Ciemos pie Prokopčukiem

Skaidrs tikai, ka sportu nekad nepametīšu, jo tā ir daļa manas dzīves,” atbild titulētā sportiste. Bet uz jautājumu, vai  bērni netiek plānoti, viņas vīrs un treneris Aleksandrs Prokopčuks piebilda: „Tā ir lieta, par ko lemj Dievs. Šis ir gadījums, kad speciāli neko nevajag sasteigt.”

Nu tas ir noticis! Vēl nesen Jeļena Prokopčuka plānoja 1. novembrī atkal piedalīties slavenajā Ņujorkas maratonā, bet nu tā rīkotāji paziņoja, ka šoreiz nāksies iztikt bez divkārtējās šī skrējiena uzvarētājas – Jeļena Prokopčuka ir bērniņa gaidībās. Tagad sportiste ir topošā māmiņa un pilnībā var izbaudīt šos brīžus savā jaunajā mājā Jūrmalā, kurā Prokopčuki ievācās pirms gada. Aizvadītajos Ziemassvētkos pie Jeļenas un Aleksandra Prokopčukiem ciemojās arī žurnāls „Kas jauns”.

Gūstot fenomenālu uzvaru prestižajā Ņujorkas maratonā 2005. gadā, Jeļena Prokopčuka saņēma visu laiku lielāko prēmiju maratonu vēsturē — 120 000 ASV dolāru. Toreiz sportiste teica, ka viņai ar vīru ir sens sapnis par nelielu ģimenes mājiņu Jūrmalā un iegūtā prēmija palīdzēs to īstenot. Zeme jau bija noskatīta, un pēc uzvaras nākamā gada Ņujorkas maratonā mājiņas celtniecība varēja sākties. Tagad Prokopčuku ģimene mīt Mellužos — no dzīvoklīša Dubultos viņi pārcēlušies uz praktisku, ērtu un gaumīgi iekārtotu trīsstāvu namu, kurā aizvadītajā ziemā pirmo reizi nosvinēti Ziemassvētki un Jaungads.

„Ja mums jautā, kur visvairāk vēlamies nokļūt, tad tagad mums atbilde ir viena — mājās!” nu teic Jeļena Prokopčuka.

Doma par māju Jūrmalā Prokopčukiem bijusi jau sen, vajadzējis vien tikt pie brīva zemes pleķīša. „Tepat blakus ir mūsu skriešanas trase. Skrējām un domājām, ka nebūtu slikti te tikt pie zemes. Tāpēc regulāri pirku avīzes, sekoju līdzi sludinājumiem. Jau no galvas zināju visas apkārtnes ielas, un, tiklīdz kāds variants parādījās, uzreiz jau bija priekšstats, kur tas atrodas, kā tur izskatās. Kad ieraudzīju sludinājumu, ka pārdod šo zemesgabalu, bijām gatavi pircēji,” stāsta Aleksandrs, piebilstot, ka tā iegāde notikusi gluži kā spraigā kriminālfilmā.

„Mums pamatīgi paveicās. Agri no rīta iegādājos avīzi un pamanīju interesējošo sludinājumu. Uzreiz sazvanīju mākleri, sarunājām tikšanos. Paspējām pirmie — kādas 15 minūtes pēc mums jau ieradās citi pircēji. Viņi par katru cenu centās iegūt šo īpašumu, tāpēc piedāvāja gan lielāku summu, gan centās piekukuļot mākleri, pārtverot viņas auto ceļā no Jūrmalas uz Rīgu. Māklere izrādījās godīgs cilvēks un bija nelokāma, sakot, ka īpašums jau pārdots tiem, kas ieradās pirmie. Tas ir — mums. Starp citu, arī cena bija pieņemama,” atceras Aleksandrs.

Jeļena piebilst, ka nolūkotā vieta ir lieliska — blakus dzelzceļa stacija, tuvumā vairāki veikali, aptieka, pat frizētava. Netālu mežs, jūra. „Viss pa rokai, turklāt klusa un mierīga vieta ar lieliskiem kaimiņiem, kuri šeit dzīvojuši jau no neatminamiem laikiem,” apmierināta ir talantīgā maratoniste.

Pašu izplānota

Projektu mājai Prokopčuki izplānojuši paši. „Izdomājām, ko gribam, vēlmes uzlikām uz papīra un saskaņojām ar profesionālu arhitektu. Vai ar Jeļenu nestrīdējāmies par mājas plānu? Nu, nē! Mēs saderam kā cimds ar roku, tāpēc mājokļa izveidē mūsu vēlmes saskanēja,” teic Aleksandrs, bet Jeļena viņu papildina: „Nesaskaņas varbūt bija dažos sīkumos. Piemēram, Aleksandrs vēlējās lielus un plašus logus, bet es — mazākus. Ir ģimenes, kas līdz šķiršanās prāvai nonāk, pat niecīgu remontu veicot, bet mums tas nedraudēja, arī māju ceļot.”

