko draugu. Bez jēdzīga iemesla, vienkārši sacentāmies, kurš būs stiprāks. Viņš man riktīgi sadeva pa šnobeli, deguns bija lauzts, bija arī zila acs. Bet man pret viņu nav absolūti nekādu dusmu.
 

Režisori tev kādreiz lomu dēļ ir rosinājuši uz pārmaiņām izskatā?
Esmu visu laiku spiests turēt aizmugurē garus matus, jo slavenajā izrādē "Latviešu mīlestība" zem maniem matiem sprauž tādu pagarinātu parūku, ar ko izskatos tāds...
 

Kā čaļi no grupas "Zeļļi"!
Jā, jā! Es tur esmu jaunais dzejnieks. Un to izrādi neņem nost no repertuāra jau sen, tā aizvien ir ārkārtīgi populāra. Spēlējam jau 14 gadu, kopā tā nospēlēts jau tuvu pie 200 reizēm. Es tik ļoti gribu aizmugurē beidzot īsus matus, bet nevar! Reiz filmas dēļ gan bija mati pavisam īsi jānogriež, tad teātrī man sēja ap galvu lakatiņu, bet pieliekamos matus sprauda pie tā.
 

Aktieriem mēdz būt tā, ka viņi grib kļūt par režisoriem, jo negrib būt pakļautībā un paši vēlas kaut ko radīt. Tev ir bijusi tāda doma?
Man nav. Es labprāt esmu pakļautībā. Man tur ir savas intereses.
 

Patīk arī teātri skatīties?
Jā, ļoti labprāt arī skatos izrādes.
 

No latviešu aktieriem man ļoti patīk Lauris Dzelzītis. Viņš ir ne tikai lielisks aktieris, bet arī foršs džeks, ar kuru ir patīkami kontaktēties.
Nu Dzelzītis jau vispār pēdējos gados ir augstu uzlēcis. Šāviens viņam bija izrādē "Izraidītie", kur viņš spēlēja galvenā varoņa draugu. Pilnīgs dinamīts!
 

Tev ir omīte?
Vairs nav. Mana Latgales baba pirms desmit gadiem nomira. Bet otru omīti, Kandavas vecomammu, vispār neesmu redzējis, jo viņa 38 gadu vecumā noslīka. Mana mamma 15 gados zaudēja mammu un kļuva par bāreni. Zināju, ka mammas mamma ir no bērnunama, un pirms trim, četriem gadiem, kad man uzradās vairāk brīva laika, rakos pa arhīviem. Jo zināju tikai tos radus, kas bija viņu adoptējuši, bet es gribēju saprast, kas tur īsti Latvijas laikā notika – kā adoptēja, no kurienes adoptēja un kas galu galā bija manas vecmāmiņas īstie vecāki.
 

Atradi?
Jā, atradu! Konkrētus cilvēkus gan nesatiku, bet uzzināju, ka kaut kur manai mammai ir māsīca. Vēl ir jāraksta vēstules uz imigrācijas departamentu, tad viņi sūtīs tam cilvēkam... Es nezinu, vai tagad to gribu. Vārdu sakot, īstie radi Dombrovski nāk no Kaunatas, no Latgales puses. Vecāmamma Elza Dombrovska bija saglabājusi savu arhīvu ar vēstulēm, un uz vienas izplēstas avīzes maliņas viņa ar zīmulīti bija uzrakstījusi savas mammas pases datus... Viņa pati, izrādās, bija meklējusi savu māti. Tieši pēc šiem datiem es arī veicu savus meklējumus un to māsīcu arī atradu. Pat zinu viņas vārdu. Varbūt kādudien viņu arī uzmeklēšu. Tā kā vecomammu nekad mūžā nebiju saticis, man gribējās kaut kādā veidā viņai pieskarties, kaut kā sajust viņu.
No vienas puses drusciņ žēl, ka tā interese par vecmāmiņu un viņas izcelsmi man radās īsi pirms maniem 40. Būtu atradis vēl viņas sirdsdraudzeni, bet, kad sāku meklējumus, tā sieviete bija nomirusi. Toties es satiku savas vecāsmammas klasesbiedreni Taurupē. Jau trīs reizes esmu ar viņu ticies. Es viņu pat kaut kādā ziņā redzu kā savu vecomammu, jo viņa ir vecāsmammas vecumā, tāda štrama kundze.

