Baiba Sipeniece-Gavare beidzot Jāņus svin pa īstam

Kad Baiba bija maza meitene, viņai licies, ka Jāņi svinēti kaut kā nepareizi. „Viss notika šādi: pa dienu valdīja svinīgs noskaņojums, visi brauca meijās, pušķoja māju, gaidīja svētkus. Viss bija ļoti jauki, bet tad pienāca vakars, un visi Jaunpilī, kur dzīvoju, devās uz parku. Tur bija sakurināts milzu ugunskurs. Nu tik milzīgs, ka pat pāri nevar pārlēkt. Uz skatuves spēlēja pūtēju orķestris. Bet ne ilgi – līdz sāka kauties, jo sadzērās. Kāds reibumā mēģināja lēkt pāri ugunskuram un, protams, tajā iekrita. Pārējie pieaugušie pa malām uz saviem deķīšiem lēnām ieņēma citu agregātstāvokli. Un bērni klīda apkārt un tajā visā nejutās īsti labi, jo viņiem bija jāredz, kā pieaugušie pamazām maina savu cilvēcisko izskatu," žurnālam "Rīgas Viļņi" atminas Sipeniece-Gavare.

"No Jāņu atmosfēras īsti nekā nebija. Izturīgākie no rīta varēja iet salasīt no kabatām izbirušās kapeikas un tā gūt kādu labumu. Bet man tas netika – es vienmēr atlūzu,” tā paudusi Baiba, atzīstot, ka sapratusi – vēlas šos svētkus svinēt citādi.

„Kā vajadzētu būt, to es nezināju. Ausīs vienmēr skanēja skorderdienu pēdējais skats, un likās – kāpēc mums nav tik forši? Tāds nu bija mans sapnis. Un, kad apprecējos, sanāca to piepildīt. Man vīram ir brīnišķīgs lauku īpašums. Kad tur ierados, sapratu – šī ir tā vieta, kur var pa īstam svinēt Jāņus."

"Un tā arī notika. Katru gadu mēs tagad sabraucam tajā lauku mājā – lielāks vai mazāks līgotāju pulks. Diena saplānota – meitenes iejauc mīklu, cep pīrāgus, māja smaržo, mazajām meitenītēm tiek ierādīta šī mīklas mīcīšanas, cepšanas māksla. Puiši brauc uz mežu pēc meijām, meitenes iet puķēs, pin vainagus, tas viss notiek dziesmu pavadībā... Tas ir tik skaisti! Un tad atnāk pats vakars, visi, kam ir, saģērbjamies tautastērpos. Apejam laukus, gaidām sauli, ir visas izdarības – pliko skrējiens, meitenes peldas rasā. Tie tiešām ir mani mīļākie svētki! Un liels prieks, ka arī bērns paziņo, ka viņas mīļākie svētki ir Jāņi.”

Baibai tagad, protams, ir arī pašai savs tautastērps. Sākumā darba vajadzībām viņa to īrējusi, bet pēcāk tikusi kaunināta – kāpēc pašai neesot? „Un es padomāju – tiešām, kāpēc nav? Taisām! Prasīja, kuru novadu. Biju nesaprašanā – tētis no Zemgales, mamma no Kurzemes. Negribēju piesaisti kādai konkrētai vietai, teicu – ņemam smukāko! Es dzīvoju Jūrmalā, strādāju Rīgā, nāku no Jaunpils. Kāds tur novads?” smej Baiba.

„Sāku tos tērpus mērīt, un nonācām līdz Bārtai. Un tad man saslēdzās – bērnībā man mamma nepirka lelli Baiba. Un neviens man to arī nedāvināja – maksāja taču 11 rubļus, un tas bija dārgi trešajam bērnam ģimenē. Bet man tā gribējās lelli Baibu, viņa bija Bārtas tērpā, un tas likās tik skaists... Atceros, ka tautas deju ansamblī "Daile" galvenā soliste Baiba Jekšiņa ar to Bārtas tērpu mugurā dejoja Gatves deju, un man tā gribējās. To tērpu, dejot to deju... Tāds sapnis man bija. Mazām meitenēm un arī maziem puisīšiem vajag ļaut sapņot. Jo sapņi piepildās. Tā nu tautastērps man bija, un šovā "Dejo nost", kad man pašai vajadzēja arī dancot, prasīja, ko tad es gribētu dejot, un es atbildēju – Gatves deju. Un tā viss piepildījās.”

Jāņos Baiba nestrādā – vienreiz piekritusi novadīt šajā laikā pasākumu un sapratusi, ka nekad to vairs nedarīs. „Cilvēkam vajag mācēt sadalīt prioritātes. Ģimene ir svarīga, un svētkos ir jābūt visiem kopā.”