Sportistu ģimenei paveicās ar būvniekiem, kas darbu paveikuši kvalitatīvi un māju uzcēluši pusotra gada laikā. „Darbus vadīja labs mans bērnības draugs, tāpēc droši uzticējāmies. Varējām atļauties doties prom no Latvijas uz vairākiem mēnešiem, zinot, ka celtniecība turpināsies un no materiāliem nekas nepazudīs. Bet interjeru palīdzēja izvēlēties dizainere,” atceras Aleksandrs, sakot, ka bijis ļoti interesanti atgriezties no garajām treniņnometnēm un redzēt pārmaiņas topošajā mājā.

Grasās ierīkot mazdārziņu

Privātmājā Prokopčuki ievākušies, kad tā bijusi pilnībā gatava, jo ievērojuši ticējumu, ka, ja sāk dzīvot vēl nepabeigtā ēkā, tad remontdarbi nekad nebeigšoties. Plašais pagalms gan vēl viss nav iekārtots — daļā iesēta zālīte un iestādīti dažnedažādi košumkrūmi un augi, bet daļā iecerēts mazdārziņš. „Tik tiešām, mums nav nekas pretī pašiem audzēt savus tomātiņus, gurķīšus, domājam par ābelēm, ķiršiem. Šādas dārza veltes vienmēr ir garšīgākas, turklāt tagad taču tuvojas krīze, un pašu audzēti produkti būs labs atspaids ekonomiski spiedīgajā laikā,” pasmaida Aleksandrs, bet Jeļena pasmaida, ka pieteikušies jau draugi, kuri sportistu prombūtnes laikā gatavi apstrādāt dārzu.

Prokopčuku mājai ir trīs stāvi. Pirmajā atrodas virtuve un dzīvojamā halle, otrajā — trīs guļamistabas un vairākas vannas istabas, bet trešajā — mansarda stāvā — iekārtota atpūtas telpa. „Sākotnēji plānojām divstāvu māju, bet celtnieki ierosināja padomāt arī par trešo stāvu. Tagad tā ir mūsu iecienītākā vieta — tur atpūšamies, skatāmies televīziju, tur iekārtots darba galds,” par māju stāsta saimniece.

Ģimene jaunajā miteklī jūtas ļoti ērti. „Māja vēl tika celta, bet mēs jau domās tajā dzīvojām. Tāpēc, kad tā bija gatava, iejutāmies un pieradām ļoti ātri. Jau pēc dažām dienām pārņēma sajūta, ka mēs tajā dzīvojam visu mūžu,” uzsver Prokopčuki, smiedamies piebilstot, ka tomēr esot dažas lietas, pie kurām vēl nav varēts pierast. „Ja līdz šim mums bija jāuzkopj tikai neliels dzīvoklis, tad tagad ne tikai visa plašā māja, bet arī pagalms un dārzs. Bieži vien pat aizmirstam, ka zālīte arī jānopļauj, krūmiņi jāapcērp.”

Lieliskā māju sajūta

Aizvadītie Ziemassvētki un Jaungads Prokopčukiem ir pirmie, kas sagaidīti jaunajā mājā. „Šajā gadsimtā šie ir pirmie Ziemassvētki, kad atrodamies Latvijā,” secina Aleksandrs un Jeļena, kuri pēdējos septiņus gadus ziemu pavadījuši, trenējoties Portugālē un Spānijā. „Beidzot redzam, kāda izskatās ziema, kāds ir sniegs. Kad uznāca tas lielais sniegs, stāvējām pie loga un priecājāmies. Žēl tikai, ka tas tik ātri nokusa.”

Vaicāti, vai tagad, kad uzcelta pašiem sava māja, nav grūti doties prom uz sacensībām un treniņnometnēm, Prokopčuki atzīst, ka ir gan. „Man vienmēr gribējis atgriezties mājās, bet tagad it īpaši. Ja man jautā, kur ir tā vieta, kur visvairāk vēlētos nokļūt, atbildu, ka mājās. Mēs tik bieži braukājam pa pasauli, ka vēlos pēc iespējas ātrāk atgriezties,” atzīst vieglatlēte.

Raugoties uz jauno mitekli, Jeļena Prokopčuka atzīst, ka bijis vērts visus šos gadus sev ko liegt, smagi trenēties, līdz nemaņai sevi izlikt sacensībās. „Protams, ne jau prēmiju dēļ sportoju, taču arī tas ir patīkams aspekts. Vismaz varējām māju uzcelt.” Bet cik ilgi Jeļena gatava sevi veltīt profesionālajam sportam? „Tad jau redzēs. Pati domāju, ka profesionāli sportošu līdz gadiem 40. Kas būs tālāk, nezinu. Skaidrs tikai, ka sportu nekad nepametīšu, jo tā ir daļa manas dzīves,” atbild titulētā sportiste. Un bērni? Vai tie netiek plānoti? „Tā ir lieta, par ko lemj Dievs. Šis ir gadījums, kad speciāli neko nevajag sasteigt,” piebilst Aleksandrs Prokopčuks.