Festivālā "Skaņu mežs" viesosies virtuozais multiinstrumentālists Rosko Mičels

„Pat viskonspektīvākā mācību grāmata par pēckara laika džeza mūziku nevar iztikt, nepieminot Rosko Mičelu,” raksta žurnālists un kritiķis Džeisons Gross (Jason Gross).

1940. gadā dzimušais Rosko Mičels ir uzskatāms par vienu no nozīmīgākajām personām avangarda džezā un par novatoru plašākā eksperimentālās mūzikas kontekstā. Viņš ir viens no agrīnajiem vēsturiski nozīmīgās afro-amerikāņu komponistu-instrumentālistu apvienības AACM dalībniekiem, kā arī Art Ensemble of Chicago – savulaik pasaulē pieprasītākās avangarda džeza grupas – dibinātājs. Art Ensemble of Chicago savu karstāko punktu festivālu pieprasījuma un ierakstu pārdošanas ziņā piedzīvoja 70.-80. gadu laikā, taču Mičels ir attīstījis ievērojamu – innovācijas ziņa pat nozīmīgāku – solo karjeru, un vēl joprojām ir viens no visaugstāk apmaksātajiem mūziķiem frīdžeza un brīvās improvizācijas sfērā.

Būdams viens no atslēgas personībām kustībā, kas pēckara avangarda mūzikas kompozīcijas tehnikas apvienoja ar improvizācijas praksēm un džeza mantojumu, Mičels tiek arī augstu vērtēts kā instrumentālists – kritiķis Kriss Kelsijs viņu nodēvējis par „savdabīgu, taču tehniski nevainojamu spēlētāju” un „izcilu  solistu”, savukārt izdevums The New York Times viņu nodēvējis par „vadošu afro-amerikāņu komponistu”, kā arī „līderi eksperimentālajā mūzikā”. 2017. gada laikā ir ieplānoti ne tikai Mičela solo priekšnesumi vai kompozīciju/improvizāciju koncerti ar vidēja izmēra ansambļiem, bet arī veseli pieci darbu pirmatskaņojumi ar simfoniskiem orķestriem – fakts, ar ko pats Mičels visai lepojas, allaž uzsvērdams savu piederību arī laikmetīgās akadēmiskās mūzikas videi.

Mičels apgalvo, ka dod priekšroku viena skaņdarba vai priekšnesuma ietvaros spēlēt vairākus instrumentus, un arī, veidojot ansambļus, izvēlas spēlēt kopā ar citiem multi-instrumentālistiem. „Tas tāpēc, ka mainot instrumentus, viņi ir spiesti pieņemt klusuma pauzes, un tas man ir interesanti,” viņš saka. Raksturojot viņa mūziku, bieži tiek citēta Mičela frāze, ka „mūzika ir 50% skaņas un 50% klusuma”.

Tik tiešām, Mičela mūzikā ir īpaša vieta pārtraukumiem, klusuma pauzēm un apzināti negaidītiem pavērsieniem (vai arī ievērojamai abstrakcijai, brīžiem mūziku reducējot līdz, kā viņš saka, „skaņai”) – šīs iezīmes gan kompozicionālā, gan improvizācijas ziņā var izsekot līdz leģendārajam 1966. gada seksteta ierakstam „Sound”, kam piedēvē revolucionāru ietekmi uz brīvo improvizāciju un frīdžezu, piedāvājot tādu šīs mūzikas versiju, kas pietuvinātāka abstraktākai Eiropas brīvās improvizēšanas tradīcijai, un ir daudz saliedētāka ar pēckara avangarda akadēmiskās mūzikas atonālo estētiku.

Tajā pašā laikā Mičels ne vienmēr ietur savas muzikālās izpausmes griezīgas improvizācijas vai abstraktas laikmetīgās mūzikas robežās – atsevišķi viņa projekti vēl joprojām atsaucas uz džezu, baroka mūziku, fanku un neskaitāmām citām mūzikas formām. „Būt par super-mūziķi nozīmētu vienlīdz lieliski spēt nospēlēt jebkuru mūziku,” kādā intervijā portālam AllAboutJazz saka Mičels, „un tas ir tieši tas, ko vēlos sasniegt.”

Mičels ir arī mūzikas pedagogs, un šobrīd pasniedz Milsa koledžā Kalifornijā – Mičels var lepoties ar šobrīd popularitāti ieguvušiem skolniekiem arī ārpus džeza vai akadēmiskās mūzikas: viņa skolnieki citu starpā bijuši arī Hollija Herndone (Holly Herndon) un Kolins Stesons (Colin Stetson). Mičels ir saņēmis balvu no ASV Džeza Pedagogu asociācijas.

13. oktobrī festivāla ietvaros viņš sniegs meistarklasi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – informācija par norises laiku vēl tiks precizēta.

Piebilde: dažos interneta resursos minēta kļūdaina informācija, ka Art Ensemble of Chicago dibinājis trompetists Lesters Bovijs (Lester Bowie) – patiesībā grupas dalībnieki pirmo reizi sanāca kopā zem nosaukuma Roscoe Mitchell Sextet, un sekojošo gadu uzstājās kā Roscoe Mitchell Art Ensemble.