Bet mana izmeklēšana bija nopietna. Braucu ar riteni džungļos iekšā vecās mājvietas meklēt un atradu arī, kur viņa par ganu meiteni bija strādājusi, pabiju vietās, par kurām viņa bija rakstījusi savās dienasgrāmatās, kur „es sēžu Līčupes krastos, lejā burbuļo Līčupe, bet domas ir skumjas”. Par puišiem, par ballēm. Un tagad tur viss ir aizaudzis, nekā nav. Stāvēju pie mājas un kūts drupām...
 

Tik interesants stāsts! Man pilnīgi kā filma iet acupriekšā. Neesi domājis kādreiz uzrakstīt grāmatu?
Nē, nē, nē. Tāpēc, ka vajag lasīt labas grāmatas. Bet es nevarētu uzrakstīt labu grāmatu.

Tu esi ļoti noslogots darbā. Brīvais laiks sev sanāk? 
Vakar biju aizbraucis uz purvu. Ķemeru purva taka – unikāla vieta, kur aizbraukt darba dienu vakaros. Bezvējā, kad neatnes pat nevienu troksni no šosejas, tur ir totāls klusums. Ak, kā par to kaifoju! Ikdienā pilsētā jau mēs esam totālā trokšņa piesārņojumā. Lielajā mežā ir meža skaņas – vējš tāpat iešalc kokos, bet purvā nav, kam šalkt. Rekomendēju aizbraukt arī uz Cenas tīreli. Tur ir trīsarpus kilometru gara taka, kurā, lēnā garā stundu noejot, jūties tik labi, kā labi izgulējies.
 

Ģimenei laika pietiek?
Pārmetu sev dažkārt, ka par maz esmu kopā ar ģimeni, jo pa vakariem faktiski taču neesmu mājās. Bet nesen izdrukāju no datora meitai bildes desmit gadu garumā – uztaisīju tādu izlasi uz 400 fotogrāfijām. Sanāca divi 200 bilžu albumi. Tad paskatījos un secināju, ka tomēr nav tik traki, jo ir daudz kas kopā darīts. Katru vasaru pa upēm ar kanoe laiviņām vālējam. Šovasar vienīgi nesanāca, toties ar ģimeni desmit dienas pa Zviedriju izbraukājām ar kemperi. Iepatikās, kad pirms četriem gadiem aizbraucām uz Austriju un Vāciju. Mums patīk, ka vietās, kur iepatīkas, var palikt ilgāk.
Man vispār sieva ir ļoti liels atbalsts.
 

Ar ko viņa nodarbojas?
Strādā Latvijas Universitātē mācību daļā. Viņa ir metodiķe – visi saraksti, līgumi un tā tālāk. Mums ir četri bērni.
 

Tagad Rīgā aktīvi sarosījušies velobraucēji. Ar ko tu brauc uz darbu?
Dažādi – ar autobusu, ar mašīnu, ar vilcienu. Vilciens man patīk, jo tajā ir ērti paņemt velosipēdu.
 

Vilcienā braucot, pēti cilvēkus? Tur noteikti ir visādi interesanti tipāži, kas tev aktiera darbā var noderēt.
Cilvēkus nemēdzu pētīt, jo es, neraugoties uz neilgo ceļa gabalu, vilcienā parasti lasu. Un es tāds neesmu viens. Man patīk redzēt, ka cilvēki vēl arvien reāli lasa papīra grāmatas. Nevis tikai elektroniski, telefonos. Gandrīz katrā vagonā ir vairāki grāmatu lasītāji.
 

Atpazīstamība tevi neapgrūtina?
Rīga tādā ziņā tomēr ir ļoti maiga pilsēta. Cilvēki neliek manīt, ka esi atpazīts. Popularitāti vispār neizjūtu. Un es esmu ar to mierā, ka latvieši ir tādi rezervēti.
 

