Dimiters vīlies Baznīcā un gatavojas vēl kam trakākam nekā praids
Svinot 60. jubileju, dziesminieks Kaspars Dimiters atzīst, ka piedzīvojis sociālo pašnāvību. Dimiters, kas pirms 30 gadiem pievērsās kristietībai, Krimuldas baznīcas mācītājmājā izveidojot problemātisko jauniešu rehabilitācijas kopienu jeb Krusta skolu, tagad atzīst, ka jūtas vīlies lielā daļā mācītāju un dzīvo tā, lai būtu gatavs globālai kataklizmai.
Kaspars Dimiters nosvin 60. dzimšanas dienu
Dziesminieks Kaspars Dimiters 1. maijā nosvinēja 60 gadu jubileju Cēsu pils parkā.
Dimiters žurnālam „Kas Jauns” jautāts, kāpēc pirms pāris gadiem pazudis no sociālo tīklu vides un līdz ar viņu – ass skatījums uz sabiedrībā notiekošo, Dimiters skaidro, ka vairs nav jutis atgriezenisko saiti, kā arī sākusi dzist tā „frekvence”, kuras „temperatūrā” pastāvējusi Krusta skola. „Ar nekādiem bliezieniem, provokācijām nespējām ietekmēt situāciju. Mani sāka noēst neapmierinātība, un tas galīgi vairs nebija labi,” atklāj dziesminieks. Kaspars ieklausījies sava drauga, psihodramatiķa Viestura Rudzīša definējumā, ka viņam „dusmas guļ uz sāpēm”. „Precīzi! Tas ir daudzu manu dzīves krīžu superformulējums. Nedrīkst dusmas gulēt uz sāpēm, agri vai vēlu tad ir sprādziens, krahs, lūzums, nopsihošana,” ir pārliecināts Dimiters.
Vaicāts, vai ko nožēlo no izdarītā, Kaspars pauž, ka tas ir atbalsts mācītāju partijai un nacionāļiem. „Iestāstīju sev, ka tas kristiešiem nāks par labu. Nacionālisti solīja, ka būvēs „tiltu” ar kaimiņvalsti, bet iekšēji turpina kasīties.” Latvijas simtgades gaidās Dimiters ir retorisks: „Nu kāda gan mums ir valsts? Karogs un himna? Bet vairāk jau nekā mums nav! Mēs jau vairāk neko nenosakām. Tad ko mēs vēlamies svinēt – padomju laikus?” Viņš neesot aizmirsis „visus naivos, bērnišķīgos ideālus, kādi mums bija, dzīvojot, piedodiet, ne tik briesmīgajos laikos, kādi ir šie”.
„Neaizmirstiet tie, kas piedalījāties Atmodas pacēlumā, – tas viss bija pa īstam, un arī man viss bija pa īstam! Bet esmu sapratis, ka ir kādi citi spārni, kas ceļ pāri politikai un laicīgām lietām, un es paļaujos uz tiem,” piebilst jubilārs. Viņaprāt, praids ir nieks, „salīdzinot ar to, kas notiek caur visādiem ekumēnismiem”. „Ko mācītāji atļaujas runāt un darīt?! Tāpēc pasaulē visās jomās ir haoss... Tā priekšā esmu mazs knariņš. Ir jānotiek lielam... babah... Kā Tarkovska filmā „Nostalģija” teica tas, kurš aplējās ar benzīnu un sadedzinājās, – mums jāatgriežas tajās krustcelēs, kurās aizgājām šķērsām. Mana pēdējā laika atziņa ir tā, ka progress ir maksimāla iešana atpakaļ.
Žurnālā „Kas Jauns” Kaspars Dimiters arī stāsta par attiecībām ar sievu, izķepurošanos no parādiem un atzīst – ja taupīgāk dzīvotu, varētu sakrāt žigulim.
