Kā miljonāram Gerkenam beidzot izdevās uzvarēt cīņā ar cukurslimību

Atklājies, ka miljonāra dzīve paralēli ārējai spozmei visus gadus bijusi veselības problēmu nogurdināta. „Jā, teikšu atklāti, man ir veselības problēmas! Esmu milzumdaudz līdzekļu ieguldījis, lai justos normāli, bet vairāk nekā 20 gadus man nepalīdzēja nekas. Es dzīvoju tikai un vienīgi uz insulīna. Tas ne tikai skan traki, bet arī ir traki... Tas, kas ar cukurslimību nav saskāries, nesapratīs, bet – nedod Dievs!

Kāda bija mana dzīve? Es jutos briesmīgi – pēc aiziešanas no aktīvā biznesa vispār vairs nespēju sevi atrast. Kādi tad bija tie mani prieciņi? Tik, cik ar čomiem aizbraukt uz ārzemēm pamakšķerēt, bet arī tur ilgāk par trim dienām nespēju nodzīvot, jo bija smagi. Jutos sūdīgi, nekas nebija man pa prātam, viss šķita stulbi, nevajadzīgi, lieki... Burtiski trīcēju, ejot mājās gar ledusskapi, kur zināju – stāv biezpienmaizes, kuras sieva nopirkusi mazdēlam. Neslēpšu, nakts melnumā par kādu biezpienmaizi ledusskapī kļuva mazāk. Bodēs saldumu nodaļā vispār nespēju spert ne soli, jo bijos, ka neizturēšu – neprātā sapirkšos un sarīšos saldumus...

Arī pati dzīve, kā tagad saku, bija veģetēšana, man atlikušā laika nosišana ar pašu nepieciešamāko lietu apdarīšanu un aizmukšanu mājās, kur noteikti kritu uz nerviem sievai. Viņai ar mani pēdējos gados ir smagi, bet paldies, ka viņa turas.

Ikdienā mana dzīve bija vieni vienīgi ārsta apmeklējumi, insulīna devas uzņemšana, nepatika pret dzīvi un mūžīgās pārdomas – kāpēc tas viss man, kāpēc dzīve tik netaisna, ka man jāsirgst ar diabētu. Pēdējos gados bija tā, ka insulīnu sevī ievadīju pat četras reizes dienā, tomēr tāpat nekas nebija labi. Domāju, ka ir pēdējais gads, ka ir pēdējie mēneši, ka pamazām un nenovēršami dziestu ārā – viss, mana dzīve ir beigusies. Bet man taču tikko sākušies pensijas gadi. Skumji bija... Esmu jau draugiem un radiem pateicis, ka manās bērēs viņiem ir aizliegts skumt un līksmei jāsit augsts vilnis atvadu pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā. Lūk, ar tādām domām jau dzīvoju pēdējos gados,” pašu smagāko dzīves brīžu atmiņās sarunā ar žurnālu „Kas Jauns” dalās Gerkens.

Raimonds atzīst, ka, protams, ar viņu notiekošo jutuši draugi – Gerkenu uzmundrinājuši, cik spēja, vilka sabiedrībā, uz kopējām tikšanās reizēm. Ieteica ārstus, par kuru veiktajiem brīnumiem bija padzirdējuši no citiem.

„Un tad, vienudien, tas bija pirms mēnešiem trim, mans draugs Aigars Freimanis piezvanīja un teica, ka ir sadabūjis man zāles. Pirmajā brīdī gan padomāju – esmu izmēģinājis it kā visu, nekas man nepalīdz. Bet tad viņš teica, ka tādas zāles neviens Baltijā un, iespējams, pat visā Austrumeiropā nav redzējis. Teica, ka esot pilnīgs jaunums. Protams, esot padārgas, bet novērots, ka palīdzot,” notikušo atminas miljonārs.

„Nu, ko es? Nolēmu, ka pamēģināšu un nopirkšu vienu partiju – trīs tā dēvētās „pildspalvas” ar sešām devām katrā. 200 eiro man tas izmaksāja. Mazliet ar neticību pirmajā rītā „ielaidu” pirmo devu. Un... tā arī visu dienu ar to iztiku. Iepriekš taču dienā man vajadzēja četras devas. Jau pirmajā dienā samulsu, kas ar mani notiek.

Nākamajā dienā atkal no rīta uzņēmu vienu devu, un atkal visu dienu iztiku bez papildu porcijas. Bet galvenais jau tas, ka palēnām atgriezās dzīvesprieks, kādu es neesmu jutis vairāk nekā desmit gadu. Es tagad esmu gatavs uz visu. Ja iepriekš pasākumus apmeklēju negribīgi un gandrīz uzreiz no tiem muku prom, tad tagad pasākumos aizkavējos ilgāk. Sievai pievēršu vairāk uzmanības.

Zālēm ir arī papildu efekts – samazinās mans svars. Divu mēnešu laikā esmu zaudējis astoņus kilogramus, sāku ielīst drēbēs, kuras nēsāju pirms gadiem divdesmit. Bet pats galvenais – es tikai reizi dienā injicēju sev zāles, taču mans cukura līmenis asinīs tagad ir 5 un normas robežās. Iepriekšējos gadus es to nespēju nekādi nodzīt zem 20,” uzsver miljonārs.