Tev ir tik daudz teksta jāmācās no galvas. Nav kādreiz bijis kāds pilnīgi traks gadījums, kad uzstājoties aizmirsti sakāmo?
Izrādē "Pakļaušanās" galveno varoni spēlēja Vilis Daudziņš un es atveidoju viņa labāko draugu. Man ir garš monologs izrādes beigās, kas savelk kopā daudzas lietas attiecībā uz izrādes fona notikumiem. Reiz es sēdēju, norunāju pirmo trešdaļu no šā monologa, bet tālāk – nav! Galvā tukšums. Es paskatos uz Vili un saku: „Es sākšu vēlreiz.” Sāku runāt vēlreiz, nonāku līdz tai pašai vietai un saprotu – nav un nebūs!

Un tad Vilis dusmīgā balsī nokliedzās: „Ej prom! Ej prom!” Vienkārši mani aizdzina prom no skatuves. Bet viņš to ļoti prasmīgi paveica tā tēla un tās situācijas ietvaros. Mans varonis jau arī bija tāds drusku derdzīgs. Skatītāji jau nepamanīja, bet principā tā bija laža.
Bija tāda latviešu filma "Mona", un es biju uzaicināts uz provēm Rīgas kinostudijā...
 

Tevi nepaņēma?! Man liekas, ka tevi visur paņem!
Nepaņēma. Un tagad iedomājies. Kinostudija, proves, tur ir visa filmēšanas grupa, ierodos es un, pirms sākt, aizeju izslēgt telefonu. Ņemu no somas telefonu un skatos – tieši tobrīd man zvana. „Čau, Kaspar. Kur tu esi?” man jautā. „Esmu kinostudijā, man ir proves,” es tā mierīgi atbildu. Un klausulē man saka: „Mums taču izrāde pēc 15 minūtēm!” Es brīnos: „Ko? Kā? Darbdienā pa dienu?!” Man atbild: „Nu ja, skolēnu autobusi taču sabraukuši uz bērnu izrādi Iekšiņa un Āriņa.” Pareizi, atcerējos! Uzreiz filmēšanas grupai pateicu: „Paldies, piedodiet, man jāskrien uz izrādi.” Tas gan nebija iemesls, kāpēc netiku pie lomas. Mani sauca vēl uz nākamajām kārtām. Beigās gan galveno lomu spēlēja viens lietuviešu aktieris.
 

Uz izrādi paspēji?
Bērni pagaidīja kādas 20 minūtes... Citā reizē, kad biju saslimis, tieši Gundars Āboliņš bija teātrī un izrādes vietā notika skatītāju tikšanās ar viņu, visi bija priecīgi un laimīgi. Bet es aizvien biju satraucies.
 

Bet kāpēc tev tās bažas?
Jo no manis viena ir atkarīgs tas skolēnu autobuss ar tiem simts bērniem. Un tādi ir vairāki autobusi, sabraukuši no laukiem. Un citreiz vēl visa filmēšanas grupa. Un tāpēc, ja es saslimstu vai citādi neesmu formā, tas satraukums mani visu laiku vajā. Kad tevis dēļ vairāki simti cilvēku būs spiesti mainīt savus plānus un arī zaudēt naudu. Tā pati kafejnīca, kas ir iegādājusies rasolu, ko starpbrīdī tirgot, vai autobuss, kam par vešanu ir samaksāts.
 

Kādam no taviem bērniem arī ir interese par teātri?
Vecākais dēls pabeidza lietišķos, no astoņu gadu vecuma ir veidojis un gleznojis, pamācījās Mākslas akadēmijā, aizgāja, sāka strādāt koka logu ražotnē. Bet viņa sirdslieta ir mūzika. Spēlē pa krogiem un klubiem ar savu grupu "Purple Negative". Pats arī raksta dziesmas, kopš 15 gadiem, apgūstot pašmācības ceļā, spēlē ģitāru, klavieres, bungas.
 

Vai taisnība, ka uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm biļetes nevar dabūt?
Beidz, tas ir mīts!
 

Ohoo, kā tu man uzkliedzi! (Smejas.)
Tās ir atsevišķas izrādes, kas ilgāku laiku uz priekšu ir izpārdotas. Bet daudzi nemēģina nopirkt biļetes, jo domā tāpat kā tu – ka tās biļetes nopirkt ir neiespējami. Tagad visi gāž apkārt izrādi "Linda Vista", un ceru, ka publikai patiks arī jaunā izrāde "Latviešu laupītāji", kurā piedalos es un kurai arī tikko bija pirmizrāde.